Krāslavas vēsture

Krāslavas vēsture aptver plašu laika posmu kopš pirmajām arheoloģiskajām liecībām par Daugavas vidusteces iedzīvotājiem Krāslavas apkaimē līdz Krāslavas novada izveidei mūsdienās.

Krāslavas Valsts ģimnāzijas vecā ēka Plāteru pilī.

Krāslava, 1875

Krāslavas rātsnams, 1875

Arheoloģiskās liecības

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Daugavas krasti Krāslavas novadā bijuši apdzīvoti jau 3. gadu tūkstotī pirms Kristus. Sākotnējie iedzīvotāji piederējuši pie somugru valodās runājošo cilšu grupas, bet kopš neolīta beigām (2. g. t. pr. Kristus) šeit dzīvojušas baltu valodās runājošas ciltis. Sākot no 8. gadsimta, šeit sastopami latgaļiem raksturīgie arheoloģiskie atradumi.

Akmens laikmeta apmetnes atrastas pie Skerškāniem un Adamovā, bet vēlā dzelzs laikmeta senkapi Adamovā, Cimoškos, Aišpuros, Punduros. Kopumā Krāslavas apkārtnē identificēti vairāk nekā 36 pilskalni (tajā skaitā 8 ar apmetnēm), 64 kapulauki un 12 apmetnes.

Varjagu laikmets un vasaļattiecības ar Polocku

Iespējams, ka pirmās rakstītās ziņas par Krāslavu ir atrodamas 9. gadsimta sāgā par Hadingu, ko dāņu hronists Saksis Gramatiķis (latīņu: Saxo Grammaticus, ap 1150.- ap 1220. gadu) ir ietvēris savā hronikā "Gesta Danorum" ("Dāņu darbi"): "... Pēc tam Hadings uzbruka Helesponta karalim Handuvanam, kas bija nocietinājies Daugavas pilsētā (apud Dunam urbem). Nevarēdams ieņemt augstos mūrus, Hadings izdomāja kara viltību: licis saķert dažādus putnus, viņš piesēja tiem pie spārniem degļus, lai putni, glābdamies savās ligzdās, aizdedzinātu pilsētu. Kamēr pilsētnieki dzēsa ugunsgrēku, Hadings ar dāņu pulkiem ielauzās pilī un sagūstīja karali, ļaudams viņam vēlāk izpirkt savu dzīvību ar līdzību zeltā, kas svēra tikpat, cik viņa augums". Pēc vairāku vēsturnieku uzskata šajā vikingu sāgā ar grieķu vārdu Helesponts ir apzīmēts ne vien jūras šaurums starp Marmora jūru un Vidusjūru, bet arī viss ūdensceļš starp Baltijas jūru un Melno jūru. Zināms, ka 10. gadsimtā Krāslavas novada iedzīvotāji maksāja meslus Polockas varjagu kņazam Ragnvaldim (920-978) (baltkrievu: Рагвалод), un leģenda vēsta, ka Krāslavā uz dzīvi apmetusies viņa meita Ragneda (Ragnhilda). Pēc tam, kad Novgorodas varjagu kņazs Vladimirs 978. gadā ar varu paņēma viņu par sievu un Polockā noslepkavoja viņas tēvu un divus brāļus, viņa bija spiesta pārcelties dzīvot pie sava vīra uz Kijivu, kur pēc kristīšanas viņa saņēmusi jaunu vārdu Gorislava. Pēc tam, kad Ragneda atriebības jūtu uzplūdos mēģināja nodurt savu vīru, viņa kopā ar dēlu Izjaslavu tika izsūtīta atpakaļ uz Polockas zemi. Kņaza sievas dzīvesvieta esot atradusies tagadējā Krāslavas Teātra kalnā. Pēc viena uzskata no Gorislavas vārda varētu būt cēlies tagadējais Krāslavas vārds (sākotnēji Gorislava), kura etimoloģisko pārveidi varēja sekmēt mijiedarbe ar vārdiem "krēsls", "krēsla" un "krasnaja lava". 11.—12. gadsimtā Krāslavas novads ietilpa latgaļu Jersikas valstī, kas atradās vasaļattiecībās ar Polockas kņazisti.

