Atvērt galveno izvēlni
Krāslavas Valsts ģimnāzijas vecā ēka Plāteru pilī.
Krāslava, 1875
Krāslavas rātsnams, 1875

Krāslavas vēsture aptver plašu laika posmu kopš pirmajām arheoloģiskajām liecībām par Daugavas vidusteces iedzīvotājiem Krāslavas apkaimē līdz Krāslavas novada izveidei mūsdienās.

Satura rādītājs

Arheoloģiskās liecībasLabot

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Daugavas krasti Krāslavas novadā bijuši apdzīvoti jau 3. gadu tūkstotī pirms Kristus. Sākotnējie iedzīvotāji piederējuši pie somugru valodās runājošo cilšu grupas, bet kopš neolīta beigām (2. g. t. pr. Kristus) šeit dzīvojušas baltu valodās runājošas ciltis. Sākot no 8. gadsimta šeit ir sastopami latgaļiem raksturīgie arheoloģiskie atradumi.

Akmens laikmeta apmetnes atrastas pie Skerškāniem un Adamovā, bet vēlā dzelzs laikmeta senkapi Adamovā, Cimoškos, Aišpuros, Punduros. Kopumā Krāslavas apkārtnē identificēti vairāk nekā 36 pilskalni (tajā skaitā 8 ar apmetnēm), 64 kapulauki un 12 apmetnes.

Varjagu laikmets un vasaļattiecības ar PolockuLabot

Iespējams, ka pirmās rakstītās ziņas par Krāslavu ir atrodamas 9. gadsimta sāgā par Hadingu, ko dāņu hronists Saksis Gramatiķis (latīņu: Saxo Grammaticus, ap 1150.- ap 1220. gadu) ir ietvēris savā hronikā "Gesta Danorum" ("Dāņu darbi"):[1] "... Pēc tam Hadings uzbruka Helesponta karalim Handuvanam, kas bij nocietinājies Daugavas pilsētā (apud Dunam urbem). Nevarēdams ieņemt augstos mūrus, Hadings izdomāja kara viltību: licis saķert dažādus putnus, viņš piesēja tiem pie spārniem degļus, lai putni glābdamies savās ligzdās aizdedzinātu pilsētu. Kamēr pilsētnieki dzēsa ugunsgrēku, Hadings ar dāņu pulkiem ielauzās pilī un sagūstīja karali, ļaudams viņam vēlāk izpirkt savu dzīvību ar līdzību zeltā, kas svēra tikpat, cik viņa augums".[2] Pēc vairāku vēsturnieku uzskata šajā vikingu sāgā ar grieķu vārdu Helesponts ir apzīmēts ne vien jūras šaurums starp Marmora jūru un Vidusjūru, bet arī viss ūdensceļš starp Baltijas jūru un Melno jūru. Zināms, ka 10. gadsimtā Krāslavas novada iedzīvotāji maksāja meslus Polockas varjagu kņazam Ragnvaldim (920-978) (baltkrievu: Рагвалод), un leģenda vēsta, ka Krāslavā uz dzīvi apmetusies viņa meita Ragneda (Ragnhilda). Pēc tam, kad Novgorodas varjagu kņazs Vladimirs 978. gadā ar varu paņēma viņu par sievu un Polockā noslepkavoja viņas tēvu un divus brāļus, viņa bija spiesta pārcelties dzīvot pie sava vīra uz Kijevu, kur pēc kristīšanas viņa saņēmusi jaunu vārdu Gorislava. Pēc tam, kad Ragneda atriebības jūtu uzplūdos mēģināja nodurt savu vīru, viņa kopā ar dēlu Izjaslavu tika izsūtīta atpakaļ uz Polockas zemi. Kņaza sievas dzīvesvieta esot atradusies tagadējā Krāslavas Teātra kalnā.[3][4] Pēc viena uzskata no Gorislavas vārda varētu būt cēlies tagadējais Krāslavas vārds (sākotnēji Gorislava), kura etimoloģisko pārveidi varēja sekmēt mijiedarbe ar vārdiem "krēsls", "krēsla" un "krasnaja lava". 11.—12. gs. Krāslavas novads ietilpa latgaļu Jersikas valstī, kas atradās vasaļattiecībās ar Polockas kņazisti.

Livonijas un Polijas-Lietuvas sastāvāLabot

Krāslavas viduslaiku pils drupas (19. gs.).

