Johans Martins fon Elmpts
Johans Martins fon Elmpts (vācu: Graf Johann Martin von Elmpt, krievu: Иван Карпович Эльмпт, 1726−1802) bija Krievijas Impērijas armijas ģenerālfeldmaršals, Svitenes muižas īpašnieks.
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1726. gada 13. septembrī Klevē Prūsijas Karalistes armijas virsnieka Kaspara fon Elmpta (1679—1730) un viņa sievas Agneses Sibillas, dzimušas fon Zīskernas (1685—1737), ģimenē. Agri palicis bez vecākiem, dienēja Francijas Karalistes armijā, tad 1749. gadā kapteiņa pakāpē pārgāja Krievijas Impērijas armijas dienestā, 1755. gadā paaugstināts par pulkvedi. Piedalījās Septiņgadu karā, 1758. gada martā salaulājās ar Doroteju Katrīnu Gottlību fon Korfu (1735—1810).[1] Pēc kaujām Austrumprūsijā viņu 1759. gadā paaugstināja par brigadieri, tad par ģenerālmajoru (1762) un Krievijas armijas ģenerālkvartīrmeistaru Vidzemē un Kurzemē (1762—1769), kur viņš bija atbildīgs par Vidzemes ģeogrāfisko karšu izveidi. Krievu—turku kara laikā viņš 1768. gadā piedalījās kaujās Moldovas teritorijā un tika paaugstināts par ģenerālleitnantu (генерал-поручик).
Pirmās Polijas dalīšanas laikā 1772. gadā Elmpts piedalījās Baltkrievijas un Latgales ieņemšanā, pēc tam bija Rīgas un Sanktpēterburgas guberņās dislocēto armijas daļu komandieris. 1780. gadā viņu paaugstināja par vadošo ģenerāli (general-en-chef). 1784. gadā Elmptu dzimtu ierakstāja Piltenes un Kurzemes bruņniecības matrikulās.
Pēc Krievu—austriešu—turku kara sākuma 1787. gadā ģenerālis Elmpts komandēja 3. divīziju, bet pēc konflikta ar citu armijas daļu komandieriem Grigorijs Potjomkins viņu 1788. gadā atvaļināja un viņš pārvācās uz dzīvi Rīgā. Viņš nopirka netālu no Rundāles pils esošo Svitenes muižu, vasarās dzīvoja Grāves muižā pie Ķīšezera, iestājās Rīgas ložā "Mazā pasaule". 1790. gadā Bavārijas kūrfirsts Kārlis Teodors viņam un viņa pēcnācējiem piešķīra mantojamu grāfa titulu.
Pēc ķeizarienes Katrīnas II nāves Pāvils I ģenerāli Elmptu 1797. gadā paaugstināja par ģenerālfeldmaršalu, Rīgas garnizona un Vidzemes divīzijas (Лифляндская дивизия) komandieri, tad par Pēterburgas grenadieru pulka komandieri. 1798. gadā viņu vecuma dēļ atbrīvoja no militārā dienesta un viņš apmetās Svitenes muižā, kuras pārbūvi sāka 1800. gadā.
Miris 1802. gada 10. februārī Svitenes muižā, apglabāts dzimtas kapenēs Svitenē.[2]