Atvērt galveno izvēlni

Kalnu Karabahas konflikts ir teritoriāls un etnisks konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu par apstrīdēto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu un septiņiem apkārtējiem rajoniem, kurus de facto kontrolē pašpasludinātā armēņu Arcahas Republika, bet tie ir starptautiski atzīti par de jure daļu no Azerbaidžānas. Blakus tiem atrodas Līdzenuma Karabahas reģions, kura juridiskā piederība Azerbaidžānai netiek apstrīdēta. Konflikta sākotne ir 20. gadsimtā līdz ar etnisku republiku veidošanos. Padomju Savienības ietvaros 1921. gadā tika nolemts padarīt Kalnu Karabahas reģionu — etnisko anklāvu, vēsturiski vairāk armēnisku un galvenokārt ar armēņu iedzīvotājiem, bet ģeogrāfiski apkārt no visām pusēm azerbaidžāņu apdzīvotu, par Padomju Azerbaidžānas autonomu apgabalu.[14] Pašreizējais konflikts sākās 1988. gadā, kad Karabahas armēņi pieprasīja Karabahas pakļautību pārcelt no Padomju Azerbaidžānas uz Padomju Armēniju. Konflikts saasinājās līdz asiņainam karam 1990. gadu sākumā.

Kalnu Karabahas konflikts
Nagorno-Karabakh Map2.png
Brūnā krāsā iezīmēta Kalnu Karabahas teritorija, kas atrodas separātistu kontrolē, dzeltenā krāsā — citas Azerbaidžānas teritorijas, ko kontrolē Kalnu Karabahas (Arcahas) separātisti un Armēnija.
Datums1988 — turpinās
VietaDienvidrietumu Azerbaidžāna, Armēnijas pierobeža ar Azerbaidžānu
IznākumsUz 2019. gada sākumu gandrīz viss anklāvs un 9% citu Azerbaidžānas teritoriju atrodas separātistu kontrolē.
IeganstsPārsvarā armēņu apdzīvota anklāva vēlme pievienoties Armēnijai.
Karotāji
Valsts karogs: Armēnija Armēnija
Flag of Artsakh.svg Kalnu Karabaha (Arcahs)
Atbalsts ar ieročiem:
Valsts karogs: Krievija Krievija[1]
Valsts karogs: Azerbaidžāna Azerbaidžāna
Atbalsts:
Valsts karogs: Turcija Turcija[2][3][4]
Valsts karogs: Pakistāna Pakistāna[5][6]
Atbalsts ar ieročiem:
Valsts karogs: Krievija Krievija[7][8]
Valsts karogs: Izraēla Izraēla[9]
Komandieri
Flag of Armenia.svg Nikols Pašinjans (Armēnijas premjerministrs, virspavēlnieks)
Flag of Armenia.svg Dāvids Tonojans (Armēnijas aizsardzības ministrs)
Flag of Armenia.svg Artaks Davtjans (Armēnijas Ģenerālštāba priekšnieks)
Flag of Artsakh.svg Bako Saakjans (Arcahas prezidents, virspavēlnieks)
Flag of Artsakh.svg Karens Abrahamjans (Arcahas aizsardzības ministrs)
Flag of Azerbaijan.svg Ilhams Alijevs
(Azerbaidžānas prezidents, virspavēlnieks)
Flag of Azerbaijan.svg Zakirs Hasanovs (Azerbaidžānas aizsardzības ministrs)
Flag of Azerbaijan.svg Nadžmadins Sadigovs (Azerbaidžānas Ģenerālštāba priekšnieks)
Zaudējumi
Miruši:
ap 6 000 (1988—1994)[10][11]
ap 2 000 un tikpat civiliedzīvotāju (1994.–2017. g. sākums)[12]
Miruši:
ap 25 000 (1988-1994)[10][11]
vismaz 1,008 zaldātu and 90+ civiliedzīvotāju (1994.–2016.)
Ievainoti: vismaz 1205 zaldāti un 140 civiliedzīvotāji[13]
No augšas pulksteņvirzienā: sašautie azerbaidžāņu bruņutransportieri (2005); azerbaidžāņu bēgļi no armēņu ieņemtajām teritorijām (1993); tanks T-72 - piemineklis Arcahas kontrolētajā Askeranā (2007), Arcahas karavīri (1994)

1994. gadā parakstītais uguns pārtraukums deva divus gadu desmitus ļoti relatīvas stabilitātes, kura ievērojami pasliktinājās līdz ar Baku pieaugošo vilšanos par status quo, pretrunā ar Erevānas centieniem to nostiprināt.[15] Četru dienu eskalācija 2016. gada aprīlī iezīmējusi vissmagākās cīņas vismaz līdz 2019. gadam kopš pamiera. Kopš tā laika atkal ir pieauguši liela mēroga karadarbības draudi.[16]

PagātneLabot

 
Karabahas pamiera komisija, 1918. g.
 
Armēņu kvartāla drupas Šušā pēc 1920. gada armēņu grautiņiem

SenvēstureLabot

Daļa zinātnieku uzskata, ka pašreizējās Kalnu Karabahas zemes jau IV gadsimtā pirms mūsu ēras tika iekļautas jaunveidotajā armēņu Ervanduni valstī, daļa domā, ka tās austrumu robežas sniedzās tikai līdz Sevana ezeram. Droši zināms, ka II gadsimta sākumā šī teritorija tika iekļauta Lielarmēnijas sastāvā kā Arcahas province. Kad Armēnijas valsts, kura savos ziedu laikos bija sniegusies no Vidusjūras līdz Kaspijas jūrai, IV gadsimtā sabruka, šis rajons tika pievienots Persijas impērijai kā Kaukāza Albānija. VII gadsimta vidū tā nokļuva arābu kontrolē, IX—XVI gadsimtos bija armēņu Hačenas kņazistes sastāvdaļa. No XVII gadsimta sākuma šeit valdīja sīki armēņu feodāļi - meliki, bet XVIII gs. otrajā pusē meliku strīdu izraisīta pilsoņu kara rezultātā Kalnu Karabaha nokļuva sākotnēji Persijas, vēlāk Krievijas pārvaldītajā jaunizveidotajā Karabahas hanistē, kuru 1813. gadā Gulistānas miera līgums nodeva Krievijas impērijai un 1822. gadā pārvērsta par provinci, vēlāk - par Šušas apriņķi.

Krievijas impērijāLabot

Kopš Karabahas hanistes laikiem XVIII gadsimta otrajā pusē Karabahas teritorijā apmetās ievērojams skaits tjurku,[17] tolaik nepareizi sauktu par "tatāriem" vai pat "persiešiem" (vai "adžamiem", kas nozīmēja šiītu ticības pārstāvjus — kā persiešus, tā tjurkus),[18] kas radīja reliģisko un etnisko spriedzi un izsauca liela mēroga armēņu izceļošanu no tās. Vairāk kā 11 tūkstošu armēņu ģimeņu, baidoties no musulmaņu naida, aizbēga uz Krievijas iekšējiem rajoniem.[19] Par tjurku centru kļuva Šuša. Taču XIX gadsimta vidū armēņi sāka atgriezties dzimtajās vietās, un uz 1920. gadu pat Šušā armēņu bija gandrīz 80% iedzīvotāju. 1905. gada revolūcijas laikā tas izvērtās par asiņainām sadursmēm, nosauktām par "armēņu—tatāru masu slepkavībām", jo daudzi armēņi atbalstīja revolucionārus, kamēr vietējie tjurki bija noskaņoti konservatīvi. Vēl viens no konflikta iemesliem bija 1892. gada Krievijas impērijas likums, pēc kura nekristieši nevarēja ieņemt vairāk kā 20% vietu vietējā pašvaldībā neatkarīgi no viņu skaita un vēlēšanu rezultātiem. Likums bija vērsts pret ebrejiem, taču Aizkaukāzā no viņa vairāk cieta musulmaņi.[20] Citos periodos, īpaši kopš XX gadsimta sākuma, apzināts varas iestāžu spiediens tika vērsts pret armēņiem, kuri, izmantojot musulmaņu novājināto stāvokli, bija pārņēmuši vairumu vadošo amatu, kas izsauca musulmaņu skaudību.[21] 1903. gada cara rīkojums atņēma visus īpašumus Armēņu apustuliskajai baznīcai, kas pastiprināja konflikta reliģisko sastāvdaļu. [22] 1905. gadā šis rīkojums tika atcelts, bet bija jau par vēlu. Lai gan smagākie notikumi risinājās ārpus Kalnu Karabahas (īpaši Baku un Nahičevānā), tomēr arī Kalnu Karabahā bija simtiem nodedzinātu māju un simtiem nogalināto no abām pusēm.[23] Ar abu pušu slepkavošanu nodarbojās arī zaldāti, kuriem pēc pusgada ignorances valdība pavēlēja pārtraukt konfliktu.

