Atvērt galveno izvēlni

Jurijs Andropovs (krievu: Юрий Владимирович Андропов; dzimis 1914. gada 15. jūnijā, miris 1984. gada 9. februārī) bija padomju politiķis, Padomju Savienības komunistiskās partijas CK ģenerālsekretārs no 1982. gada 12. novembra līdz viņa nāvei 15 mēnešus vēlāk [1]. PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs (1967-1982), kas Brežņeva vadības laikā pakāpeniski palielināja VDK kontroli pār Padomju Savienības iekšpolitiku un ārpolitiku.

Jurijs Andropovs
Юрий Андропов
RIAN archive 101740 Yury Andropov, Chairman of KGB.jpg
Andropovs kā VDK priekšsēdētājs (1974)
PSKP CK ģenerālsekretārs
Amatā
1982. gada 12. novembris — 1984. gada 9. februāris
Priekštecis Leonīds Brežņevs
Pēctecis Konstantīns Čerņenko

Dzimšanas dati 1914. gada 12. jūnijā
Stavropolē, Krievijas impērijā
Miršanas dati 1984. gada 9. februārī
Maskavā, Krievijas PFSR, PSRS
Tautība krievs
Politiskā partija PSKP
Dzīvesbiedrs(-e) Ņina (Jengaličeva), Tatjana (Ļebedeva)
Reliģija bez reliģijas (ateists)
Paraksts Yuri Andropov Signature.svg

DzīvesgājumsLabot

Dzimis īsi pirms Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gadā Stavropoles guberņas Nagutskas stacijā. Viņa izcelsme vēl arvien ir neskaidra, pēc paša rakstītās autobiogrāfijas datiem viņa tēvs bijis dzelzceļa telegrāfists Vladimirs Andropovs, bet māte Jevgēņija Flekenšteine (Евгения Карловна Флекенштейн), kas esot cēlusies no bagātu Somijas ebreju juvelieru ģimenes (viņa partijas iesauka vēlāk bijusi "juvelieris"). Tomēr Maskavas adrešu grāmatas liecina, ka viņa māte 1914. un 1915. gadā ir strādājusi par Minsbaha sieviešu ģimnāzijas mūzikas skolotāju Maskavā. Lai slēptu ārlaulības grūtniecību, viņa salaulājusies ar telegrāfistu Andropovu.[2] Neilgi pēc dēla piedzimšanas māte pametusi viņa tēvu un aizbraukusi uz Tveras guberņu. Pēc Krievijas pilsoņu kara beigām viņa 1921. gadā atgriezās Ziemeļkaukāzā, apprecējās ar dzelzceļnieku Viktoru Fjodorovu un apmetās uz dzīvi Mozdokas pilsētā tagadējās Ziemeļosetijas-Alānijas teritorijā, mirusi 1927. gadā.

1930. gadā Andropovs sāka strādāt par telegrāfistu Mozdokā, 1932. gadā iestājās Ribinskas jūrskolā, kur sāka savu komjauniešu funkcionāra karjeru. 1937. gadā kļuva par VK(b)P kandidātu, tomēr vairākus gadus tika pētītas viņa vecāku biogrāfijas, tādēļ Andropovam nācās attaisnoties un veikli falsificēt datus par savu izcelsmi. Viņš pārcēlās uz Jaroslavļas pilsētu, kur 1938. gadā izvirzījās par komjaunatnes komitejas pirmo sekretāru un 1939. gadā tika beidzot uzņemts komunistiskajā partijā.

Pēc Ziemas kara 1940. gadā pārcēlās uz jaundibinātās Karēļu-somu PSR galvaspilsētu Petrozavodsku, kur darbojās kā Republikas komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs. Pēc Otrā pasaules kara beigām 1947. gadā kļuva par Karēļu-Somu PSR VK(b)P CK otro sekretāru, 1951. gadā neklātienes studiju ceļā pabeidza Petrozavodskas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti. Studēja arī Maskavas partijas augstskolā, bet nespēja iegūt diplomu līdz pat 1967. gadam, kad kļuva par VDK priekšsēdētāju.

Pēc Staļina nāves 1954. gadā viņu iecēla par PSRS vēstnieku Ungārijā, organizēja Ungārijas revolūcijas militāru apspiešanu 1956. gadā. 1957. gadā viņu iecēla par atbildīgo par sakariem ar Austrumu bloka valstu komunistiskajām partijām pie PSKP CK, 1961. gadā ievēlēja par PSKP CK locekli. Neilgi pēc Hruščova atstādināšanas no amata Andropovu 1967. gadā iecēla par VDK priekšsēdētāju un PSKP CK Politbiroja locekļa kandidātu, viņš spēlēja izšķirošo lomu lēmuma pieņemšanā par Prāgas pavasara militāro apspiešanu 1968. gadā. 1973. gadā viņš kļuva par PSKP CK Politbiroja locekli. 1979. gadā iniciēja valdības gāšanu Kabulā, kas izraisīja Afganistānas kara sākšanos. Veicināja karastāvokļa ieviešanu Polijas arodbiedrību kustības apspiešanai 1981. gadā, tomēr šoreiz neatbalstīja Padomju armijas invāziju.

