Kārlis Heinrihs Grauns

Kārlis Heinrihs Grauns (vācu: Carl Heinrich Graun, 1704. gada 7. maijs — 1759. gada 8. augusts) bija vācu baroka laikmeta komponists un dziedātājs, Prūsijas galma kapelmeistars.

Kārlis Heinrihs Grauns Carl Heinrich Graun Kārlis Heinrihs Grauns Personīgā informācija Dzimis 1704. gada 7. maijā Vārenbrika, Saksijas kūrfirstiste Miris 1759. gada 8. augustā (55 gadi) Berlīne, Prūsijas Karaliste Tautība vācietis Vecāki Augusts Grauns Anna Margarēte Grauna Brāļi Augusts Frīdrihs Grauns Johans Gotlībs Grauns Dzīvesbiedre Anna Luīze Grauna

Biogrāfija

Ģimene

Kārlis Heinrihs Grauns ar sievu Annu Luīzi. Antuāna Pesnē eļļas glezna.

Kārlis Heinrihs Grauns dzimis 1704. gadā nelielajā Lībenverdas apgabala pilsētā Vārenbrikā, Saksijas kūrfirstistē, akcīzes nodokļu ievācēja Augusta Grauna un Annas Margarētes Graunas (dzim. Šneidere) ģimenē un bijis jaunākais no ģimenes trim dēliem. Visi Graunu ģimenes dēli vēlāk kļuva par mūziķiem. Vecākais dēls Augusts Frīdrihs bija Merzeburgas Doma baznīcas kantors (miris 1765. gadā), vidējais dēls Johans Gotlībs bija ievērojams vijolnieks, operu komponists, strādājis Frīdriha II galmā par koncertmeistaru un kamermūziķi (miris 1771. gadā).

Drēzdenes kora skola

1714. gadā, sekojot vidējā brāļa Johana Gotlība pēdās, Kārlis Heinrihs devās uz Drēzdeni, kur iestājās Drēzdenes Kreuzchor skolā. Slavenajā kora skolā Kārlis Heinrihs attīstīja savas vokālās dotības (diskants), kā arī apguva taustiņinstrumentu un čello spēli.

Vokālo tehniku studējis pie Drēzdenes Krusta baznīcas kantora Johana Zahārija Grundiga (vācu: Johann Zacharias Grundig), taustiņinstrumentu spēli pie Karaliskās kapelas klavesīnista un ērģelnieka Kristiana Pecolda (vācu: Christian Petzold), savukārt kompozīciju pie Saksijas galma kapelmeistara Johana Kristofa Šmita (vācu: Johann Christoph Schmidt).

Iepazīšanās ar operu

Kārli Heinrihu Graunu muzikāli attīstīja ne vien viņa skolotāji, bet arī Drēzdenes muzikālā dzīve kopumā — 17. gadsimtā Drēzdene bija izveidojusies par vienu no Eiropas muzikālās dzīves centriem. No 1717. līdz 1719. gadam pēc Augusta II ielūguma Drēzdenes galmā kopā ar savu itāļu trupu strādāja venēciešu diriģents Antonio Lotti, kas šeit uzveda vairākas operas. 1719. gada 3. septembrī ar Lotti operu Giovi in Argo tika atklāts viens no lielākajiem tā laika operteātriem Eiropā Opernhaus am Zwinger.

Grauns laicīgās itāļu operas iespaidā 1720. gadā pameta Krusta baznīcas kori un turpat Drēzdenē uzsāka savu solista karjeru, kā arī pirmos mēģinājumus kompozīcijā. Uzturēdamies Drēzdenes muzikāli piesātinātajā vidē Grauns uzturēja pazīšanos ar vairākiem ietekmīgiem tā laika mūzikas pasaules pārstāvjiem, starp kuriem tiek minēti trīs — kapelmeistars Johans Dāvids Heinihens (vācu: Johann David Heinichen), spilgts mūziķis, komponists un mūzikas teorētiķis, kurš vairākus gadus pavadījis Itālijā aktīvi popularizēja itāļu operu Drēzdenē, koncertmeistars un vijolnieks Johans Georgs Pizendels (vācu: Johann Georg Pisendel), Boloņas komponista un vijolnieka Džuzepes Torelli (itāļu: Giuseppe Torelli) skolas pārstāvis, kā arī galma dzejnieks un operu libretists Johans Ulrihs Kēnigs (vācu: Johann Ulrich von König).