XX gadsimta sākumā arī uz to laiku vēl sauktie par "Azerbaidžānas tatāriem" (vārds "Azerbaidžāna" parādījās XIX gadsimta beigās kā izkropļots senās Irānas provinces Atropatēnas nosaukums)[24][25] sāka sajust sevi kā atsevišķu tautu, tomēr vēl 1920. gadā etnogrāfs Marrs ziņoja, ka pārsvarā Azerbaidžānas musulmaņi jūtot tikai reliģisku kopību.[26] Tas radīja papildu pretrunu un spriedzi starp tautu, kura jau domāja etniskās kategorijās, un tautu, kas uztvēra sevi tikai kā reliģisku grupu. Armēņu revolucionāri teroristiskā dašnaku organizācija izrādījās visefektīvākā kaujas grupa reģionā, veicot masu slepkavošanas un iebiedēšanas akcijas, kamēr "tatāri" bija daudzskaitlīgāki, taču sliktāk organizēti.[27]

1918.—1920. gada karšLabot

Pēc nedroša miera perioda 1918. gadā Aizkaukāzu sasniedza Krievijas revolūciju un pilsoņu kara vēsmas. Mēģinājumi izveidot kopīgu Aizkaukāza federāciju izšķīda, piedevām martā Baku notika azerbaidžāņu vadošās partijas — musavatistu grautiņš, kuru kopīgi veica lielinieku un armēņu—dašnaku vienības, šis process sāka izplatīties uz citām pilsētām,[28] un 1918. gada maijā Gendžē tika pasludināta Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika (ADR), kura pretendēja arī uz armēņu apdzīvotajiem Kalnu Karabahas un Zangezūras (DA Armēnijā) rajoniem. Armēņus tas neapmierināja, un jūnijā Šušā tika pasludināta Kalnu Karabahas neatkarība. Jaunajā valstī atkal uzliesmoja vecā nepatika. Ja iepriekšējā vara daudzmaz regulēja stāvokli, tad jaunā, tīri armēniskā, to kontrolēt nevēlējās, un bruņoti armēņi drošības dēļ liedza lopkopjiem — azerbaidžāņiem dzīt lopus uz vasaras ganībām kalnos tuvu armēņu ciemiem, tā draudot viņu lopiem un vēlāk saimniekiem ar bada nāvi. Septembrī Turcija, noslēgusi militāru savienību ar ADR, virzīja savus spēkus pret Kalnu Karabahu, pieprasot no tās pakļauties ADR. Turkiem izdevās pārņemt savā kontrolē Šušu un galvenos ceļus, taču drīz Turcija kapitulēja Antantes priekšā un ar novembri turku karaspēks bija zaudējis vadību. No Zangezūras palīgā armēņiem devās ģenerāļa Andranika Ozaņjana armija, taču pēc angļu prasības tā bija spiesta atgriezties un aicināt Karabahas armēņus noslēgt mieru ar ADR. Tikmēr gan armēņu pašaizsardzības vienības, gan azerbaidžāņu un turku karaspēks nodarbojās ar to, ka aplaupīja un reizēm slepkavoja pretējās puses iedzīvotājus. Stāvokli pasliktināja arī 40 tūkstoši bēglu reģionā, no kuriem 30 tūkstoši bija armēņi, bet 10 tūkstoši — musulmaņi.[29] Gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai tolaik bija milzīga teritoriāla apetīte, nesavienojama ar viņu iespējām; tā Parīzes miera konferencē (1919) Armēnija prasīja sev izeju uz Vidusjūru caur Turciju, bet Azerbaidžāna uz Melno jūru caur dienvidu Armēniju un Gruziju līdz Batumi.[30] Šādos apstākļos stratēģiski vērtīgā Kalnu Karabaha bija kļuvusi uz laiku maznozīmīga visām iesaistītajām pusēm. Miera sarunas 1919. gadā nenesa augļus; reģionu daļēji kontrolējošie angļi visumā nostājās azerbaidžāņu pusē. 1919. gada vasarā Azerbaidžāna sāka Kalnu Karabahas blokādi, kas izsauca badu.[31] Taču azerbaidžāņu spēku mēģinājums jūnijā iekarot Šušas armēņu kvartālus neizdevās. Augustā armēņu Kalnu Karabahas vadība padevās Azerbaidžānas jurisdikcijai, nesaņemdama ārēju palīdzību un atzinusi tālāku pretošanos par bezcerīgu.

1920. gadā, turpinoties, gan mazākā mērā, laupīšanām un slepkavībām, abas puses apzinājās armēņu sacelšanās neizbēgamību un gatavojās tai. Tā sākās 23. martā un lai gan bija sekmīga lauku un pierobežas rajonos, taču nekompetentā izpildījuma dēļ tika apspiesta centrā.[32] Rezultāts bija kārtējais armēņu grautiņš Šušā un apkaimē ar ap 500 upuriem. Pēc tam azerbaidžāņi pamazām sāka pārņemt savā kontrolē pārējo teritoriju, taču nepaspēja — pēc mēneša iebrukušais padomju karaspēks vienas diennakts laikā nokļuva līdz Baku un gāza ADR valdību. Tā kā gandrīz visi ADR spēki atradās Kalnu Karabahā, padomju vara ātri tika izplatīta pa visu līdzenumu Azerbaidžānu.[33] Maijā Sarkanā armija ieņēma Kalnu Karabahas ziemeļdaļu un vietējie armēņi to uzņēma labvēlīgi, jo lai gan padomju vara acīmredzami bija noskaņota atstāt Kalnu Karabahu Azerbaidžānas sastāvā, tā izskatījās mazāks ļaunums nekā angļu un azerbaidžāņu nacionālistu kopīga pārvalde. Reģiona dienvidos līdz augustam saglabājās divvaldība starp padomju varu un armēņu spēkiem, līdz armēņiem nācās atkāpties.

Šo 1918.—1920. gadu konfliktu bieži sauc par Azerbaidžānas un Armēnijas karu, lai gan abas armijas, cīnoties ar pretinieku vietējiem brīvprātīgajiem, ne reizi nesatikās kaujā.

Padomju Azerbaidžānas sastāvāLabot

Pēc nelieliem strīdiem, Kalnu Karabaha tika atstāta Azerbaidžānas sastāvā kā autonoms novads. Vēlāk tas tika pasniegts kā "'ļeņiniskās nacionālās politikas mirdzošs piemērs", kā risināt nacionālas problēmas.[34] Var piekrist, ka kamēr centrālā padomju vara stingri turēja stūri savās rokās, tās politika ļāva noturēt situāciju vismaz ārēji mierīgu. Armēnijas PSR vadība regulāri Maskavu lūdza nodot novadu tās pakļautībā, taču nesaņēma atbalstu azerbaidžāņu iebildumu dēļ, kuri savukārt norādīja uz pārsvarā azerbaidžāņu apdzīvotiem rajoniem Armēnijā, kurus varētu nodot Azerbaidžānai.[35] Kolīdz vara ap 1987. gadu sāka pāriet vietējo iestāžu rokās, tā konflikts atsākās no jauna.

Konflikta gaitaLabot

Kalnu Karabahas karš (1988–1994)Labot

 
Arcahas kustības demonstrācija Erevānā, 1988. g. vasara

Kalnu Karabahas karš, kas pazīstams arī kā Arcahas atbrīvošanās karš Armēnijā un Kalnu Karabahā, bija bruņots konflikts, kas notika no 1980. gadu beigām līdz 1994. gada maijam Kalnu Karabahas anklāvā Azerbaidžānas dienvidrietumu daļā, starp armēņu etnisko vairākumu, kurus atbalstīja Armēnija, un Azerbaidžānu. Kad karš attīstījās, jo PSRS sabrukuma laikā centrālā vara izrādījās nespējīga to apturēt, Armēnija un Azerbaidžāna, abas bijušās padomju republikas, Karabahas kalnos saķērās ilgstošā, nedeklarētā karā, kurā Azerbaidžāna neveiksmīgi mēģināja apturēt separātismu Kalnu Karabahā.

Armēņu vēlme apvienoties aizsākās 1988. gadā relatīvi mierīgā veidā. Starpetniskās sadursmes starp abām pusēm izcēlās neilgi pēc tam, kad Azerbaidžānas Kalnu Karabahas autonomā apgabala (KKAA) parlaments savā galvaspilsētā Stepanakertā 1988. gada 20. februārī nobalsoja par reģiona apvienošanu ar Armēniju. Notika referendums, ko boikotēja azerbaidžāņu Kalnu Karabahas iedzīvotāji, un tajā lielākā daļa vēlētāju balsoja par formālu neatkarību, kas nozīmēja faktisku apvienošanos ar Armēniju. Tuvojoties Padomju Savienības sabrukumam, etniskā spriedze pakāpeniski pieauga. Abas puses izteica pretenzijas par otras puses savā teritorijā veiktajām etniskajām tīrīšanām un grautiņiem.[36][37]

Deklarācija par iziešanu no Azerbaidžānas sastāva 1991. gadā bija galīgais rezultāts teritoriālajam konfliktam par zemes piederību.[38] Tā kā Azerbaidžāna paziņoja par neatkarību no Padomju Savienības un atcēla anklāva valdības pilnvaras, armēņu vairākums nobalsoja par izstāšanos no Azerbaidžānas. Šajā procesā viņi pasludināja neatzīto Kalnu Karabahas Republiku.

