Kabarda-Balkārija

Kabardas-Balkārijas Republika
	Kabardas-Balkārijas Republika
	Кабардино-Балкарская Республика; Къэбэрдей-Балъкъэр Республикэ; Къабарты-Малкъар Республика
	— republika —
	Tizilas aizaTizilas aiza
; Karogs	; Ģerbonis
	Novietojums Krievijā
Dibināts	1921
Centrs	Naļčika
Administratīvais iedalījums	13
	Platība
- Kopā	12 470 km²
	Iedzīvotāji (2023)
- Kopā	903 046
- Blīvums	72,4/km²
- Etniskais sastāvs	kabardieši (57,2%); krievi (22,5 %); balkāri (12,7%)
ISO 3166-2	RU-KB
	Mājaslapa: kbr.ru
	Kabardas-Balkārijas Republika Vikikrātuvē

Kabardas-Balkārijas Republika (krievu: Кабардино-Балкарская Республика, kabardiešu: Къэбэрдей-Балъкъэр Республикэ, karačaju un balkāru: Къабарты-Малкъар Республика) ir viena no Krievijas Federācijas republikām Ziemeļkaukāzā. Tā robežojas ar Karačaju-Čerkesiju ziemeļrietumos, Stavropoles novadu ziemeļaustrumos, Ziemeļosetiju dienvidaustrumos, kā arī ar Gruziju dienvidrietumos.

Vēsture

Krievijas Impērijas pakļautā Kaukāza teritorija. Tagadējā Kabarda-Balkārija apzīmēta kā Lielā Kabarda (GROSSE KABARDA, 1856)

Kabardiešu un balkāru priekšteču apdzīvoto teritoriju pakļāva Zelta Orda (1242—1295), pēc tam Gruzija (1295—1505), Persija (1502—1516) un Osmaņu impērija (1516—1557). Kabardieši 1557. gadā sabiedrojās ar Krievijas caru Ivanu IV, bet balkāri cīnījās pret krieviem. 1708. gadā kabardieši sagrāva Krimas hanistes karaspēku. Pēc Krievu—turku kara (1768—1774) Kabardu, bet Balkāriju tikai 1827. gadā inkorporēja Krievijas Impērijas sastāvā. Pēc 1860. gada teritoriālās reformas Ziemeļkaukāza teritorija ietilpa Terekas apgabalā. Krievijas imperators kopš 19. gadsimta otrās puses tika titulāri dēvēts arī par Kabardas zemes pavēlnieku un valdnieku, Čerkesu un Kalnu kņazu un pārējo mantoto valdnieku un īpašnieku (krievu: Государь Кабардинския земли́; Черкасских и Горских Князей и иных Наследный Государь и Обладатель). Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gada maijā šajā teritorijā tika pasludināta Ziemeļkaukāza Kalniešu Savienības Republika, 1918. gada jūlijā Ziemeļkaukāza Padomju republika, 1919. gada septembrī Ziemeļkaukāza Emirāts.

1920. gada 17. novembrī Vladikaukāzā pasludināja Kalniešu ASPR dibināšanu, kuras sastāvā bija septiņi nacionālie apvidi (Balkāru, Čečenu, Kabardiešu, Karačaju, Nazraņas (ingušu) un Vladikaukāzas (osetīnu), kā arī Sunžas kazaku apvidus).

1921. gada 1. septembrī no Kalniešu ASPR izdalīja Kabardiešu autonomo apvidu, ko 1922. gada 16. janvārī pārdēvēja par Kabardiešu-Balkāru autonomo apgabalu Krievijas PFSR sastāvā. 1936. gada 5. decembrī nodibināja Kabardiešu-Balkāru APSR. Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā, kad visus balkārus apvainoja sadarbībā ar Vāciju un deportēja uz Kazahstānu un Sibīriju, to pārdēvēja par Kabardiešu APSR, pēc destaļinizācijas 1957. gadā atkal par Kabardiešu-Balkāru APSR. 1992. gadā nodibināja Kabardas-Balkārijas Republiku.