Grauns ne vien turpināja pilnveidot savu plašo muzikalitāti, bet aktīvi sekoja jaunākajiem operu uzvedumiem un muzikālajiem iestudējumiem. Kopā ar diviem citiem saviem kolēģiem — lautistu un teorbistu Leopoldu Silviju Veisu (vācu: Leopold Sylvius Weiss) un flautistu Johanu Joahimu Kvancu (vācu: Johann Joachim Quantz) Grauns 1723. gadā devās uz Prāgu, lai noklausītos Johana Jozefa Fuksa (vācu: Johann Joseph Fux) operas Costanza e Fortezza pirmizrādi, kas tika uzvesta par godu Svētās Romas impērijas imperatora Kārļa VI kronēšanai par Bohēmijas karali.

Braunšveigas gadi

Braunšveigas opera (gaišā ēka dibenplānā). Žaka Karabēna eļļas glezna. 19. gadsimta otrā puse.

1724. gadā Grauns tika norīkots puz Braunšveigu par galma solistu (tenoru), kur Braunsveigas galma kapelmeistara Georga Kaspara Širmaņa (vācu: Georg Caspar Schürmann) vadībā uzsāka savu pirmo operas darbu komponēšanu, kā arī uzdienējās līdz vicekapelmeistara amatam Braunšveigas opernamā Opernhaus am Hagenmarkt.

Braunšveigā Grauns iepazinās ar atšķirīgu muzikālo vidi — šeit sastapās Drēzdenē dominējošā itāļu opera ar vācu nacionālās operas virzienu, kas tika attīstīts Hamburgā, respektīvi Hamburgas Oper am Gänsemarkt. Tāpat kā Hamburgā arī Braunšveigā bija jūtama zināma franču operas ietekme.

Braunšveigas gados Grauns bija liecinieks sešu Hendeļa operu iestudējumam, kas līdz ar Širmaņa darbiem uz jauno autoru atstāja nozīmīgu iespaidu.

Savu radošo darbību operu kompozīcijā Grauns uzsāka pamazām: sākotnēji kā partitūru rediģētājs, vēlāk kā līdzautors, kā piemēram, 1726. gadā Širmaņa operai Ludovicus Pius sarakstot atsevišķas ārijas.

1727. gadā Grauns sarakstīja operu Savā nevainībā uzvarošā Sinilde (vācu: Die in ihrer Unschuld siegende Sinilde), kas savu pirmizrādi piedzīvoja 1733. gadā Zalcdālumas pilī, Prūsijas kroņprinča Frīdriha II un Braunšveigas Elizabetes Kristīnes kāzās un izraisīja nedalītu kroņprinča sajūsmu.

Kopumā Braunšveigas periodā Grauns sarakstīja sešas operas: Savā nevainībā uzvarošā Sinilde (1927), Ifigēnija Aulīdā (1928), Polidors (1728. - 1929.), Scipions Afrikānis (1932), Uzticības spogulis (1933) un Faraons Tubets (1935). Līdztekus operdarbiem Grauns sarakstīja arī atsevišķus garīgās mūzikas darbus, kā piemēram — Bēru mūziku sakarā ar Braunšveigas hercoga Augusta Vilhelma (vācu: August Wilhelm von Braunschweig-Wolfenbüttel) nāvi 1731. gadā.

Grauna Braunšveigas periods noslēdzās līdz ar nākamā Braunšveigas-Volfenbiteles firsta Ludviga Rūdolfa nāvi 1735. gadā. Viņa mantinieks Ferdinands Albrehts II Braunšveigas kapelu vēlējās likvidēt, tādējādi Graunam Braunšveigu nācās pamest.

