Japigi (latīņu: Iapyges, Iapygii, grieķu: Ιάπυγες) ir indoeiropiešu tauta, kas dzīvoja senajā Itālijas teritorijā, mūsdienu Apūlijas apgabalā, un kuru vēlāk asimilēja romieši.

Ilīriešu migrācija uz Itālijas dienvidaustrumiem.

Tiek uzskatīts, ka japigi ir cēlušies no ilīriešiem. Turklāt, Hērodots izteica viedokli, ka japigu etnosa veidošanā piedalījās Krētas mīnojiešu izceļotāji[1]. Tas kopumā saskan ar vienu no Vidusjūras migrācijas virzieniem bronzas laikmeta beigās, tai skaitā pateicoties kārtējam indoeiropiešu ieceļošanas vilnim no Piedonavas uz Grieķijas teritoriju, uz Egejas jūras salām un Mazāziju, izraisot reģiona autohtono iedzīvotāju daļas migrāciju.

Japigi runāja mesapu valodā. Mesapi bija japigu cilts, kas dzīvoja Apūlijas pašos dienvidos. Pie japigiem ir pieskaitāmi arī pevketi un, iespējams, arī davni. Pēc citas versijas davni kaut arī valodas ziņā bija radniecīgi ilīriešu mesapu grupai, taču uz Apenīnu pussalu bija atceļojuši no Balkānu pussalas ievērojami vēlāk.

Sengrieķu autori atvasināja japigu nosaukumu no Japiga, Dedala mitoloģiskā dēla. Romiešu autori tos sauca par apūļiem (Apuli), salentīniem (Salentini) un kalabriem (Calabri). Japigi bija radniecīgi enotriem.

AtsaucesLabot