Pēc Brežņeva nāves 1982. gadā viņš kļuva par CK ģenerālsekretāru un pastiprināja disidentu kustības apkarošanu Padomju Savienībā. Miris 1984. gadā Maskavā.

Andropova reformasLabot

Savas varas 15 mēnešos Andropovs pieņēma vairākus lēmumus ar mērķi likvidēt korupciju nomenklatūras vidū un celt darba disciplīnu strādnieku vidū. Andropovu Politbirojā atbalstīja ietekmīgie Ustinovs un Gromiko, kā arī jaunākie Gorbačovs, Romanovs, Ševardnadze un Alijevs. Par viņa vietnieku kļuva Čerņenko, kurš bija uzticams brežņevists un pats bija cerējis uz varu pēc Brežņeva nāves.

1982. gada 22. novembrī Andropovs sasauca Centrālkomitejas plēnumu, kurā signalizēja neapmierinātību ar jauno tehnoloģiju ieviešanas problēmām un pasludināja ekonomikas "paātrinājuma" saukli. Viņš signalizēja kadru izmaiņas un kritizēja transporta, metalurģijas un celtniecības ministrijas.[3]

1982. gada decembrī izvērsās ārpus darbavietām esošo cilvēku tvarstīšana. Milicija sāka tvarstīt cilvēkus uz ielām, kinoteātros un veikalos, lai noskaidrotu, kāpēc viņi neatrodas darbā. Ražošanā ieviesa reformas, kas atgādināja 1965. gada Kosigina reformas, uzņēmumiem ļāva paturēt daļu peļņas un būs neatkarīgākiem no centrālās plānošanas norādījumiem.[4] Pārtikas veikalu plauktos parādījās lētāks degvīns un liels daudzums Austrumeiropā ražotu plaša patēriņa preču.

Sākās korumpēto amatpersonu aresti un veiktas tīrīšanas augstākajos varas ešelonos. 1983. gadā sākas cīņa pret sistēmisko korupciju Uzbekijas PSR.

Andropovs sāka augstāko partijas un valdības darbinieku maiņu, kas turpinājās Čerņenko varas laikā. Ilgstoši amatus ieņēmušos ar godu nosūtīja pensijā, vai aizrotēja uz prestiža amatiem. Kopumā Centrālkomitejā un PSRS valdībā nomainīja 30% darbinieku, bet republiku un reģionu vadībā 20%. No 10 PSKP sekretāriem nomainīja 3, no 23 PSKP Centrālkomitejas departamentu vadītājiem nomainīja 8, no 153 apgabalu vadītājiem nomainīja 35. No 64 valdības ministriem nomainīja 12, no 24 valsts komiteju vadītājiem nomainīja 12. No aptuveni 300 Centrālkomitejas locekļiem 8 nomira, 18 devās pensijā, 42 pārcēla citos amatos un 2 atbrīvoja no amata. Jaunieceltie darbinieki vidēji bija 10 - 15 gadus jaunāki par iepriekšējiem. Novecojošos pensionārus aizvietojot ar pusmūža vadītājiem. Daudzi no jaunieceltajiem Gorbačova varas laikā ieņēma augstākos amatus, kā nākamais PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Nikolajs Rižkovs un Gorbačova padomnieks Jegors Ļigačovs.[5]

Andropovs par savu politisko pēcnācēju vēlējās redzēt Mihailu Gorbačovu, kurš bija jaunākais Politbirojā. Patiesie viņa plānoto reformu apjomi un mērķi nav zināmi, jo Andropovs drīz mira, taču PSRS pastāvēšanas aizstāvji uzskata, ka viņam būtu mēģinājis valsti attīstīt līdzīgi Ķīnai – vienlaicīgi liberalizēt ekonomiku un saglabāt partijas diktatūru.

AtsaucesLabot

  1. Noslēpumu glabātājs Jurijs Andropovs, Arvīds Kuģis, Mājas viesis, raksts pārpublicēts portālā TVNET (16.04.2008.), informācija iegūta 08.10.2008.
  2. Андропов фальсифицировал свою биографию Обозреватель: новости Украины и мира. 13 июня 2006 г. (krieviski)
  3. От «застоя» к реформам. СССР в 1977—1985 гг.
  4. Andropov grapples with communism's economic flaws
  5. Cadre Policy Under Andropov and Chernenko

Ārējās saitesLabot


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Leonīds Brežņevs
PSKP CK ģenerālsekretārs
1982-1984
Pēctecis:
Konstantīns Čerņenko
Priekštecis:
Vladimirs Semičastnijs
VDK priekšsēdētājs
1967-1982
Pēctecis:
Vitālijs Fedorčuks