Reinsberga

Prūsijas Karaliskā galma opera (mūsdienās Berlīnes Valsts opera)

Par Grauna nākamo radošo pieturvietu kļuva Reinsberga, Prūsijas kroņprinča Frīdriha II rezidence. Reinsbergas pilī kroņprincis uzturējās laika posmā no 1736. gada līdz pat sava tēva nāvei 1740. gadā, kad tika kronēts par Prūsijas karali. Frīdrihs II, kurš bija ievērojams mākslas mecenāts un intelektuālis cita starpā Reinsbergā izveidoja arī nelielu instrumentālu kapelu, par kuras vadītāju iecēla Graunu.

Reinsbergā pavadītie gadi uzskatāmi par Grauna intetektuālās bagātināšanās laiku, tomēr nav ziņu, ka šajā periodā būtu tapušas jaunas operas. Kroņprinča galmā viņam bija iespēja sadarboties ar daudziem ievērojamiem mūziķiem, tais skaitā arī ar tolaik vēl gados jauno Kārli Filipu Emanuelu Bahu. Atbilstoši savai profesionālajai darbībai Grauns Reinsbergā pievērsās kamerkantāšu žanram.

Berlīne

Frīdriha II piemineklis Berlīnē Unter den Linden bulvārī. Figurālā grupa postamenta daļā ar Frīdriha II laikabiedriem. K. H. Grauns otrajā rindā.

1740. gada 31. maijā Potsdamā mira Prūsijas karalis Frīdrihs I, līdz ar to noslēdzās arī kroņprinča Reinsbergas gadi un jaunais troņa mantinieks ar savu galmu, tai skaitā kapelu, pārcēlās uz Berlīni.

Frīdrihs II savu valdīšanu uzsāka ne vien ar politiskām un tiesiskām reformām, bet arī parūpējās par jauna mēroga muzikālās dzīves iedibināšanu valsts galvaspilsētā Berlīnē. Pēc viņa rīkojuma tika uzsākta Karaliskās galma operas celtniecība, bet Grauns tika iecelts par karaliskās galma kapelas kapelmeistaru.

1741. gadā Frīdrihs II Graunu nosūtīja komandējumā uz Itāliju profesionālas operas solistu trupas angažēšanai jaunveidojamajai operai. Šeit Grauns pavadīja aptuveni gadu un, līdztekus saviem profesionālajiem pienākumiem, iepazinās arī ar itāļu operas pasauli.

1742. gada 7. decembrī notika Berlīnes opernama svinīgā atklāšana, kurā tika atskaņota Grauna opera Kleopatra un Cēzars (itāļu: Cleopatra e Cesare). Šis notikums iezīmēja arī Grauna nozīmīgākā un ražīgākā dzīves perioda uzsākšanos. Laika posmā no 1741. līdz 1756. gadam Grauns sarakstīja 27 trīscēlienu un 1 viencēliena operu, tādējādi Karaliskās Galma operas repertuārā pārsvarā dominēja tieši Grauna darbi. Īpaši ražīgs bija periods no 1746. līdz 1756. gadam, kad, kā piemēram, 1748. gadā Grauns sarakstīja un uzveda veselas 3 operas.

Nereti Grauna radošajā darbā piedalījās arī pats Frīdrihs II — gan kā Grauna operu libretists, gan komponists-līdzautors (atsevišķas ārijas).

Ražīgais operu producēšanas periods noslēdzās uzsākoties Septiņgadu karam, kad sekojot vispārējai mobilizācijai tika slēgta arī Karaliskā opera. Grauns pievērsās citām muzikālajām formām un ar savu profesionāli noslīpēto rokrakstu radīja savus izcilākos sakrālās mūzikas darbus. Jau 1755. gadā Grauns sarakstīja oratoriju Jēzus nāve (vācu: Der Tod Jesu), bet 1757. gadā, par godu Prūsijas karaspēka uzvarai kaujā pie Lobozices Bohēmijā — oratoriju Te Deum.