1209. gada vasarā Zobenbrāļu ordeņa karaspēks ieņēma un nopostīja Jersiku. Uzskata, ka Krāslavas novads pēc Jersikas zemju dalīšanas atdots atpakaļ Jersikas ķēniņam Visvaldim (latīņu Wiscewalde, rex de Gercike cum Letonibus, baltkrievu Усевалад Герцыкскі) kā vasaļa lēnis Lotigola, jo tas tajā laikā neparādās ordeņa vai Rīgas bīskapa īpašumu sarakstos. Krāslavas ordeņa pils pirmo reizi pieminēta 1558. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs to izlēņoja savam vasalim Engelbrehtam Plumperam. 1562. gadā pēc Livonijas kara un Livonijas konfederācijas sabrukuma Krāslavas pilsnovads tika iekļauts Pārdaugavas hercogistē, ko pārvaldīja Lietuvas dižkunigaitija, bet vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts. 1626. gadā Krāslavu nopirka Līdinghauzenu — Volfu dzimta, jezuīts Jeremijs Līdinghauzens (Lüdinghausen) 1676. gadā nodibināja jezuītu ordeņa nodaļu un uzcēla koka baznīcu. 1629. gada miera līguma rezultātā pēc Polijas—Zviedrijas kara (1600—1629) Krāslavas novads palika Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā esošajā Livonijas vaivadijā (sauktā par Inflantiju). 1729. gadā Krāslava ieguva miesta tiesības un tajā pašā gadā Daugavpils trakta stārasts Jans Ludvigs Plāters par 14 000 dālderu no iepriekšējiem īpašniekiem Čapskiem nopirka īpašumtiesības uz Krāslavu. Tajā laikā miestā atradās 47 ēkas, no tām tikai dažas bija no mūra (muižnieku viesnīca “Livonija”, zirgu pasta stacija, divi krogi, graudu noliktava). Krāslavas amatnieki mācējuši gatavot grīdsegas, audumus, krāsns podiņus, ieročus, zelta un sudraba lietas, miestā četras reizes gadā bijis gadatirgus. 1730. gados tiek izveidots tirgus laukums ar pārdotavu rindām un uzbūvēts divstāvu mūra rātsnams. 1757.-1842. gadā Krāslavā darbojas katoļu seminārs un tiek uzturēta apriņķa skola. 1755.—1756. gadā Krāslavā itāļu arhitekta A.Parokko vadībā uzceļ mūra baznīcu, kurai bija jākļūst par Latgales bīskapa katedrāli. 1764. gadā tiek uzcelta ebreju sinagoga.

Krievijas impērijas sastāvāLabot

Maskavas iela Krāslavā pēc Pirmā pasaules kara.

1772. gadā pēc Polijas dalīšanas un Latgales pievienošanas Krievijas impērijai Krāslava nokļuva Pleskavas, vēlāk Baltkrievijas guberņas, no 1802. gada Vitebskas guberņas sastāvā. 1778. gadā no Romas pārveda Krāslavas patrona svētā Donāta relikvijas un ievietoja īpašā kapličā. 1789. gadā nodibināja slimnīcu mūķeņu pārraudzībā. 1791. gadā pabeidza būvēt Krāslavas pili — grāfu Plāteru rezidenci. 1810. gadā dibināta Krāslavas aptieka. 1811.-1815. gadā Krāslavā bija jezuītu ģimnāzija. 1818. gadā esot saspridzināts liels laukakmens Daugavas vidū pie Krāslavas, kas traucējis strūgu un plostu kustību. Tā līdzenajā skaldnē pēc baltkrievu vēsturnieka A.Sapunova datiem esot bijis iekalts seno bruņinieku vairogs, uz kura saule un uzraksts kirilicā: «Lai mana dvēsele nebīstas mana ienaidnieka kā stipra roka labo roku. Svjatopolka pēcnācējs Aleksandrs.» 1826. gada ugunsgrēkā nodega puse no pilsētas apbūves.

1861. gada 19. februārī tika izdots dzimtļaužu brīvlaišanas manifests ar tulkojumu latgaliešu izloksnē "Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidoreszonas", pēc kura arī Krāslavas zemnieki ieguva personas brīvību. 1864. gadā pēc poļu sacelšanās apspiešanas tika slēgts katoļu klosteris. 1865. gadā cauri Krāslavai izbūvēja Rīgas-Daugavpils-Vitebskas dzelzceļu. 1868. gadā miestā bija 525 nami, 111 tirgotavas, 3 ādu fabrikas, 2 dzirnavas, degvīna ražotne, alus darītava. Ap 1870. gadu pilsētā sērūdens avota vietā tika ierīkots ārstniecības kūrorts, kas darbojās līdz 19.gs. beigām.

Latvijas sastāvāLabot

Krāslavas Latviešu biedrības nams.

1917. gada 26. aprīlī Latgales latviešu kongresā tika pieņemts lēmums apvienoties ar Vidzemi un Kurzemi, paturot vietējās pašvaldības, savu izloksni, brīvību ticības un vietējās saimniecības lietās. 1918. gada janvārī-decembrī Krāslavu okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks. 1919. gadā Krāslava atradās padomju varā. 1920. gada 7. janvārī, Latgales atbrīvošanas operācijas sākumā, Krāslavu ieņēma Polijas karaspēks.[5] 1920. gada 11. augustā Krievija atsacījās no teritoriālajām pretenzijām uz Latgali, arī Krāslavas novadu, kas de jure pārgāja Latvijas Republikas sastāvā.

1923. gada 16. aprīlī Latvijas valdība Krāslavas miestam piešķīra pilsētas tiesības. Pirmais Krāslavas pilsētas galva bija Lucians Gžibovskis (1891—1971). 1923.-1972. gadā grāfu Plāteru pilī tika izveidota Krāslavas Valsts ģimnāzija, vēlā — vidusskola ar latviešu mācību valodu. 1928. gadā katoļu kapos tika atklāts piemineklis Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem 87 Polijas armijas karavīriem. 1947. gadā Krāslava kļuva par Krāslavas apriņķa centru, no 1950. gada par Krāslavas rajona centru. Padomju laikā Krāslavā darbojās linu fabrika, firmas “Latvija” šūšanas cehs, kokapstrādes fabrika, sausā vājpiena rūpnīca u.c. uzņēmumi. 1997. gadā Latvijas valdība Krāslavai piešķīra īpaši atbalstāmā reģiona statusu, ir izstrādāta uzņēmējdarbības veicināšanas un attīstības programma. 2001. gada 22. decembrī tika izveidots Krāslavas novads, apvienojoties Krāslavas pilsētai un Krāslavas pagastam.

AtsaucesLabot