SākumposmsLabot

M. Gorbačova atklātības politika Armēnijā noveda pie atklātām prasībām pēc Kalnu Karabahas atdošanas. Kā viens no iemesliem tika minēts azerbaidžāņu migrantu pieplūdums — ja 1926. gadā azerbaidžāņu apgabalā bija 10%, tad 1989. gadā 22%,— kā arī, protestētājuprāt, tīši vai netīši nolaidīgā attieksme pret apgabalu no Baku puses. Vēlākais Azerbaidžānas prezidents Heidars Alijevs intervijā apstiprināja, ka azerbaidžāņu iefiltrēšana reģionā bijusi viņa apzināta politika.[39]

Vienlaikus sākās azerbaidžāņu un pārējo cittautiešu izspiešana no Armēnijas pamatteritorijas. 1988. gadā Baku parādījās pirmie bēgļi no Armēnijas, kuri stāstīja dzirdētas briesmu lietas — kuras nerada apstiprinājumu un iespējams, ka bija tīši palaistas baumas, lai piespiestu azerbaidžāņus atstāt Armēniju bez tiešas vardarbības.[40] Protams, ka šādos apstākļos Kalnu Karabaha pat gribēdama nevarēja palikt malā.

Tomēr bija diezgan manāma pretruna starp Erevānas nacionālistiem, kuri tieši stādīja savas prasības un īpaši neslēpa antikomunismu, un KKAA armēņu vadību, kura daudz rezervētāk uztvēra gan runu patosu, gan to saturu. Stepanakertas "nomenklatūra", kā tolaik sauca padomju funkcionārus, vispirms vēlējās mierīgu dzīvi un pārmaiņas nokārtot sarunās aizkulisēs, nevis ar mītiņiem vai bruņotu spēku. Šādi vadītāji bija raksturīgi visai Azerbaidžānai, kuru H.Alijeva režīms bija pilnībā pakļāvis savai kontrolei, pārvēršot to par sava klana iedzīvošanās mājvietu.[39] Lielā mērā tādēļ Kalnu Karabahā armēņi un azerbaidžāņi vēl turpināja sadzīvot, lai arī skatoties viens uz otru ar lielām un pamatotām aizdomām. Konfliktu nācās izprovocēt no ārienes — 22. februārī liela bruņotu vīru grupa no azerbaidžāņu Agdamas mēģināja nokļūt Stepanakertā, un pie Askeranas viņus mēģināja apturēt azerbaidžāņu milicija un vietējie iedzīvotāji. Divi azerbaidžāņi sadursmē gāja bojā (vismaz vienu no tiem nošāva milicija).[41] Pēc tam, kad notikums tika attiecīgā formā pasniegts Azerbaidžānas TV, Baku piepilsētā Sumgaitā notika labi organizēts armēņu grautiņš it kā par atbildi uz Armēnijas rīcību.[42]

Notikumu hronoloģija no 1988. gada vasaras līdz 1992. gada sākumamLabot

 
Armēņu bēgļu ģimenes no Azerbaidžānas kartiņa — dokuments

1988. gada jūlijā Kalnu Karabahas apgabala padome pieņēma lēmumu izstāties no Azerbaidžānas sastāva. Gan Baku, gan Maskava viņiem atteica. Rudenī savstarpēji grautiņi un bēgļi bija kļuvuši par normu visā Armēnijas un Azerbaidžānas teritorijā. 1989. gada sākumā Kalnu Karabahā puses pa reizei šāva viena uz otru, tomēr tas vēl nebija karš.

1989. gada janvārī Maskava lēma ieviest KKAA tiešo pārvaldi no Maskavas, nozīmējot īpašu pārvaldes komiteju. Novembrī komiteja tika likvidēta, aicinot tā vietā radīt kopīgu Baku un Stepanakertas pārstāvju grupu. Taču KKAA tam nepiekrita, un izveidojās divvaldība starp abu spēku pārstāvjiem.[41]

1990. gada janvārī sākās kaujas uz Armēnijas un Azerbaidžānas robežas ar artilērijas pielietošanu. Janvārī pēc armēņu grautiņa pēdējā Azerbaidžānas pilsētā, kur viņi bija palikuši — Baku — pilsētā tika ievests padomju karaspēks, kurš netraucēja grautiņiem, toties centās apturēt jebkādas nelojāluma izpausmes. Arī padomju karaspēka daļas Stepanakertā tiek apvainotas par daudzām nelikumībām šai laikā gan pret armēņiem, gan pret azerbaidžāņiem. 1990. gadā Kalnu Karabahā tika ievestas azerbaidžāņu milicijas specvienības, kuras nodarbojās ar kārtības uzturēšanu, ciemu dedzināšanu, laupīšanām un slepkavībām.[41]

Neticība padomju "miera spēkiem" KKAA to neefektivitātes dēļ noveda pie tā, ka vietējie armēņi atkal atdeva savu uzticību nelikumīgiem — un dažādā mērā bandītiskiem — vietējiem militāriem formējumiem, kuri aizstāvēja to intereses. Regulāri bija kļuvuši uzbrukumi armijai, lai iegūtu ieročus: 1990.—1991. gados tādu bija vairāk kā simts gadā. Vienlaikus notika visu bruņoto formējumu — kā legālo, tā nelegālo — laupīšanas un iebiedēšanas uzbrukumi civiliedzīvotājiem, vairākas reizes tika uzspridzināti azerbaidžāņu pasažieru autobusi. Pirmajos četros 1991. gada mēnešos bija fiksēti ap 80 uzbrukumi mierīgajiem armēņu iedzīvotājiem un ap 60 — azerbaidžāņu. Azerbaidžāņu varas iestādes ar milicijas specvienību palīdzību veica armēņu deportācijas no mazāk aizsargātajiem to ciemiem un nometināja viņu vietā azerbaidžāņus no Armēnijas. Daļa notverto armēņu tika izsūtīti uz Armēniju, citi ievietoti koncentrācijas nometnē pierobežā un pēc dažām dienām arī izsūtīti uz Armēniju, daļa noslepkavoti pēc vai bez spīdzināšanas.[41]

1991. gada augustā notika PSRS sabrukums, pēc kura PSRS armijas vienības pārgāja NVS, bet vēlāk tiešā Krievijas kontrolē. Stāvokli tas īpaši neizmainīja.

Asā fāzeLabot

 
Azerbaidžānas bēgļiem veltīta pastmarka

Kopš 1991. gada novembra jaunradītā Azerbaidžānas armija sāka aktīvus uzbrukumus armēņu pozīcijām, armēņi no savas puses izveidoja Arcaha Tautas atbrīvošanās armiju (ATAA). Abas puses sāka pielietot raķešu apšaudes, īpaši smagi no tām cieta Stepanakerta, jo azerbaidžāņiem bija izdevies sagrābt lielu PSRS armijas bruņojuma noliktavu Agdamā, tai skaitā 200 vagonus ar reaktīvajiem šāviņiem. Abas puses parasti atteicās evakuēt civiliedzīvotājus no apšaudāmajiem rajoniem, uzskatīdamas, ka tas būtu pirmais solis teritorijas atdošanai. 1992. gada janvārī azerbaidžāņi ieņēma divus armēņu ciemus, tajos palikušie civiliedzīvotāji, kuri vecuma vai nespēka dēļ nebija spējīgi atkāpties kopā ar armiju, tika noslepkavoti.[43]

1992. gada februāra beigās notika pirmā veiksmīgā armēņu operācija. Par to kļuva viņu uzbrukums stratēģiski novietotajai Hodžali pilsētiņai pie lidostas, kuru apdzīvoja azerbaidžāņi, pārsvarā bēgļi no Armēnijas, un daži simti musulmaņu bēgļu no citām zemēm. Naktī uz 26. februāri (datums bija apzināti pieskaņots ka atbilde armēņu grautiņa naktij Sumgaitā pirms četriem gadiem) armēņi, kurus atbalstīja — pieņemts uzskatīt, ka bez komandieru atļaujas — NVS 366. motopulka kareivji,[44] ieņēma ciemu, neraugoties uz tajā izvietoto Azerbaidžānas specvienību un armijas pretestību, pēc armēņu puses vairāku dienu atkārtotiem aicinājumiem civilpersonām pamest ciemu gaidāmā uzbrukuma dēļ, taču azerbaidžāņu militārā vadība, atšķirībā no civilās varas, nostājās pret evakuāciju.[43][45] Pilsētiņa tika ieņemta diezgan ātri, un iedzīvotāji metās bēgt. Armēņu puse bija apsolījusi brīvu koridoru civiliedzīvotājiem, taču azerbaidžāņu varas iestādes to vairumam iedzīvotāju nebija paziņojušas. Kopā ar bēgļiem pa šo koridoru devās prom arī militārpersonas, kas deva armēņiem ieganstu apšaudīt bēgļus, azerbaidžāņi no savas puses atšaudījās. Vēlāk šai koridorā tika atrasts ap 200 līķu, vairums bojāgājušo šajā apšaudē bija veci cilvēki, sievietes un bērni. Uz daudziem līķiem. ko pēc tam izdevās atrast, bija līķu apgānīšanas sekas. Bija kritušie arī armēņu pusē. Ap 700 iedzīvotāju tika saņemti gūstā, un humanitārās organizācijas apliecināja ļoti sliktu apiešanos ar viņiem, ieskaitot spīdzināšanas un izvarošanas. Vairums no viņiem vēlāk tika atdoti azerbaidžāņu pusei vai apmainīti.[43] Kopumā tika nogalināts ap 500 cilvēku, kas kļuva par lielāko vienreizējo slepkavošanu visa konflikta laikā.[46]