Nesagaidījis kara noslēgumu un Karaliskā opernama darbības atjaunošanu Grauns 1759. gadā 8. augustā pēc īsas slimības mira. Komponists tika apglabāts Pēterbaznīcā, Berlīnes Vecķelnes rajonā (1945. gadā baznīca tika sagrauta, celtnes drupas 1964. gadā tika novāktas).

Pēc kara, pieminot Grauna radošo devumu un personību, Frīdrihs II deva pavēli Karaliskajā operā no jauna uzvest labākās komponista operas, starp pēdējām bija 1752. gadā sarakstītā opera Orfejs (itāļu: L'Orfeo, tragedia per musica), kas pēdējo reizi tika uzvesta 1785. gada sezonā.

Grauna daiļrades kopsavilkums

Piemineklis Kārlim Heinriham Graunam Vārenbrikē

Līdztekus Drēzdenes galma kapelmeistaram Johanam Ādolfam Hasem Kārļa Heinriha Grauna radošās darbības nenoliedzams nopelns bija itāļu operas (Neapoles skola) popularizēšana un izplatīšana Vācijas muzikālajā telpā, radot vēlīnā baroka operdarbus, kas tolaik sajūsmināja nevien vācu aristokrātiju, bet arī Eiropas intelektuāļus, kā piemēram, Voltēru. Grauna un Hases muzikālo centienu rezultātā Drēzdene un Berlīne 18. gadsimta vidū kļuva par vācu opermūzikas centriem.

Grauna un vairāku citu viņa laikabiedru (Kārlis Filips Emanuels Bahs, Johans Joahims Kvancs, Kristofs Šafrats, Francs Benda) radošās darbības rezultātā radās īpašs muzikālās ģeogrāfijas jēdziens kā Berlīnes skola, kas tiek raksturota ar vienkāršibu, melodiskumu, vienlaikus arī ar zināmu izteiksmes sausumu un pedantiski izstrādātu polifoniju. Vācu dzejnieks, komponists un žurnālists Kristians Frīdrihs Daniels Šubarts (vācu: Christian Friedrich Daniel Schubart) 1755. gadā Berlīnes skolu raksturoja sekojošiem vārdiem: "Pedantisms, distancēšanās no dabas un baiļpilna cīņa ar mākslu".

Līdztekus operām pazīstami ir arī Grauna garīgās mūzikas sacerējumi, kas lielā mērā ir piesātināti ar itāļu operas teatrālo garu.

Līdz ar galantā laikmeta noslēgšanos Kārļa Heinriha Grauna sacerējumi kā izteikti sava laikmeta liecinieki nonāca aizmirstībā. Viņa vietu uz Vācijas muzikālās skatuves ieņēma jaunie opermūzikas inovatori Gluks un Mocarts, tādējādi Grauna operas neatgriezeniski pazuda no operu repertuāriem. Tomēr viens Grauna sakrālās mūzikas darbs — oratorija Jēzus nāve (vācu: Der Tod Jesu) (1755) vēl vairākus gadu desmitus tika iekļauta koncertprogrammās līdz šo īpašo sakrālās mūzikas nišu ieņēma no jauna atklātās Baha Mateja pasijas.

Grauna muzikālais mantojums 21. gadsimtā

Kārļa Heinriha Grauna muzikālais mantojums līdz ar 20. gadsimta pēdējā ceturksnī pieaugušajai interesei par baroka laikmeta mūziku no jauna tiek celts gaismā. Pēdējās desmitgadēs vairākas Grauna operas un oratorijas ir piedzīvojušas iestudējumus.

1992. gada 6. decembrī Berlīnes Valsts operā tika no jauna iestudēta Grauna 1742. gada operdarbs Kleopatra un Cēzars (itāļu: Cleopatra e Cesare), savukārt 2012. gada 26. janvārī, Frīdriha II 300 gadu jubilejas ietvaros Berlīnes Valsts operā Šillera teātrī iestudējumu piedzīvoja Grauna 1755. gada opera Montezuma.

