Francijas Likumdošanas sapulce
Francijas Likumdošanas sapulce (franču: l’Assemblée nationale législative), darbojās no 1791. gada 1. oktobra līdz 1792. gada 21. septembrim, bija Francijas Karalistes vienpalātas likumdošanas orgāns, kura 745 deputātus, atbilstoši 1791. gada 14. septembra konstitūcijai, ievēlēja uz divu gadu pilnvaru termiņu. Jaunā konstitūcija Francijā ieviesa konstitucionālo monarhiju, kas izrādījās dzīvot nespējīga.
Ņemot vērā Nacionālās Satversmes sapulces pieņemto lēmumu, Likumdošanas sapulces vēlēšanās nepiedalījās neviens no iepriekšējā parlamenta deputātiem. Vēlēšanās balsot drīkstēja tikai nodokļus maksājošie vīrieši un dalība vēlēšanās bija zema. Jaunais parlaments precīzāk atspoguļoja Franču revolūcijas pirmo gadu laikā notikušās izmaiņas sabiedrības uzskatos un tajā bija pārstāvēti tikai ap 40 aristokrātu un garīdznieku. Pārējo deputātu lielākā daļa bija juristi, provinču buržuāzijas un pašvaldību pārstāvji. Politiski svarīgākais Sapulces lēmums bija kara pieteikšana austriešu Bohēmijas un Ungārijas karalim 1792. gada 20. aprīlī, kas aizsāka Revolucionāro karu ēru, kas turpinājās līdz 1815. gadam. Kara sākums arī radikalizēja valsts iekšpolitisko attīstību, un noveda līdz karaļa gāšanai 10. augustā.
Deputātu izvietojums Likumdošanas sapulces mājvietā, bijušajā manēžā, deva pirmsākumu mūsdienu politiskā spektra dalījumam (Labējie, Centristi, Kreisie). Deputātu vairākums, ap 345 deputāti bija mēreni centristi, kas atbalstīja revolūciju, un atbilstoši savām centrālajām sēdvietām zālē, tika dēvēti par Līdzenumu vai Purvu. Parlamentā par ietekmi cīnijās ap 260 konstitucionālās monarhijas piekritēji fejoni (Feuillants) un 136 jakobīņu kluba biedri Žaka-Pjēra Briso (Jacques-Pierre Brissot) vadībā, kas pakāpeniski ieguva Purva deputātu atbalstu. Šajā laikā no jakobīņiem vēl nebija atšķēlušies žirondisti. Jakobīņus atbalstīja arī radikālie republikāņi no Kordeljeru kluba.
Reaģējot uz 1791. gada 22. augustā Haiti sākušos afrikāņu vergu revolūciju, Sapulce, kuras deputāti dumpī vainoja verdzības sistēmu, izlēma uz salu nosūtīt sarunu vedējus, nevis apspiest to ar bruņotu spēku. Vergu dumpja izraisītais cukura trūkums atkal izraisīja nabadzīgo iedzīvotāju neapmierinātības protestus 1791. gada beigās un 1792. gada sākumā. Notika izmaiņas arī sabiedrībā – baznīca zaudēja monopolu uz laulību reģistrāciju, sievietēm piešķīra tiesības pieprasīt šķiršanos.[1]
9. novembrī Briso atbalstītāji panāca stingrus sodus pret valsti pametušajiem aristokrātu emigrantiem, kurus vadīja karaļa brāļi. Viņus apvainoja dzimtenes nodevībā, konspirācijā pret revolūciju un viņu īpašumus, neatgriešanās gadījumā, draudēja konfiscēt. Stingrus sodus 29. novembrī ieviesa arī pret tiem katoļu garīdzniekiem, kas joprojām nebija zvērējuši uzticību valstij. Karaļa lēmums bloķēt šos likumus izraisīja spriedzi ar deputātiem.