Azerbaidžānā pastāv arī versija, ka Azerbaidžānas Tautas Frontes (ATF) kaujinieki, kuri piedalījās Hodžali aizsardzībā, varēja tīšām izprovocēt armēņus uz bēgļu slepkavošanu ar apšaudēm, lai ar šo traģēdiju panāktu toreizējā prezidenta Mutalibova krišanu.[47] Pats Mutalibovs apgalvoja, ka viņa sūtītā palīdzība Hodžali nesasniedza adresātus, jo viņam traucēja spēki, kas centās atņemt viņam varu.[48]

1992. gada pavasarī armēņu spēki sagrāba teritoriju ārpus paša anklāva, tā draudot katalizēt citu reģiona valstu iesaistīšanos. Ļoti svarīgas bija cīņas par Lačinas koridoru Azerbaidžānā, kura kontrole kopš 17. maija deva armēņiem izeju no Armēnijas teritorijas uz Karabahu.[1] 9. maijā armēņi ieņēma Šušu — administratīvi svarīgāko azerbaidžāņu apdzīvoto vietu Kalnu Karabahā, kas noveda pie masu nekārtībām un cīņas par varu Baku. Prokrieviskais prezidents Mutalibovs to rezultātā aizbēga uz Maskavu, jaunais ATF un Turcijas atbalstītais prezidents Eļčibejs jūnijā sāka daļēji veiksmīgu militāru ofensīvu Kalnu Karabahas robežrajonos, taču uz ziemas sākumu iniciatīva atkal piederēja armēņiem, kuri veica akcijas galvenokārt rajonā starp Kalnu Karabahu un Armēniju, nostiprinot transporta sakarus. Starpniecība, ko veica vairākas grupas, tostarp Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), nespēja panākt kopīgu miera rezolūciju. 1993. gadā NVS armija neplānoti atstāj savu dislokāciju Gendžē un nodod visu savu bruņojumu ar ATF konfliktā esošajam Azerbaidžānas pulkvedim Huseinovam, kurš pie mēģinājuma viņam to atņemt veiksmīgi atsit 15-kārtīgu pārspēku, saceļ dumpi, pieprasa prezidenta Eļčibeja demisiju un aplenc Baku. Heidars Alijevs, kurš tobrīd vadīja Nahčivanas autonomiju, pierunāja darboties kopīgi ar politiskām cīņas metodēm, un ar rudeni Alijevs bija prezidents, bet Huseinovs — premjerministrs. Kamēr Azerbaidžānā bija aizņemti ar varas dalīšanu, armēņi paplašināja savus iekarojumus tās teritorijā, norādot, ka tā viņi nodrošinās pret savas teritorijas apšaudēm.[49][50] Tā, 23. jūlijā krita Agdama — agrāk ap 50 000 cilvēku apdzīvotais rajona centrs tika sagrauts un daļēji nodedzināts (saglabājot tikai mošeju), un pašlaik tajā mīt mazāk kā 400 cilvēku.[51] Ziemā karadarbība norisinājās ar mainīgām sekmēm, bet pavasarī armēņi atkal veiksmīgi uzbruka un iekaroja dažus ciemus, lai gan bija cerējuši daudz vairāk. Šādos apstākļos Azerbaidžānas valdība pirmoreiz piekrita atzīt Arcahas Republiku par karojošo pusi un sākās miera sarunas, kuras noveda pie pamiera no 1994. gada 12. maija.

Pēc kara beigām 1994. gadā armēņi pilnībā kontrolēja lielāko daļu anklāva (izņemot tā ziemeļu galu un dažas mazas teritorijas austrumos), kā arī aptuveni 9% Azerbaidžānas teritorijas ārpus anklāva.[52] Konflikta rezultātā tika piespiedu pārvietoti 230 000 armēņu no Azerbaidžānas un 800 000 azerbaidžāņu no Armēnijas un Karabahas.[53] 1994. gada maijā tika parakstīts Krievijas organizēts bruņots pamiers, un kopš tā laika Armēnija un Azerbaidžāna piedalās miera sarunās, kuras notiek ar EDSO Minskas grupas starpniecību. Šajā grupā noteicošo lomu spēlē Krievija, kura ir liels bruņojuma piegādātājs abām pusēm, kas nozīmē tās interešu konfliktu sarunās par mieru starp abām valstīm.[8]

Dažas sadursmes notika arī gados pēc 1994. gada pamiera, taču tās nav novedušas pie pušu kontrolēto teritoriju izmaiņām.[54]

Ilgstoša miera meklējumiLabot

Pārrunās par mieru un Azerbaidžānas teritoriju deokupāciju svarīgākais ir Kalnu Karabahas bijušās teritorijas statuss, kā arī Lačinas koridora statuss un platums - Armēnija un vēl jo vairāk Arcaha nevēlas pieļaut nekādu Azerbaidžānas kontroli pār tiem. Viens no plāniem paredzēja vietā radīt Azerbaidžānai koridoru uz Nahčivanas anklāvu caur dienvidu Armēniju vai apmainīt šīs teritorijas, taču tam nepiekrita Azerbaidžāna.[55] Tika piedāvāts arī izīrēt Lačinas koridoru EDSO, kas arī nerada piekrišanu Baku. Azerbaidžānas puse savukārt piedāvājusi uzskatīt par vienotu šoseju ceļu no Agdamas uz Nahčivanu caur Stepanakertu un Lačinu, jo tad abas puses būšot vienlīdz ieinteresētas tā funkcionēšanā.[56] Tikmēr Stepanakertas valdība veic okupēto rajonu, īpaši Lačinas, kolonizāciju.[57]

Armēnijas valdība pastāvīgi atrodas zem iekšēja spiediena, kurš prasa Kalnu Karabahas aneksiju. Tomēr, lai gan abas teritorijas ir cieši saistītas (tā, Arcahas 1994.—1997. gadu prezidents R. Kočarjans pēc tam 1998.—2008. gados bija Armēnijas prezidents), gaidāmās asās starptautiskās reakcijas dēļ Armēnija to nedara un pat formāli neatzīst Arcahu kā neatkarīgu valsti.

Robežu sadursmes (1994–2016)Labot

2008. gada savstarpējās apšaudes Mardakertas apkaimē

2008. gada Mardakertas apšaudes sākās 4. martā pēc 2008. gada Armēnijas vēlēšanu protestiem. Kopš 1994. gada pamiera pēc Kalnu Karabahas kara tās bija lielākās cīņas starp armēņu [58] un azerbaidžāņu spēkiem[59] Kalnu Karabahas reģionā.[59][60]

Armēnijas avoti apsūdzēja Azerbaidžānu par mēģinājumu izmantot turpinošos nemierus Armēnijā. Azerbaidžānas avoti vainoja Armēniju, apgalvojot, ka Armēnijas valdība cenšas novērst uzmanību no iekšējās spriedzes tajā.

Pēc incidenta 14. martā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, pieņemot balsojumā ar 39 balsīm par un 7 pret rezolūciju 62/243, pieprasīja nekavējoties izvest visus armēņu spēkus no okupētajām Azerbaidžānas teritorijām.[61]

 
2008. gada novembrī Armēnijas, Krievijas un Azerbaidžānas prezidenti paraksta deklarāciju par Kalnu Karabahu

2010. gada vardarbība

2010. gada februāra Kalnu Karabahas sadursmes bija izkaisīta šāvienu apmaiņa, kas notika 18. februārī uz atdalīšanas līnijas starp Azerbaidžānas un Karabahas armēņu militārajiem spēkiem. Azerbaidžāna apsūdzēja armēņu spēkus par Azerbaidžānas pozīciju apšaudi pie vairākiem ciematiem, kā arī Agdamas rajona augstienēs ar vieglajiem ieročiem, ieskaitot snaiperus.[62][63] Rezultātā tika nogalināti trīs Azerbaidžānas karavīri un viens ievainots.[64]

2010. gada Mardakertas sadursmes bija virkne Kalnu Karabahas kara pamiera pārkāpumu. Tās notika pa visu līniju, kas atdala azerbaidžāņu un armēņu militāros spēkus no neatzītās, bet de facto neatkarīgās Kalnu Karabahas Republikas. Abas puses apsūdzēja otru par pamiera režīma pārkāpšanu. Šie pamiera pārkāpumi sagādāja armēņu spēkiem lielākajos zaudējumus kopš 2008. gada marta Mardakertas apšaudēm.[65]

No 2008. līdz 2010. gadam abās pusēs tika nogalināti 74 karavīri.[66]

2011.–2013. gadu sadursmes

2011. gada aprīļa beigās pierobežas sadursmes noveda pie trīs Kalnu Karabahas kareivju bojāejas,[67] bet 5. oktobrī tika nogalināti divi azerbaidžāņi un viens armēņu karavīrs.[68] Pavisam gada laikā tika nogalināti 10 armēņu karavīri.[69]

Nākamajā gadā robežsadursmes starp Armēnijas un Azerbaidžānas bruņotajiem spēkiem notika no aprīļa beigām līdz jūnija sākumam, turklāt jūnijā tika fiksēti mēģinājumi šķērsot esošo sadalījuma līniju no Azerbaidžānas puses,[70] kamēr līdz tam puses aprobežojās ar apšaudi, nepārkāpjot robežlīniju. Sadursmes izraisīja piecu Azerbaidžānas un četru armēņu karavīru nāvi.