Kopš 2003. gada iedibināts starptautisks mūzikas konkurss Gebrüder-Graun-Preis, kas norisinās reizi divos gados. Kopš 2011. gada konkursa norisinās muzikālā festivāla ietvaros. Elbas-Elsteras apgabala mūzikas skola kopš 1994. gada ieguvusi brāļu Graunu nosaukumu (Kreismusikschule „Gebrüder Graun).

Skatuves kompozīcijas

• 1727. Savā nevainībā uzvarošā Sinilde (vācu: Die in ihrer Unschuld siegende Sinilde). Opera 3 cēlienos. Libretists: Johans Ulrihs Kēnigs.
• 1728. Ifigēnija Aulīdā (vācu: Iphigenia in Aulis). Opera 3 cēlienos. Libretists: Kristians Heinrihs Postels.
• 1728. — 1929. Polidors (vācu: Polidorus). Opera 5 cēlienos. Libretists: Johans Zamuels Millers (vācu: Johann Samuel Müller).
• 1732. Scipions Afrikānis (latīņu: Scipio Africanus). Opera 3 cēlienos.
• 1733. Uzticības spogulis (itāļu: Lo specchio della fedeltà). Muzikālā drāma 3 cēlienos.
• 1735. Faraons Tubets (vācu: Pharao Tubaetes). Opera 5 aktos. Librets: Johana Zamuela Millera atdzejojums pēc Apostolo Zeno oriģināllibreta.
• 1741. Rodelinda, langobardu ķēniņiene (itāļu: Rodelinda, regina de'Langobardi). Muzikālā drāma 3 cēlienos. Librets: Džovanni Gualberto Botarelli pārstrādāts Apostolo Zeno oriģināllibrets.
• 1742. Kleopatra un Cēzars (itāļu: Cleopatra e Cesare). Muzikālā drāma 3 cēlienos. Librets: Džovanni Gualberto Botarelli pārstrādāta Pjēra Korneija traģēdija La Mort de Pompée.
• 1743. Artakserks (itāļu: Artaserse). Muzikālā drāma 3 cēlienos. Libretists: Pjetro Metastazio.
• 1743. Katons Utikā (itāļu: Catone in Utica). Muzikālā drāma 3 cēlienos. Libretists: Pjetro Metastazio.
• 1744. Aleksandrs un Poruss (itāļu: Alessandro e Poro)
• 1744. Lūcijs Papīrijs (itāļu: Lucio Papirio). Muzikālā drāma 3 cēlienos. Libretists: Apostolo Zeno.
• 1746. Adriāns Sīrijā (itāļu: Adriano in Siria). Muzikālā drāma 3 cēlienos. Libretists: Pjetro Metastazio.
• 1746. Demofonts (itāļu: Demofoonte). Muzikālā drāma 3 cēlienos (3 ārijas sarakstījis Frīdrihs II). Libretists: Pjetro Metastazio.
• 1746. Gajs Fabriciuss (itāļu: Cajo Fabricio). Muzikālā drāma 3 cēlienos. Libretists: Apostolo Zeno.
• 1747. Galantie svētki (itāļu: Le feste galanti, festa teatrale). Teatrāla svētku spēle 3 cēlienos. Librets: Leopoldo de Villati pārstrādāts Žozefa Fransuā de Vansī "Les festes galantes" variants.
• 1748. Cinna. Muzikālā drāma 3 cēlienos.
• 1748. Galantā Eiropa (itāļu: L'Europa galante, festa teatrale). Teatrāla svētku spēle 5 ainās. Librets: Leopoldo de Villati pārstrādāta Antuāna Udāra de la Mottes baletopera L'Europe galante (1697).
• 1748. Ifigēnija Aulīdā (vācu: Iphigenia in Aulis). Muzikālā drāma 3 cēlienos.
• 1749. Andželika un Medoro (itāļu: Angelica e Medoro). Muzikālā drāma 3 cēlienos. Librets: Leopoldo de Villati.
• 1749. Koriolano (itāļu: Coriolano). Muzikālā traģēdija 3 cēlienos. Librets: Izstrādājis Leopoldo de Villati pēc Frīdriha II uzmetuma.
• 1750. Fetonte. Muzikālā traģēdija 3 cēlienos. Librets: Leopoldo de Villati pārstrādāta Filipa Kino traģēdija Phaéton (1683).
• 1751. Mitridate. (itāļu: Il Mithridate, tragedia per musica). Muzikālā traģēdija 3 cēlienos. Librets: Leopoldo de Villati.
• 1751. Armīda (itāļu: Armida). Muzikālā traģēdija 3 cēlienos. Librets: Leopoldo de Villati pārstrādāta Filipa Kino tāda paša nosaukuma traģēdijas (1686).
• 1751. Britāniks (itāļu: Britannico, tragedia per musica). Muzikālā traģēdija 3 cēlienos. Librets: Leopoldo de Villati pārstrādāta Žana Rasina tāda paša nosaukuma traģēdijas (1669).
• 1752. Orfejs (itāļu: L'Orfeo, tragedia per musica). Muzikālā drāma 3 cēlienos. Librets: Leopoldo de Villati.
• 1752. Parīzes spriedums (itāļu: Il giudizio di Paride, pastorale per musica). Muzikālā pastorāle 1 cēlienā. Librets: Leopoldo de Villati.
• 1753. Sulla (itāļu: Silla). Muzikālā drāma 3 cēlienos. Librets: Frīdriha II teksts franču valodā, Džampjero Taļjacuki atdzejojums itāļu variantā.
• 1754. Semiramīda (itāļu: Semiramide). Muzikālā traģēdija 3 cēlienos. Librets: Džampjero Taļjacuki pārstrādāta Voltēra tāda paša nosaukuma traģēdija (1749).
• 1755. Montezuma. Muzikālā traģēdija 3 cēlienos. Librets: Frīdriha II teksts franču valodā, Džampjero Taļjacuki atdzejojums itāļu variantā.
• 1755. Ecio (itāļu: Ezio). Muzikālā drāma 3 cēlienos. Librets: Džampjero Taļjacuki vairāku Pjetro Metastazio darbu apvienojums.
• 1756. Brāļi naidnieki (itāļu: I fratelli nemici, tragedia per musica). Muzikālā traģēdija 3 cēlienos. Librets: Frīdriha II teksts franču valodā, Džampjero Taļjacuki atdzejojums itāļu variantā.
• 1756. Merope (franču: Merope, tragedia per musica ). Muzikālā traģēdija 3 cēlienos. Librets: Frīdriha II teksts franču valodā pēc tāda paša nosaukuma Voltēra traģēdijas (1743), Džampjero Taļjacuki atdzejojums itāļu variantā.

