Kvebekas province (1763–1791)

Kvebekas province (angļu: Province of Quebec, franču: Province de Québec) bija kolonija Britu Ziemeļamerikā, kas ietvēra bijušo Francijas koloniju Kanādu. To izveidoja Lielbritānijas Karaliste 1763. gadā pēc tam, kad Lielbritānijas karaspēks Septiņgadu kara Ziemeļamerikā laikā iekaroja Jaunfranciju. 1763. gada Parīzes līguma ietvaros Francijas Karaliste atteicās no pretenzijām uz koloniju, tās vietā vienojās par Francijas pakļautības saglabāšanu Gvadelupā.

Province of Quebec Province de Québec Kvebekas province Britu kolonija ← 1763 – 1791 →   →   → Karogs Himna God Save the King Location of Kvebekas provinces Kvebekas provinces teritoriālā attīstība Pārvaldes centrs Kvebeka Valoda(s) angļu, franču Reliģija protestantisms, katoļticība Valdība Konstitucionālā monarhija Karalis  - 1763–1791 Džordžs III Gubernators  - 1764–1766 Džeimss Marejs (pirmais)  - 1786–1791 Gajs Karltons (pēdējais) Vēsture  - 1763. gada karaliskā proklamācija 1763. gada 7. oktobrī  - Kvebekas akts 1774. gada 22. jūnijā  - 1791. gada konstitucionālais akts 1791. gada 26. decembrī Nauda Kanādas mārciņa Mūsdienās Kanāda ASV

Pēc 1763. gada karaliskās proklamācijas Kanādu pārdēvēja par Kvebekas provinci un tās teritoriju no 1774. gada paplašināja no Labradoras Atlantijas okeāna piekrastē, dienvidrietumos gar Sentlorensas upes ieleju līdz Lielajiem ezeriem un tālāk līdz Ohaio un Misisipi upju satekai Ilinoisas zemē. Daļu no tās dienvidrietumiem, apgabalus uz dienvidiem no Lielajiem ezeriem, vēlāk atdeva jaunizveidotajām ASV saskaņā ar 1783. gada Parīzes miera līgumu ASV revolūcijas noslēgumā, lai gan briti tur bija militāri klātesoši līdz 1796. gadam. 1791. gadā teritorija uz ziemeļiem no Lielajiem ezeriem tika reorganizēta un sadalīta Lejaskanādā un Augškanādā.

Vēsture

Saskaņā ar karalisko proklamāciju, Kvebekas provinces teritorija ietvēra Kvebekas un Monreālas pilsētas, to apkārtni, rietumos tā robežojās ar Lielajiem ezeriem, bet ziemeļos ar Rūperta zemi.

Lielbritānijas parlaments 1774. gadā pieņēma Kvebekas aktu, kas ļāva Kvebekā atjaunot Francijas paražu tiesību (Coutume de Paris) izmantošanu privātajās lietās līdzās Anglijas vispārējo tiesību sistēmai, kā arī ļaujot katoļu baznīcai iekasēt desmito tiesu. Akts arī paplašināja Kvebekas provinces robežas, iekļaujot Ohaio zemi un daļu Ilinoisas zemes, sākot no Apalaču kalniem austrumos, uz dienvidiem līdz Ohaio upei, uz rietumiem līdz Misisipi upei un uz ziemeļiem līdz Hudzona līča kompānijai (Hudson's Bay Company) piederošās Rūperta zemes dienvidu robežai.

Caur Kvebeku Britu impērija saglabāja piekļuvi Ohaio un Ilinoisas zemēm pēc tam, kad Parīzes miera līgumā (1783) kontroli pār šo teritoriju nodeva Amerikas Savienotajām Valstīm. Pa labi izveidotajiem tirdzniecības un militārajiem ceļiem pāri Lielajiem ezeriem, briti turpināja apgādāt ne tikai savu karaspēku, bet arī Amerikas pamatiedzīvotāju Ziemeļrietumu Konfederāciju caur Detroitu, Fortniagāru, Fortmikilimakinaku, un vēl tālāk, līdz šīs pozīcijas nodeva ASV pēc Džeja līguma (1794).

Kvebeka pēc iekarošanas saglabāja savu senjoriālo īpašuma sistēmu. Pateicoties lojālistu bēgļu pieplūdumam no ASV Neatkarības kara, Kvebekas demogrāfija mainījās un tagad iekļāva ievērojamu angliski runājošu protestantu elementu no bijušajām Trīspadsmit kolonijām. 1791. gada Konstitucionālais akts sadalīja koloniju divās daļās gar Otavas upi, lai rietumu daļu (Augškanādu) pakļautu angļu tiesību sistēmai, kur vairākumā būtu angliski runājošie. Austrumu daļu nosauca par Lejaskanādu.