2012. gada augustā Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, pārkāpjot vienošanos ar Ungāriju, atbrīvoja no ieslodzījuma un apbalvoja armēņa slepkavu, kam Ungārijā bija piespriests mūža ieslodzījums.[71] Tam sekoja daudzkārtēji sīki incidenti, kuros puses vainoja viena otru.[72] Kopumā 2012. gadā tika nogalināti 19 Azerbaidžānas un 14 armēņu karavīri.[73] Citā ziņojumā mirušo azerbaidžāņu skaits bija 20.[54]

2013. gada laikā sadursmēs tika nogalināti 12 Azerbaidžānas un 7 armēņu karavīri.[73]

2014. gada sadursmes un helikoptera notriekšana

2014. gadā uzliesmoja vairāki robežkonflikti, kuru dēļ krita 16 zaldāti abās pusēs līdz 20. jūnijam.[74]

2. augustā Azerbaidžānas varas iestādes pavēstīja, ka astoņi no viņu karavīriem krituši trīs dienu sadursmēs ar KKA spēkiem, kas ir lielākais vienreizējais kritušo skaits šīs valsts armijai kopš 1994. gada kara.[75] KKA noliedza zaudējumus viņu pusē, ziņojot, ka azerbaidžāņi zaudējuši 14 kritušus un daudz vairāk ievainoto.[75] Kalnu Karabahas vietējās amatpersonas ziņoja par vismaz diviem armēņu militāristu nāves gadījumiem.[76] Nākamajā naktī tika nogalināti vēl pieci azerbaidžāņu karotāji, kas noveda nāves gadījumu skaitu vismaz līdz 15 gadiem. Vardarbība pamudināja Krieviju izteikt stingru brīdinājumu abām pusēm nesasprindzināt situāciju tālāk.[77]

Atsevišķā incidentā 2014. gada jūlijā KKR Aizsardzības armija paziņoja, ka tās spēki nogalinājuši vienu un apcietinājuši divus Azerbaidžānas diversantu grupas locekļus, kas bija pārgājuši atdalīšanas līniju.[78] Papildus armēņu karaspēka kustību un aprīkojuma izspiegošanai Karvačarā (Kelbadžarā), komanda tika apsūdzēta septiņpadsmit gadus vecā armēņu puiša Smbata Cakaņjana no Džumenas ciema slepkavībā. Abiem izdzīvojušajiem grupas locekļiem armēņu tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu. 2015. gada jūlijā komandas ierakstītais videomateriāls tika nodots sabiedrībai un parādīts Armēnijas valsts televīzijā.[79]

Līdz 2014. gada 5. augustam cīņas, kas atsākās 27. jūlijā, maksāja dzīvības 14 Azerbaidžānas un 5 armēņu karavīriem. Kopš gada sākuma pierobežas sadursmēs bija krituši 27 Azerbaidžānas karavīri.[80]

2014. gada 12. novembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki Agdamas rajonā notrieca Kalnu Karabahas aizsardzības armijas Mil Mi-24 triecienhelikopteru. Tika nogalināti trīs karavīri. Armēnijas Aizsardzības ministrija norādīja, ka helikopters bija neapbruņots un nosauca to par "bezprecedenta provokāciju". Azerbaidžānas varas iestādes apgalvoja, ka helikopters "mēģināja uzbrukt" Azerbaidžānas armijas pozīcijām.[81] Armēnijas iestādes norādīja, ka Azerbaidžāna saskarsies ar "smagām sekām".[82] Pēc šī incidenta 2014. gads, kopš 1994. gada vienošanās par pamieru, armēņu spēkiem kļuva par asiņaināko gadu, kurā tika nogalināti 27 karavīri, savukārt Azerbaidžānas pusē tobrīd bija uzskaitīti 34 nāves gadījumi.[83] Vēl 2014. gadā konfliktā mira seši armēņu civiliedzīvotāji, bet gada beigās nogalināto azerbaidžāņu skaits pieauga līdz 39 (37 karavīri un 2 civiliedzīvotāji).[54]

2015. gada sporādiskas kaujas

2015. gadā 42 armēņu karavīri un 5 civiliedzīvotāji tika nogalināti, jo sadursmes turpinājās.[84] Turklāt krita arī 64 azerbaidžāņu karavīri.[85][86]

Šīs cīņas galvenokārt notika: janvārī,[87] jūnijā, [88] augustā,[89] septembrī,[90][91] novembrī[92] un visā decembrī.[86][93]

Četru dienu karš (2016)Labot

Gadu gaitā Azerbaidžāna zaudēja pacietību par viņus neapmierinošo situāciju, un uzsāka vērienīgu militāro attīstību. Jau kopš 2011. gada ik gadus Baku uz savu militāro jaudu iztērēja 3 miljardus ASV dolāru, kas bija vairāk nekā viss tālaika Armēnijas valsts budžets.[15]

2016. gada janvārī un februārī cīņās pie Kalnu Karabahas robežas tika nogalināti četri armēņu un četri Azerbaidžānas karavīri.[94] Pirmais 2016. gada upuris bija Kalnu Karabahas karavīrs, kuru tika nošāvis pretinieku snaiperis frontes līnijas austrumu rajonā.[95][96] Februāra vidū Azerbaidžānas snaiperis nogalināja armēņu ganu.[97] Martā sadursmēs gar Azerbaidžānas un Armēnijas robežu tika nogalināti divi azerbaidžāņu un viens armēņu karavīrs.[98][99]

No 2016. gada 1. līdz 5. aprīlim smagās cīņas Kalnu Karabahas frontē noveda pie 88 armēņu un 31 līdz 92 Azerbaidžānas karavīru nāves. Pazuduši bez vēsts bija vēl viens armēņu un trīs azerbaidžāņu karavīri. Turklāt tika nogalināti arī 10 civiliedzīvotāji (seši azerbaidžāņi un četri armēņi).[100][101] Sadursmju laikā tika notriekts Azerbaidžānas militārais helikopters, 13 bezpilota lidmašīnas[102] un iznīcināts viens Azerbaidžānas tanks.[103] Augošo Azerbaidžānas agresīvumu tajā laikā daļa novērotāju vērtē ne tikai kā sava spēka pārbaudi, bet arī kā iedzīvotāju uzmanības novēršanu no pieaugošajām ekonomiskajām grūtībām, kuras jau bija sākušas izsaukt publiskus protestus.[104]

Atjaunojušās robežu sadursmes (2016.–2018.)Labot

No 2016. gada 8. līdz 17. maijam īslaicīgās sadursmēs krita 14 armēņu un trīs Azerbaidžānas karavīri, kā arī viens Azerbaidžānas civiliedzīvotājs.[105][106] 2016. gada 5. oktobrī armēņu artilērija apšaudīja Azerbaidžānas pozīcijas un viens Azerbaidžānas karavīrs tika nogalināts.[107] Viens armēņu karavīrs tika nogalināts 2016. gada 11. oktobrī sadursmē frontes līnijā.[108] 15. novembrī tika nogalināts Azerbaidžānas karavīrs.[109] 27. novembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki ziņoja par šaušanu uz armēņu dronu, kas šķērsojis frontes līniju.[110]

2017. gada 6. februārī konfliktā ar Azerbaidžānas spēkiem tika nogalināts Kalnu Karabahas karavīrs.[111] 2017. gada 8. februārī tika nogalināts viens Kalnu Karabahas karavīrs un vēl viens ievainots apšaudē.[111] 2017. gada 24. februārī Azerbaidžānas spēki apšaudīja armēņu pozīcijas pie Tališas ciema ar artilēriju.[112] Nākamajā dienā izcēlās liela kauja ar Azerbaidžānas spēkiem, kas tuvojās armēņu līnijām tajā pašā rajonā, tika nogalināti 5 Azerbaidžānas karavīri.[112][113]

