Kristietība Albānijā

Kristietība Albānijā visā tās teritorijā kļuva par galveno ticību Romas pirmā kristiešu imperatora Konstantīna I valdīšanas laikā 325. gadā. Kopš 1100. gadiem Bizantijas jeb Austrumromas impērija veidoja savas misijas šajā apgabalā. Līdz ar Venēcijas ietekmes pieaugumu, 13. gadsimtā šajā apvidū sāka apmesties franciskāņi. Pirms osmaņu iebrukuma kristietība bija visu albāņu reliģija. Ziemeļalbāņi (gegi) turējās pie katolicisma, bet dienvidnieki (toski) bija austrumu pareizticības sekotāji.^[1]^[2]

No 15. gadsimta līdz 19. gadsimtam Osmaņu impērijas valdīšanas laikā kristietību aizstāja jauno valdītāju islāma reliģija. Savā monogrāfijā Geografia Ecclesiastica dell'Albania , kas publicēta 1934. gadā, jezuītu albanologs Fulvio Kordinjano (1887—1951) uzskaitīja aptuveni 275 katoļu baznīcas, kas Albānijā vēl pastāvēja no 16. gadsimta beigām līdz 17. gadsimta vidum.

Saskaņā ar strīdīgo 2011. gada tautas skaitīšanu, kura sliktās organizācijas dēļ neaptvēra lielu daļu iedzīvotāju,^[3] iedzīvotāju deklarētā reliģiskā piederība bija: 56,7% musulmaņu, 13,79% nedeklarēto, 10,03% katoļu, 6,75% pareizticīgo, 2,5% ateistu, 2,09% bektašu, 0,07% citu kristiešu un 0,02% pārējo.^[4] Eiropas Padome, kā arī daudzas citas iekšējās un ārējās organizācijas un grupas ir atzinušas par neuzticamu 2011. gada reliģijas un etniskās piederības skaitīšanu.

2015. gada pētījumā tika lēsts, ka no musulmaņu izcelsmes kristietībā ir pārgājuši aptuveni 13 000 cilvēku.^[5]

Pareizticība

Saskaņā ar valdības sniegtajiem skaitļiem 2010. gadā tika norādīts, ka Austrumu pareizticību Albānijā praktizēja aptuveni 20% albāņu.^[3] Apstrīdētajā 2011. gada tautas skaitīšanā pareizticīgo īpatsvars bija 6,75% no visiem iedzīvotājiem.^[4] Albānija vēsturiski ir saistīta gan ar katoļu baznīcu, gan ar austrumu pareizticību. Albāņi bija viena no pirmajām reģiona tautām, kas uzņēma misionārus un pieņēma kristietību. Līdz ar baznīcas šķelšanos 1054. gadā pareizticība kļuva par reliģiju albāņiem, kas apdzīvoja Bizantijas pakļautībā esošās teritorijas.

15. augustā Marijas Debesbraukšanas dienu (kādreiz pēc bizantiešu kalendāra tā tika atzīmēta 27. augustā, bet tagad pēc latīņu kalendāra — 15. augustā) atzīmēja ar svētceļojumiem. Svētceļojumos ietilpa arī kāpšana augstos kalnos kā agrīno pirmskristiešu kultu palieka, piemēram, Tomora kalnā, Ģalicas kalnā pie Kukesi, Paštrika kalnā uz Albānijas un Kosovas robežas. Pjetērs Bogdani (ap 1630—1689) apraksta svinības Paštrika kalnā 1681. gadā šādi:

"Viņi tur pavada visu nakti ar bungām, svilpieniem, dejojot un dziedot.

Pēc pusnakts musulmaņi, serbi un grieķi sāk jauktu gājienu ar iedegtām vaska svecēm, kuru garums ir dažāds atkarībā no tās turētāja vecuma. Viņi trīs stundas dodas apkārt augstākā kalna virsotnei ar basām kājām (daži no vadošajiem musulmaņiem jāj uz zirga).

Albānijas vidienē neauglīgas sievietes šai dienā devās uz Kavajas un Duresi pludmalēm, lai peldētos jūras ūdeņos. Šī paraža, ar kuru sievietes cerēja palikt stāvoklī, klusībā tika ievērota arī komunistiskās diktatūras laikā.

Pēc tam, kad komunistiskajā Albānijā pareizticīgajai baznīcai un citām reliģijām netika atļauta oficiāla pastāvēšana, albāņu pareizticība izdzīvoja trimdā ar liturģijām albāņu valodā ASV štatos Pensilvānijā un Masačūsetsā. Baznīcas tur bija dibinātas Filadelfijā jau 1913. gadā un Bostonā 1965. gadā.

Katolicisms

Katoļu baznīca Albānijā ir daļa no Romas Katoļu baznīcas. Saskaņā ar valdības 2011. gadā sniegtajiem skaitļiem tika norādīts, ka aptuveni 10,03% reliģiozo iedzīvotāju ir katoļi,^[3] taču jaunie valdības dati liecina, ka katoļu īpatsvars ir 21,3%.^[4] Valstī ir piecas diecēzes, t.sk. divas arhibīskapijas un apustuliskā administrācija, kas aptver Albānijas dienvidu daļu.

Protestantisms

Albānijā ir aptuveni 8000 protestantu,^[6] kas sadalīti starp 189 protestantu asociācijām, tostarp Albānijas evaņģēlisko aliansi.^[7]

Atsauces

↑ Sabrina P. Ramet. Religion and Nationalism in Soviet and East European Politics. Duke University Press, 1989. 381. lpp. ISBN 978-0-8223-0891-1.
↑ Leften Stavros Stavrianos. The Balkans Since 1453. Hurst, 2000. 498. lpp. ISBN 978-1-85065-551-0.
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 «Albanian Government. "L'Albania oggi" (in Italian). Ministry of Foreign Affairs of Albania. Archived from the original on 10 May 2008.». 2008-05-10. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-05-10. Skatīts: 2023-05-25.
↑ ^4,0 ^4,1 ^4,2 Albanian census 2011 Archived 14 November 2014 at the Wayback Machine
↑ Miller, Duane A.. Believers in Christ from a Muslim Background: A Global Census.
↑ «"First Protestant Church Dedicated". Christianity Today Library. Retrieved 2 February 2018.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 22. novembrī. Skatīts: 2023. gada 25. maijā.
↑ "International Religious Freedom Report 2007: Albania". State.gov. 15 September 2006.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kristietība Albānijā.

[1] Sabrina P. Ramet. Religion and Nationalism in Soviet and East European Politics. Duke University Press, 1989. 381. lpp. ISBN 978-0-8223-0891-1.

[2] Leften Stavros Stavrianos. The Balkans Since 1453. Hurst, 2000. 498. lpp. ISBN 978-1-85065-551-0.

[:0-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 «Albanian Government. "L'Albania oggi" (in Italian). Ministry of Foreign Affairs of Albania. Archived from the original on 10 May 2008.». 2008-05-10. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-05-10. Skatīts: 2023-05-25.

[:1-4] 4,0 ^4,1 ^4,2 Albanian census 2011 Archived 14 November 2014 at the Wayback Machine

[5] Miller, Duane A.. Believers in Christ from a Muslim Background: A Global Census.

[6] «"First Protestant Church Dedicated". Christianity Today Library. Retrieved 2 February 2018.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 22. novembrī. Skatīts: 2023. gada 25. maijā.

[7] "International Religious Freedom Report 2007: Albania". State.gov. 15 September 2006.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]