Kara sākums
labot šo sadaļu1792. gada martā karalim nācās valdībā par ministriem uzaicināt žirondistus, kas drīz panāca kara pieteikšanu Austrijas erchercogam. Kara sākšanos atbalstīja radikāļi, kas cerēja uz revolūcijas uzvaru pārējās Eiropas zemēs; karaļa galms, kas cerēja, ka revolucionāru sakāve atjaunos karaļa varu; austrieši cerēja sakaut revolucionārus; kamēr mērenie politiķi cerēja, ka karš saliedēs valsti un izbeigs labējo un kreiso nesaskaņas.[2]
Maijā-jūnijā karalis uzlika veto vairākiem Sapulces lēmumiem un atlaida žirondistus no valdības, piesaistot fejonu ministrus. 20. jūnijā Sankilotu pūlis iebruka Sapulces telpās un Tiljerī pilī. Karalis bija spiests publiski iedzert uz nācijas veselību, taču atteicās atjaunot amatā žirondistus, kas tagad uzsāka kursu uz monarhijas gāšanu. 28. jūnijā Sapulcē ieradās Lafajets, kurš neveiksmīgi aicināja slēgt jakobīņu klubu un apspiest radikāļus.
Revolūcijas haoss bija sagrāvis armijas kaujas spējas un iebrukums Habsburgu Nīderlandē (Beļģijā) izgāzās. Ņemot vērā kara neveiksmes, Sapulce 1792. gada 11. jūlijā pasludināja, ka "nācija ir briesmās". Pēc kara sākšanās, austriešiem pievienoja arī sabiedrotā Prūsijas Karaliste. Apvienotā prūšu-austriešu karaspēka komandieris 25. jūlijā izplatīja manifestu, draudot parīziešiem ar smagiem sodiem, ja karaļa dzīvība tiks pakļauta briesmām.
Pa ceļam uz fronti, uz Bastīlijas ieņemšanas svinībām 1792. gada 14. jūlijā Parīzē saplūda Nacionālās gvardes pulki no visas valsts. No Marseļas nākošais pulks populāru padara Marseljēzu, dziesmu, kas kļūst par Francijas himnu.[3] Radikālie žirondisti un jakobīņi piesaista šīs bruņotās vienības, lai īstenotu karaļa gāšanu.
10. augusts. Otrā revolūcija
labot šo sadaļuKara neveiksmes un uzbrukuma draudi Parīzes iedzīvotāju vidū pastiprina radikālismu, kuru izmanto jakobīņi un kordeljeri, kas Dantona vadībā 9. augustā sagrābj varu Parīzes pašvaldībā un izveido Parīzes komūnu. 10. augusta rītā vairākus tūkstošus liels sankilotu pūlis un jakobīņiem lojālās Nacionālā gvardes vienības uzbrūk karaļa mājvietai, Tiljerī pilij, nogalinot vairākus simtus karaļa Šveices gvardu. Jau pirms uzbrukuma sākuma karaļa ģimene meklēja patvērumu netālajās Likumdošanas sapulces telpās. Cīņu laikā iet bojā vismaz tūkstotis karaļa gvardu un sankilotu.
Bailēs no dumpinieku iebrukuma arī Likumdošanas sapulces telpām, lielākā daļa labējo un Purva deputātu bēg, zālē atstājot tikai 284 deputātus, kas pakļaujoties dumpinieku spiedienam nobalso par karaļa pilnvaru apturēšanu, pagaidu valdības izveidošanu un Nacionālā konventa vēlēšanām, kas izlems par valsts pārvaldes turpmāko formu.
16. augustā prūšu armija iebruka Francijā un ātri guva uzvaras. Protestējot pret karaļa gāšanu, Lafajets mēģina bēgt uz Lielbritāniju un padodas austriešiem. Armiju papildina brīvprātīgo revolucionāru tūkstoši, kas dodas uz fronti. Parīzē varu sagrābušie revolucionārie sankilotu pūļi, bailēs no ārzemju iebrukuma Parīzē, no 2. līdz 7. septembrim sarīko Parīzes cietumnieku slaktiņu, likvidējot ieslodzītos garīdzniekus, aristokrātus, karaļa gvardus, un vienkāršos ieslodzītos.
Šajā sakaitētajā atmosfērā notika Nacionālā konventa vēlēšanas. Nacionālā konventa vēlēšanās drīkst kandidēt Likumdošanas sapulces deputāti, un vēlēšanās balsstiesības piešķir visiem 21 gada vecumu sasniegušajiem vīriešiem, tā nodrošinot radikāļu nākšanu pie varas.[4] Savā pirmajā sapulcē, 1792. gada 21. septembrī Nacionālais konvents pasludina monarhijas pastāvēšanas beigas un Francijas republikas izveidošanu.