2017. gada 15. maijā Azerbaidžānas spēku sūtīta vadāma raķete sabojāja vai iznīcināja Karabahas gaisa aizsardzības sistēmu "Osa".[114] 2017. gada 20. maijā armēņu karavīrs tika nogalināts sadursmē ar Azerbaidžānas karaspēku, azerbaidžāņi pielietoja prettanku granātas un 60 mm mīnmetējus.[115] 2017. gada 26. maijā Kalnu Karabahas kareivis tika nogalināts sadursmē ar Azerbaidžānas spēkiem, kurā bija lietoti mīnmetēji un granātmetēji.[116][117] 2017. gada 16. jūnijā Azerbaidžānas spēki nogalināja trīs Kalnu Karabahas karavīrus.[118] 2017. gada 22. jūnijā Kalnu Karabahas zaldāti nogalināja četrus Azerbaidžānas karavīrus.[119] 4. jūlijā armēņu apšaudes rezultātā tika nogalināti azerbaidžāņu sieviete un viņas divgadīgais mazbērns.[120] 2017. gada 10. jūlijā Azerbaidžānas spēki nogalināja Kalnu Karabahas karavīru.[121] 2017. gada 25. jūlijā Azerbaidžāna apgalvoja, ka viens no tās karavīriem tika ievainots ar armēņu drona nomesto munīciju.[122] 2017. gada 31. augustā Azerbaidžānas pozīcijas tika apšaudītas. Armēņu militārie spēki izmantoja lielkalibra ložmetējus.[123]

2018

2018. gadā turpinājās reti incidenti ar kritušajiem,[124][125][126][127][128][129][130] tai skaitā 2018. gada septembrī viens Armēnijas armijas karavīrs tika nogalināts robežkontroles punktā.[131]

Kopējais nāves gadījumu skaitsLabot

Lai gan nav precīzas statistikas, 2009. gadā lielākā daļa novērotāju uzskatīja, ka ir nogalināti ap 3000 cilvēku, galvenokārt karavīri. Ar 72 nāves gadījumiem, kas reģistrēti gada laikā, 2014. gads kļuva par asiņaināko kopš kara beigām.[54] Saskaņā ar Arcahas Karā zudušo karavīru radinieku savienības datiem, kopš 2014. gada oficiāli ir uzskaitīti kā pazuduši 239 Kalnu Karabahas karavīri.[132]

Gads Armēnija Azerbaidžāna Kopā
2008. gads N / D N / D 30 karavīri [66]
2009. gads N / D N / D 19 karavīri [66]
2010 7 karavīri [133] 18 karavīri 25 karavīri [66]
2011. gads 10 karavīri [69] 4+ karavīri, [66] [68] 1 civilpersona 14+ karavīri, 1 civiliedzīvotājs
2012. gads 14 karavīri 20 karavīri 34 karavīri [54]
2013. gads 7 karavīri 12 karavīri 19 karavīri [73]
2014. gads 27 karavīri, 6 civiliedzīvotāji 37 karavīri, 2 civiliedzīvotāji 64 karavīri, 8 civiliedzīvotāji [54]
2015 42 karavīri, 5 civiliedzīvotāji [84] 64 karavīri [85] [86] 77 karavīri, 5 civiliedzīvotāji
2016 107 karavīri, 5 civiliedzīvotāji [94] [97] [99] [100] [105] +101 karavīrs, 7 civiliedzīvotāji [94] [98] [101] [106] + 147–208 karavīri, 12 civiliedzīvotāji