Livonijas un Polijas-Lietuvas sastāvā

Krāslavas viduslaiku pils drupas (19. gadsimts).

1209. gada vasarā Zobenbrāļu ordeņa karaspēks ieņēma un nopostīja Jersiku. Uzskata, ka Krāslavas novads pēc Jersikas zemju dalīšanas atdots atpakaļ Jersikas ķēniņam Visvaldim (latīņu Wiscewalde, rex de Gercike cum Letonibus, baltkrievu Усевалад Герцыкскі) kā vasaļa lēnis Lotigola, jo tas tajā laikā neparādās ordeņa vai Rīgas bīskapa īpašumu sarakstos. Krāslavas ordeņa pils pirmo reizi pieminēta 1558. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs to izlēņoja savam vasalim Engelbrehtam Plumperam. 1562. gadā pēc Livonijas kara un Livonijas Konfederācijas sabrukuma Krāslavas pilsnovads tika iekļauts Pārdaugavas hercogistē, ko pārvaldīja Lietuvas dižkunigaitija, bet vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts. 1626. gadā Krāslavu nopirka Līdinghauzenu — Volfu dzimta, jezuīts Jeremijs Līdinghauzens (Lüdinghausen) 1676. gadā nodibināja jezuītu ordeņa nodaļu un uzcēla koka baznīcu. 1629. gada miera līguma rezultātā pēc Polijas—Zviedrijas kara (1600—1629) Krāslavas novads palika Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā esošajā Livonijas vaivadijā (sauktā par Inflantiju). 1729. gadā Krāslava ieguva miesta tiesības un tajā pašā gadā Daugavpils trakta stārasts Jans Ludvigs Plāters par 14 000 dālderu no iepriekšējiem īpašniekiem Čapskiem nopirka īpašumtiesības uz Krāslavu. Tajā laikā miestā atradās 47 ēkas, no tām tikai dažas bija no mūra (muižnieku viesnīca “Livonija”, zirgu pasta stacija, divi krogi, graudu noliktava). Krāslavas amatnieki mācējuši gatavot grīdsegas, audumus, krāsns podiņus, ieročus, zelta un sudraba lietas, miestā četras reizes gadā bijis gadatirgus. 1730. gados izveidoja tirgus laukumu ar pārdotavu rindām un uzbūvēja divstāvu mūra rātsnamu.

1754. gadā bīskaps Antonijs Ostrovskis uzaicināja uz Krāslavu lācariešus – katoļu priestera Vincenta de Paula Parīzē dibināto katoļu priesteru kongregāciju. 1789. gadā Krāslavā uzcēla sieviešu klosteri, kurā darbojās žēlsirdīgās māsas, sauktas par lācarietēm. Grāfiene Augusta Plātere (1724–1791) nodibināja Žēlsirdīgo māsu fondu, ziedojot māsu uzturēšanai 100 tūkstošus zlotu. 1755.—1756. gadā Krāslavā itāļu arhitekta A. Parokko vadībā uzcēla mūra baznīcu, kurai bija jākļūst par Latgales bīskapa katedrāli. 1757.-1842. gadā Krāslavā darbojās katoļu seminārs un apriņķa skola. 1764. gadā uzcēla ebreju sinagogu.

Krievijas Impērijas sastāvā

Maskavas iela Krāslavā.

1772. gadā pēc Polijas dalīšanas un Latgales pievienošanas Krievijas Impērijai Krāslava nokļuva Pleskavas, vēlāk Baltkrievijas guberņas, no 1802. gada Vitebskas guberņas sastāvā. 1778. gadā no Romas pārveda Krāslavas patrona svētā Donāta relikvijas un ievietoja īpašā kapličā. 1789. gadā grāfiene Augusta Plātere Krāslavā uzcēla pirmo slimnīcu zemnieku, pilsētas iedzīvotāju un bāreņu ārstēšanai un kopšanai Slimnīcai atvēlēja mūra ēku ar kapliču. Slimnīcā kalpoja klostera žēlsirdīgās māsas.