Dažādu žanru kompozīcijas (izlase)

• Šurp nākat un raugat (vācu: Kommt her und schaut). Lielā pasija.
• Te Deum. (1757)
• Jēzus nāve (vācu: Der Tod Jesu). Oratorija. (1755)
• Oratorija Kristus piedzimšanas svētkos (latīņu: Oratorium in Festum Nativitatis Christi).
• Lieldienu oratorija (vācu: Osteroratorium).
• Sešas itāļu kantātes (vācu: Sechs italienische Kantaten).
• Koncerts mežragam, stīgām un klavesīnam re mažorā.
• Simfonija do mažorā.

Katalogi

• John W. Grubbs: The sacred Choral Music of the Graun Brothers. (1972)
• Carl Mennicke: Hasse und die Brüder Graun als Symphoniker. (1906) (Hasse: 86, Carl Heinrich: 32, Johann Gottlieb: 115, inkl. 14 Fehlzuweisungen)
• Matthias Wendt: Die Trios der Brüder Graun. (1983) (143, inkl. 4 Fehlzuweisungen)
• Monika Willer: Die Konzertform der Brüder Graun. (1995) (161, inkl. 7 Fehlzuweisungen)
• Christoph Henzel: Graun-Werkverzeichnis (GraunWV) Ortus Musikverlag (2006) ISBN 978-3-937788-02-9, 2 Bände

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kārlis Heinrihs Grauns.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)