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 «Armenia and Azerbaijan are Stuck with Russia and the U.S.». International Policy Digest (en-US). 2017-09-13. Skatīts: 2018-03-16.
  2. «‘Nagorno-Karabakh is Turkey's problem too,' says Erdoğan». Today's Zaman. 2013. gada 13. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 12. oktobris. Skatīts: 2014. gada 3. augusts. ...Erdoğan noted that Turkey's unconditional support for Azerbaijan...
  3. Özden Zeynep Oktav. Turkey in the 21st Century: Quest for a New Foreign Policy. Ashgate Publishing, 2013. 126. lpp. ISBN 9781409476559. ...Turkey's support for Azerbaijan in the conflict over Nagorno-Karabakh...
  4. Stephen J. Flanagan, Samuel Brannen. Turkey's Shifting Dynamics: Implications for U.S.-Turkey Relations. Washington, DC : Center for Strategic and International Studies, 2008. 17. lpp. ISBN 9780892065363. Turkey's border with Armenia has remained sealed since 1994, due to Turkish support for Azerbaijan in the Nagorno-Karabakh conflict.
  5. «‘Pakistan will continue supporting Azerbaijan on Nagorno-Karabakh’». Daily Times (Pakistan). 2015. gada 14. marts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 23. janvāris.
  6. Shireen Hunter. «Russia and the Transcaucasus: The Impact of the Islamic Factor». Islam in Russia: The Politics of Identity and Security. M.E. Sharpe, 2004. 349. lpp. Aliev thanked Pakistan for its support in the Karabakh conflict.
  7. Anna Nemtsova. «In Nagorno-Karabakh, a Bloody New War With Putin on Both Sides». The Daily Beast, 2016. gada 5. aprīlis. ...Russia sold hundreds of tanks to Armenia’s long time enemy, Azerbaijan. Last year the contracts for Russian military exports to Azerbaijan included armored vehicles, artillery and mortar systems.
  8. 8,0 8,1 «Russia set to continue arms supplies to Azerbaijan and Armenia — official». TASS. 2016. gada 8. aprīlis.
  9. Alexander Murinson. «The Ties Between Israel and Azerbaijan». Mideast Security and Policy Studies No. 110. Begin–Sadat Center for Strategic Studies, October 2014. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 3. novembris. Israel supported the Azeri side in this conflict by supplying Stinger missiles to Azerbaijani troops during the war.
  10. 10,0 10,1 https://web.archive.org/web/20101129070058/http://sumgait.info/caucasus-conflicts/nagorno-karabakh-facts/nagorno-karabakh-facts-14.htm Арсен Мелик-Шахназаров. Нагорный Карабах: факты против лжи]
  11. 11,0 11,1 de Waal, Thomas (2003). Black Garden: Armenia and Azerbaijan Through Peace and War. New York: New York University Press. ISBN 9780814719459.
  12. Tatul Hakobyan. «Երկու հազար կյանք. հայկական բանակի զոհերը 1994-ի զինադադարից ի վեր» (armēņu). ANI Armenian Research Center, 2017. gada 21. februāris. Այսպիսով, կարող ենք ասել, որ 1994-ի զինադադրից ի վեր հայկական բանակում զոհերի թիվը՝ մարտական և ոչ մարտական միասին, կազմել է շուրջ 2.000 հոգի:
  13. «Caspian Defense Studies Institute: More than 2000 injured or dead in Karabakh war». Metdan TV. Skatīts: 2016. gada 18. maijs.
  14. «Stalin’s Legacy: The Nagorno-Karabakh Conflict - Association for Diplomatic Studies and Training». 2013. gada 6. augusts. Skatīts: 2017. gada 26. februāris.
  15. 15,0 15,1 Olesya Vartanyan, Magdalena Grono. «Armenia and Azerbaijan collision course over Nagorno-Karabakh». openDemocracy, 2017. gada 14. jūlijs. Skatīts: 2017. gada 14. jūlijs.
  16. «Nagorno-Karabakh's Gathering War Clouds». Crisis Group. 2017. gada 1. jūnijs. Skatīts: 2017. gada 4. jūnijs.
  17. Ахмедбек Джаваншир. История Карабахского ханства (с 1747 по 1805 годы). Баку. 1961, с. 71.
  18. Алекперов А. К. Исследования по археологии и этнографии Азербайджана. — Баку: Изд-во АН Азербайджанской ССР, 1960. — С. 72—73.
  19. «Живописная Россия». Под редакцией вице-председателя Императорского русского географического общества П. П. Семенова, Санкт-Петербург, 1883.
  20. Иорг Баберовски. Цивилизаторская миссия и национализм в Закавказье: 1828—1914 гг. // Новая имперская история постсоветского пространства: Сборник статей / Под ред. И. В. Герасимова, С. В. Глебова, Л. П. Каплуновского, М. Б. Могильнер, Л. М. Семёнова. — Казань: Центр исследований национализма и империи, 2004. — С. 307—352. — 652 с. — (Библиотека журнала “Ab Imperio”). — 1000 экз. — ISBN 5-85247-024-4, ISBN 9785852470249.
  21. Tadeusz Swietochowski, Russian Azerbaijan, 1905—1920: The Shaping of National Identity in a Muslim Community (Cambridge and New York: Cambridge University Press, 1985), p. 40: "Prince Grigorii Golitsyn, who in 1896 became the governor-general of the Caucasus, made a series of gestures calculated to win over the Muslims. In response to their resentment over the disproportionately strong representation of Armenians in the civil service — allegedly 50 to 90 percent of the positions, he reduced the number of their officials and filled the vacancies with Muslims"
  22. Ronald Grigor Suny. The Armenian People from Ancient to Modern Times: Foreign dominion to statehood : the fifteenth century to the twentieth century. Eastern Armenians under Tsarist Rule. — Macmillan Press, 1997. — Vol. II. — ISBN 0-333-61974-9.
  23. Павел Шехтман — Пламя давних пожаров
  24. Единство и многообразие культур (вводная статья к энциклопедии «Народы и религии мира») — лист 3, раздел «Названия народов» // Тишков В. А.
  25. Тадеуш СВЕНТОХОВСКИЙ. Русское правление, модернизаторские элиты и становление национальной идентичности в Азербайджане. sakharov-center.ru.
  26. Марр Н. Я. Племенной состав населения Кавказа. Классификация народов Кавказа (Рабочий проспект) // Труды комиссии по изучению племенного состава населения России. — Петроград: Изд-во Московского университета, 1920. — С. 38—39, прим. 2.
  27. Firuz Kazemzadeh. The struggle for Transcaucasia (1917—1921), New York, 1951, p. 19. "Dashnaktsutiun as a party bears a major portion of responsibility, for it was often the leading force in perpetrating the massacres. The Dashnaks organized bands similar to those which operated in Turkey and recruited mostly from the Armenian refugees from that country. Such bands would attack the Muslims and often exterminate the populations of entire villages. The Azerbaijanis, on the other hand did not have any organization comparable to the Dashnaktsutiun. They fought without coordination or plan."
  28. Michael Newton. Famous Assassinations in World History: An Encyclopedia (2 volumes). — С. 270.
  29. Нагорный Карабах в 1918—1923 гг.: сборник документов и материалов. Ереван, 1992, стр. 141, документ № 86
  30. Richard G. Hovannisian. The Republic of Armenia, Volume I: 1918-1919. — London: University of California Press, 1971. — 547 с. — ISBN 0-520-01805-2.
  31. Hovannisian, Richard. The Republic of Armenia: Vol. I, The First Year, 1918—1919. Berkeley: University of California Press, 1971, стр 172 «American official reported that Shuttleworth condoned the Azerbaijani economic boycott of Karabakh and gave permission to starve Armenians into submission.»
  32. Richard Hovannisian. The Republic of Armenia, Vol. 3. — С. 151—152.
  33. Michael P. Croissant. The Armenia-Azerbaijan conflict: causes and implications. Greenwood Publishing Group, 1998. ISBN 0-275-96241-5, 9780275962418, lpp. 18
  34. Audrey L. Altstadt. Sovietization of Azerbaijan, Creation of the Nakhjivan ASSR // The Azerbaijani Turks: Power and Identity under Russian Rule.
  35. Телеграмма Маленкова первому секретарю ЦК Компартии Азербайджана Мирджафару Багирову, его ответ Москве
  36. Rieff, David (June 1997). Without Rules or Pity. 76. Council on Foreign Relations.
  37. Benjamin Lieberman. Terrible Fate: Ethnic Cleansing in the Making of Modern Europe. Chicago : Ivan R. Dee, 2006. 284–292. lpp. ISBN 1-56663-646-9.
  38. Michael P. Croissant. The Armenia-Azerbaijan Conflict: Causes and Implications. London : Praeger, 1998. ISBN 0-275-96241-5.
  39. 39,0 39,1 Иван Ратцигер: Азербайджан и анти-армянский анти-фашизм "Азербайджанцев из прилегающих районов мы направляли не в Баку, а туда. Открыли там большую обувную фабрику. В самом Степанакерте не было рабочей силы. Направляли туда азербайджанцев из окружающих область мест. Этими и другими мерами я старался, чтобы в Нагорном Карабахе было больше азербайджанцев, а число армян сократилось."
  40. Труд № 020 за 01.02.2001. 10 баллов по шкале Политбюро
  41. 41,0 41,1 41,2 41,3 Memorial: Hronologija konflikta
  42. Ronald G. Suny. Armenia, Azerbaijan, and Georgia / Editor Glen E. Curtis. — DIANE Publishing, 1996. — P. 96. — 298 p. — ISBN 0-7881-2813-2, ISBN 978-0-7881-2813-4.
    In February 1988 Armenian deputies to the National Council of Nagorno Karabagh voted to unify that region with Armenia. Although Armenia did not formally respond, this act triggered an Azerbaijani massacre of more than 100 Armenians (32 Armenians officially) in the city of Sumgait, just north of Baku.
  43. 43,0 43,1 43,2 Доклад правозащитного центра «Мемориал» о событиях в Ходжалы
  44. Rachel Denber, Robert K. Goldman. Bloodshed in the Caucasus: Escalation of the Armed Conflict in Nagorno Karabakh
  45. Вадим Белых. Нагорный Карабах: обыкновенный ужас войны // Известия. — 13.03.1992. — № 62. — С. 7.]
  46. Том де Ваал. Чёрный сад (Глава 11. Август 1991 — май 1992 гг.)
  47. Эйнулла Фатуллаев. Карабахский дневник. Путешествие из Еревана в Карабах
  48. Hakimiyyətdən getməyim, Qarabağın itirilməsinə səbəb oldu - eksprezidenta Mutalibova intervija "Manas aiziešanas dēļ zaudējām Karabahu"
  49. Зардушт Ализаде. Конец Второй Республики
  50. Дмитрий Ъ-Камышев. Полковник Гусейнов перестал быть «мятежным», Газета «Коммерсантъ» (29.06.1993).
  51. Карабах: Агдам переименован в Акна
  52. Using numbers provided by journalist Thomas de Waal for the area of each rayon, as well as the area of the Nagorno-Karabakh Oblast and the total area of Azerbaijan are (in km2): 1,936, Kelbajar; 1,835, Lachin; 802, Kubatly; 1,050, Jebrail; 707, Zangelan; 842, Aghdam; 462, Fizuli; 75, exclaves; totaling 7,709 square kilometres (2,976 sq mi) or 8.9%: De Waal. Black Garden, p. 286.