1791. gadā pabeidza būvēt Krāslavas pili — grāfu Plāteru rezidenci. 1810. gadā nodibināja Krāslavas aptieku. 1811.-1815. gadā Krāslavā bija jezuītu ģimnāzija. 1818. gadā esot saspridzināts liels laukakmens Daugavas vidū pie Krāslavas, kas traucējis strūgu un plostu kustību. Tā līdzenajā skaldnē pēc baltkrievu vēsturnieka A.Sapunova datiem esot bijis iekalts seno bruņinieku vairogs, uz kura saule un uzraksts kirilicā: «Lai mana dvēsele nebīstas mana ienaidnieka kā stipra roka labo roku. Svjatopolka pēcnācējs Aleksandrs.» 1826. gada ugunsgrēkā nodega puse no pilsētas apbūves.

1861. gada 19. februārī tika izdots dzimtļaužu brīvlaišanas manifests ar tulkojumu latgaliešu izloksnē "Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidoreszonas", pēc kura arī Krāslavas zemnieki ieguva personas brīvību. Pēc Novembra sacelšanās apspiešanas 1864. gada 31. oktobrī slēdza Krāslavas katoļu klosteri jeb "Žēlsirdīgo māsu mājokli", kurā iekārtoja policijas mītni, bet kapliču pārvērta par pareizticīgo baznīcu. 1865. gadā cauri Krāslavai izbūvēja Rīgas-Daugavpils-Vitebskas dzelzceļu. 1868. gadā miestā bija 525 nami, 111 tirgotavas, 3 ādu fabrikas, 2 dzirnavas, degvīna ražotne, alus darītava. Ap 1870. gadu pilsētā sērūdens avota vietā tika ierīkots ārstniecības kūrorts, kas darbojās līdz 19.gs. beigām.

Latvijas Republikas sastāvā

Krāslavas Latviešu biedrības nams.

Krāslavas pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū pilsētas galva Antons Ruskulis.

1917. gada 26. aprīlī Latgales latviešu kongresā tika pieņemts lēmums apvienoties ar Vidzemi un Kurzemi, paturot vietējās pašvaldības, savu izloksni, brīvību ticības un vietējās saimniecības lietās. 1918. gada janvārī-decembrī Krāslavu okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks. 1919. gadā Krāslava atradās Latvijas SPR. 1920. gada 7. janvārī, Latgales atbrīvošanas operācijas sākumā, Krāslavu ieņēma Polijas karaspēks. 1920. gada 11. augustā Krievija atsacījās no teritoriālajām pretenzijām uz Latgali, arī Krāslavas novadu, kas de jure pārgāja Latvijas Republikas sastāvā.

1923. gada 16. aprīlī Latvijas valdība Krāslavas miestam piešķīra pilsētas tiesības. Pirmais Krāslavas pilsētas galva bija Lucians Gžibovskis (1891—1971). 1923.-1972. gadā Plāteru pilī darbojās Krāslavas Valsts ģimnāzija, vēlā — vidusskola ar latviešu mācību valodu. 1928. gadā katoļu kapos atklāja pieminekli Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem 87 Polijas armijas karavīriem.

1947. gadā Krāslava kļuva par Krāslavas apriņķa centru, bet 1950. gadā par Krāslavas rajona centru. Latvijas PSR laikā Krāslavā darbojās linu fabrika, firmas “Latvija” šūšanas cehs, kokapstrādes fabrika, sausā vājpiena rūpnīca u.c. uzņēmumi.

1997. gadā Latvijas valdība Krāslavai piešķīra īpaši atbalstāmā reģiona statusu, izstrādāja uzņēmējdarbības veicināšanas un attīstības programmu. 2001. gada 22. decembrī, apvienojoties Krāslavas pilsētai un Krāslavas pagastam, izveidojās Krāslavas novads.