Janka Kupala

Janka Kupala; Янка Купала
Personīgā informācija
Dzimis	1882. gada 7. jūlijā ; Vjazinka, Minskas guberņa, Krievijas impērija; (Maladzječnas rajons, Minskas apgabals, Baltkrievija)
Miris	1942. gada 28. jūnijā (59 gadi); Maskava, PSRS; ( Krievija)
Literārā darbība
Nodarbošanās	rakstnieks, dramaturgs un publicists
Valoda	baltkrievu valoda
Rakstīšanas laiks	1903—1940
Literatūras virzieni	neoromantisms, simbolisms, socreālisms
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Janka Kupala (baltkrievu: Янка Купала, īstajā vārdā Ivans Lucevičs (baltkrievu: Іван Дамінікавіч Луцэвіч); dzimis 1882. gada 7. jūlijā, miris 1942. gada 28. jūnijā) bija baltkrievu dzejnieks un dramaturgs. Baltkrievu literatūras klasiķis, viens no baltkrievu literāras valodas pamatlicējiem.

Dzīvesgājums

Dzimis 1882. gadā Minskas guberņas Vjazinkas sādžā nabadzīga šļahtiča ģimenē. Viņa pirmie dzejoļi, kuri tika uzrakstīti 1903.–1904. gadā, bija poļu valodā. Darbojies baltkrievu avīzē "Naša Ņiva" Viļņā, pēc tam Pēterburgā. Pirmā pasaules kara laikā bija iesaukts Krievijas impērijas armijā, strādāja ceļu būves karaspēka vienībā.

1919. gadā pārvācās uz dzīvi Minskā, kur piedalījās baltkrievu teātra, Baltkrievijas Valsts universitātes un Baltkrievijas PSR Zinātņu akadēmijas dibināšanā, vadīja avīzi Звон ("Zvans", 1919), izdeva dzejas krājumu Спадчына ("Mantojums", 1922) un traģikomēdiju Тутэйшыя ("Vietējie", 1922). 1920. gados saņēma daudzus goda nosaukumus un apbalvojumus. 1930. gadā Kupalu apvainoja buržuāziskajā nacionālismā, bet viņa ģimeni kā "kulakus" izsūtīja uz Sibīriju, tādēļ viņš mēģināja izdarīt pašnāvību.

Pēc Baltkrievijas vācu okupācijas laikā viņš pārcēlās uz dzīvi Tatārijā. 1942. gada 18. jūnijā viņu ielūdza piedalīties Visslāvu komitejas (Всеславянский комитет) 2. kongresā Maskavā. Miris 1942. gada 29. jūnijā viesnīcā "Maskava", neskaidros apstākļos nokrītot kāpņu telpā. Ir viedoklis, ka tā bija PSRS drošības iestāžu organizēta slepkavība.^[1]