Lieljumpravas muiža

Lieljumpravas muiža (vācu: Gross-Jungfernhof) bija muiža tagadējā Ogres novada Jumpravas pagastā. Saglabājušās 2008. gadā nodegušā Dzelmju kroga sienas.

Vēsture

Jumpravas muiža izveidojās cisterciešu ordenim gar Daugavas krastiem piešķirtajās teritorijās. Zināms, ka 1256. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts, Rīgas domkapituls un Vācu ordeņa vicemestrs Ludviķis vienojās par likvidētās Sēlijas bīskapijas Daugavas kreisā krasta zemju sadalīšanu ar nosacījumu, ka "Rīgas Marijas Magdalēnas cisterciešu klostera jumpravas patur to jūdzi garo un plato starpgabalu, kas atrodas iepretim Koknesei sēļu zemē starp arhibīskapa un ordeņa daļām".^[1]

1257. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts apstiprināja, ka uz Livoniju uzaicinātajām cisterciešu klostera mūķenēm tiek piešķirts ciems 27 km lejpus Kokneses pils (Pepholt, vēlākā Lieljumprava), kā arī viena jūdze Sēlijas zemes Daugavas pretējā krastā, 100 arklu zemes sadalītajā Zemgalē un 50 arklu zemes Upmalē (tagad Jumprava (Mežotnes pagasts)).^[2] 1260. gadā Romas pāvests Aleksandrs IV atjaunoja Rīgas cisterciešu klostera privilēģijas un apstiprināja, ka tam pieder Pepoldes ciems (latīņu: villa, quae dicitur Paepolde) ar zemi pie upes, ko sauc par Daugavu (terram, quam habetis prope fluvium, qui nominatur Duna), 50 arklu zemes Upmalē (Upemelle) un 100 arklu zemes Zemgalē (Sascegele et Serpen Dobenes pilsnovadā).^[3]

Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs apstiprināja 1519. gada robežvienošanos starp Rīgas cisterciešu sieviešu klosteri un ordeņa vasaļiem Frīdrihu fon der Lindenu (von der Linden, Lindes muižas īpašnieku) un Johanu fon Verni (von Werne, Alstiķu muižas īpašnieku).^[4]

Pēc Livonijas kara Polijas-Lietuvas valdnieks Stefans Batorijs agrākās cisterciešu zemes, ieskaitot Parģenes muižu (Pargenhof) piešķīra jezuītiem. Pēc to padzīšanas no Zviedru Vidzemes, zviedru ķēniņš Gustavs II Ādolfs 1628. gadā viņiem konfiscētās muižas piešķīra monētu kalējam Martinam Vulfam, kura mantinieki to 1636. gadā par 12 440 dālderiem pārdeva komisāram Heinriham Štrubergam (vēlākajam baronam Kronšternam). Muižas zemes Daugavas labajā krastā sāka dēvēt par Lieljumpravas muižu, bet kreisajā krastā - par Mazjumpravas muižu. 1760. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete Jumpravas un Krapes muižas atdāvināja Septiņgadu kara ģenerālim grāfam Zaharam Černišovam (Захар Чернышёв, 1722-1784), kas tās drīz pārdeva par "Vidzemes pusķēniņu" sauktajam Oto Hermanim fon Fītinghofam-Šēlam.^[5]

1826. gadā pie Lieljumpravas muižas piederēja Mazjumpravas pusmuiža (Klein-Jungfernhof, kreisajā Daugavas krastā), Silamuiža (Sillemuische), Langmaņa un Skoteles pusmuiža.^[6]

Jumpravas baznīcā kalpojuši tie paši mācītāji, kas Lielvārdē, jo Lieljumpravas draudzes novads bija apvienots ar Lielvārdes draudzes novadu. Galvenā bijusi Lielvārdes baznīca ("mātes baznīca"), bet Jumpravas baznīca tikusi minēta kā "meitas baznīca". Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā muižas kungu māja tika pamesta un kauju laikā nopostīta.