  53. The Central Intelligence Agency. «The CIA World Factbook: Transnational Issues in Country Profile of Azerbaijan». Skatīts: 2007. gada 14. februāris. Military involvement denied by the Armenian government.
  54. 54,0 54,1 54,2 54,3 54,4 54,5 Hairenik. «Loose Restraints: A Look at the Increasingly Shaky Karabagh Ceasefire». Armenian Weekly.
  55. Томас де Ваал. Черный Сад. Армения и Азербайджан между миром и войной.. — М.: РОССПЭН, 2014. — С. 310-312.
  56. Нагорный Карабах: План установления мира. Доклад No167 Европа. — International Crisis Group, 11 октября 2005. — С. 26-27.
  57. Эмили Хабер, Руководитель Миссии по установлению фактов. Доклад Миссии ОБСЕ по установлению фактов на оккупированных территориях Азербайджана, прилегающих к Нагорному Карабаху. — Прага, 28 февраля 2005 года. — С. 44.
  58. «Karabakh casualty toll disputed». BBC News. 2008-03-05. Skatīts: 2008-03-05.
  59. 59,0 59,1 «Fatal Armenian-Azeri border clash». BBC News. 2008-03-05. Skatīts: 2008-03-05.
  60. «Armenia/Azerbaijan: Deadly Fighting Erupts In Nagorno-Karabakh». Radio Free Europe/Radio Liberty. 2008-03-04. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-03-06. Skatīts: 2008-03-05.
  61. General Assembly adopts resolution reaffirming territorial integrity of Azerbaijan... UN.org
  62. «Azerbaijan announces names of soldiers killed and wounded by Armenian fire». News.az. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-02-21. Skatīts: 2010-11-27.
  63. «Azerbaijan: Baku Claims Three Dead in Karabakh Crossfire». Eurasianet. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-07-26. Skatīts: 2010-11-27.
  64. «Three Azerbaijani Soldiers Killed Near Nagorno-Karabakh». RFE/RL. Skatīts: 2010-11-27.
  65. Fuller, Liz. " OSCE, EU Condemn Karabakh 'Armed Incident' ." RFE / RL . 2010. gada 22. jūnijs.
  66. 66,0 66,1 66,2 66,3 66,4 «Armenia and Azerbaijan: Preventing War». Europe Briefing N°60. International Crisis Group. 2011. gada 8. februāris.
  67. «Azerbaijan goes beyond all permissible limits, two Artsakh servicemen killed». Armeniansworld.com. Skatīts: 2014. gada 13. oktobris.
  68. 68,0 68,1 Vika Elchyan. «Armenia, Azerbaijan Report More Deadly Skirmishes». ArmeniaDiaspora.com. Skatīts: 2014. gada 13. oktobris.
  69. 69,0 69,1 «Armenian Army Death Toll Down In 2011». RadioFreeEurope/RadioLiberty. Skatīts: 2015. gada 4. jūlijs.
  70. Подробности боев возле армянских сел Бердаван и Чинари
  71. Армения-Азербайджан: стратегия новой войны
  72. Армяне и азербайджанцы заявили о нарушении режима прекращения огня в Нагорном Карабахе
  73. 73,0 73,1 73,2 «Bloody clashes between Azerbaijan and Armenia over disputed territory». the Guardian. Skatīts: 2014. gada 13. oktobris.
  74. «Armenia Says Two Soldiers Killed In Fresh Border Skirmishes». Radio Free Europe/Radio Liberty. 2014-06-20. Skatīts: 2014-08-02.
  75. 75,0 75,1 «At least eight Azerbaijani soldiers killed on border with Armenia». Todayszaman.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-08-02. Skatīts: 2014-08-02.
  76. Emil Guliyev. «Azeri troops killed in clashes with Armenia as tensions flare - Yahoo News». News.yahoo.com. Skatīts: 2014-08-02.
  77. «Five more killed in clashes between Azeris, ethnic Armenians (Reuters, August 2, 2014)». Uk.reuters.com. Skatīts: 2014. gada 13. oktobris.
  78. Traces of Azerbaijani Infiltration in Karvachar ." Civilnet.am. 2014. gada 22. jūlijs.
  79. See (armēniski) "ՔԱՐՎԱՃԱՌԻ ԴԻՎԵՐՍԱՆՏՆԵՐԸ" The diversionary group of Karvachar. H1 Television. July 13, 2015.
  80. «PUTIN MEDIATES AZERI-ARMENIAN TALKS». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 13. augustā. Skatīts: 2014. gada 13. augusts.
  81. «Azerbaijan Risks New Armenia Conflict as Chopper Downed». 2014. gada 12. novembris. Skatīts: 2014. gada 12. novembris.
  82. «Armenia vows 'grave consequences' after helicopter downed». 2014. gada 12. novembris. Skatīts: 2014. gada 12. novembris.
  83. «Armenian helicopter shot down in Karabakh, 3 crew presumed dead (Armenian Reporter, November 12, 2014)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-12-18. Skatīts: 2019-04-24.
  84. 84,0 84,1 «Armenian-Azerbaijani Attrition War Escalates». Armenian Weekly. Skatīts: 2016. gada 14. janvāris.
  85. 85,0 85,1 «64 Azeri soldiers killed in 10 months of 2015: survey». PanARMENIAN.Net. Skatīts: 2016. gada 13. maijs.
  86. 86,0 86,1 86,2 Piri Medya. «Azerbaijani soldier killed on contact line with Armenia: ministry». Yeni Şafak, 2015. gada 18. decembris.
  87. «Clashes Intensify Between Armenia and Azerbaijan Over Disputed Land». The New York Times. 2015. gada 1. februāris.
  88. «Armenian says soldier killed in border clash with Azerbaijan». reuters. Skatīts: 2015. gada 29. novembris.
  89. «Soldiers killed in clashes near Azerbaijan's breakaway Nagorno-Karabkh region». reuters. Skatīts: 2015. gada 29. novembris.
  90. «Armenian soldiers killed in clashes with Azeri troops near Karabakh». reuters. Skatīts: 2015. gada 29. novembris.
  91. «Defense Ministry: 7 Armenian and 3 Azeri Soldiers Killed in Intense Fighting».
  92. «Two killed in clashes between Armenian-backed Karabakh troops and Azeri army». reuters. Skatīts: 2015. gada 29. novembris.
  93. «Two Armenian soldiers killed in Azerbaijani act of sabotage».
  94. 94,0 94,1 94,2 «bne IntelliNews - Over 20 Armenian and Azerbaijani soldiers killed in Jan-Feb». Skatīts: 2017. gada 26. februāris.
  95. Weekly Staff. «19-Year-Old NKR Serviceman Becomes First Armenian Casualty of 2016». Armenian Weekly. Skatīts: 2016-02-04.
  96. «Azerbaijani Sniper Kills Armenian Soldier». Asbarez.com.
  97. 97,0 97,1 «Karabakh: One Armenian civilian killed by Azeri sniper - Karabakh | ArmeniaNow.com». www.armenianow.com. Skatīts: 2016-02-12.
  98. 98,0 98,1 «Azerbaijan: Two Servicemen Killed In Clashes With Armenian Army». RadioFreeEurope/RadioLiberty. Skatīts: 2016. gada 3. aprīlis.
  99. 99,0 99,1 Sargssyan Studio. «Times.am - Armenian soldier fatally wounded and killed in Azerbaijani grenade explosion». Skatīts: 2016. gada 13. maijs.
  100. 100,0 100,1 «Karabakh War Casualty Update: Armenia puts April death toll at 92».
  101. 101,0 101,1 «Siyahı: 93 hərbçi şəhid olub, 6 mülki şəxs dünyasını dəyişib (YENİLƏNİR)». Meydan TV.
  102. «Karabakh army downs 13th Azerbaijani drone». PanARMENIAN.Net.
  103. «Минобороны Азербайджана назвало потери в боях». Skatīts: 2017. gada 26. februāris.
  104. The Escalation of the Conflict in Nagorno-Karabakh: Causes and Probable Course Archived 2019. gada 24. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Anna Maria Dyner, Konrad Zasztowt, The Polish Institute of International Affairs
  105. 105,0 105,1 «PressTV-‘2 Armenian troops killed in Karabakh’». Skatīts: 2017. gada 26. februāris.
  106. 106,0 106,1 «Azerbaijan says one soldier killed in fighting over Nagorno-Karabakh». 2017. gada 14. aprīlis. Skatīts: 2017. gada 26. februāris.
  107. APA Information Agency, APA Holding. «Azerbaijani soldier killed during Armenian provocation». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 7. novembrī. Skatīts: 2017. gada 26. februāris.
  108. «Armenian contract serviceman killed in Azeri firing». 2016. gada 11. oktobris. Skatīts: 2017. gada 26. februāris.
  109. «Armenian troops keep high tension on contact line, kill Azerbaijani servicemen». 2016. gada 16. novembris. Skatīts: 2017. gada 26. februāris.
  110. «Azerbaijan downs Armenian drone on conflict frontline». Skatīts: 2017. gada 26. februāris.
  111. 111,0 111,1 «Armenian Serviceman Killed, another Wounded By Azerbaijani Fire - Asbarez.com». asbarez.com.
  112. 112,0 112,1 Hairenik. «Artsakh Forces Quell Largest Azerbaijani Attack Since Last April», 2017. gada 25. februāris.
  113. Hairenik. «Azerbaijan Confirms Soldier Deaths, Retrieves Bodies from Neutral Zone», 2017. gada 27. februāris.
  114. «Azerbaijan destroys Armenia air defence system in disputed region». au.news.yahoo.com.
  115. Hairenik. «Armenian Serviceman Karen Danielyan Killed by Azerbaijani Fire». The Armenian Weekly, 2017. gada 20. maijs.
  116. Hairenik. «Artsakh Serviceman Killed by Azerbaijani Fire». The Armenian Weekly, 2017. gada 26. maijs.
  117. «550 ceasefire violations by Azerbaijan registered over the past week».
  118. Hasmik Mkrtchyan. «Armenian-backed separatists say three soldiers killed by Azeri forces». Yerevan : Reuters, 2017. gada 16. jūnijs.
  119. «4 Azerbaijani Soldiers Killed after Artsakh Forces Rebuff Attack». 2017. gada 22. jūnijs.
  120. Hasmik Mkrtchyan. «Azeri woman and child killed by Armenian forces near Nagorno-Karabakh boundary: defense ministry». Baku/Yerevan : Reuters, 2017. gada 4. jūlijs.
  121. «Karabakh soldier killed in Azerbaijani fire». Stepanakert. 2017. gada 10. jūlijs.
  122. «Armenia again uses combat UAV against Azerbaijan». 2017. gada 25. jūlijs.
  123. «Armenia breaks ceasefire with Azerbaijan 126 times». APA. 2017. gada 1. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 12. jūnijā. Skatīts: 2017. gada 1. septembris.
  124. «Military In Nagorno-Karabakh Says Soldier Killed By Azerbaijani Sniper». RadioFreeEurope/RadioLiberty (angļu). Skatīts: 2018-03-16.
  125. Weekly Staff. «Another Artsakh Soldier Killed by Azerbaijani Fire». The Armenian Weekly, 2018. gada 8. februāris.
  126. «Three Killed In Nagorno-Karabakh Demining Group Operation». RadioFreeEurope/RadioLiberty.
  127. «Artsakh Soldier Killed by Azerbaijani Shooting». 2018. gada 9. aprīlis.
  128. «Artsakh Soldier Killed by Azerbaijani Shooting». 2018. gada 11. jūnijs.
  129. «Azerbaijani Gunfire Kills Artsakh Soldier». Hetq.am.
  130. «Artsakh Soldier Dies from Gunshot Wound». Hetq.am.
  131. «Azerbaijani Gunfire Kills Armenian Soldier». Hetq.am.
  132. «StephenMBland». Skatīts: 2017. gada 26. februāris.
  133. «44 смертных случая в Вооруженных Силах Армении». 1in.am. Skatīts: 2015. gada 4. jūlijs.