Jānis Aberbergs-Augškalns

(Pāradresēts no Jānis Āberbergs-Augškalns)

Jānis Aberbergs-Augškalns[1] (1878—1941) bija latviešu pedagogs, vēsturnieks, izglītības un pašvaldību darbinieks, Rīgas pilsētas domnieks, sociāldemokrātijas teorētiķis.

Jānis Aberbergs-Augškalns
Jānis Aberbergs
Savā darba kabinetā 1930. gadu sākumā
Savā darba kabinetā 1930. gadu sākumā
Personīgā informācija
Dzimis 1878. gada 5. septembrī
Iecavas pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1941. gada 2. septembrī (62 gadi)
Vecsaules pagasts, Latvijas ģenerālapgabals
Tautība latvietis

Dzimis 1878. gada 5. septembrī Iecavas pagasta "Pīlēs", lauksaimnieku Jāņa un Dores Aberbergu-Augškalnu[2] ģimenē. Bez Jāņa ģimenē bija vēl bērni: māsas Emma un Alīda, jaunākais brālis Roberts. Pamatizglītību guvis Duganes pagastskolā, kur jau pēc pusgada tika pārcelts vairākas klases uz augšu, jo mācību vielu bija apguvis jau mājās. Dažu gadu laikā pagastskola bija pabeigta un viņš mācības turpināja Bauskas reālskolā. 1892. gadā mira tēvs, bet pēc kāda laika māte apprecējās otru reizi. Ap 1896. gadu Jānis absolvēja reālskolu, nokārtoja nepieciešamos eksāmenus un ieguva tautskolotāja tiesības.

Pirmā Jāņa darba vieta bija Švitenes pagastskola, pēc tam Sesavas pagastskola, kur strādāja par palīgskolotāju. 1902. gadā viņš iestājās LSDSP un kļuva par aktīvu 1905. gada revolucionāru, lai izvairītos no iespējamām represijām vai pat nāvessoda, uz laiku aizbrauca no Sesavas, taču, kad represijas bija norimušas, atgriezās. Sesavas pagastskolā iepazinās un 1911. gada 29. jūnijā apprecējās ar savu kolēģi Mariju Balodi, viņu ģimenē piedzima četri bērni: Valda, Anita, Jānis un Rūta. Pēc izglītības biedrības "Jonatans" aicinājuma pieņēma skolotāja vietu biedrības skolā un pārcēlās uz dzīvi Kāpu ielā Torņkalnā, kur noīrēja trīsistabu dzīvokli, paņemot līdzi divas jaunākās māsas uz Rīgu skoloties. Pirmā pasaules kara vācu Kurzemes ofensīvas laikā 1915. gada vasarā līdz ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Orlu, kur strādāja par ierēdni dzelzceļa transporta daļā.

Latvijas SPR laikā 1919. gada pavasarī atgriezās dzimtenē un iestājās darbā par vēstures skolotāju Rīgas pilsētas 3. vidusskolā un noīrēja sešistabu dzīvoklī Marijas ielā 12. Smagi slimoja ar tīfu un izveseļojās ar dzelzceļa ārsta Kārļa Barona palīdzību. Tiekot nodibinātai Latvijas Universitātei, Jānis Aberbergs-Augškalns uzsāka studijas LU Vēstures fakultātē, taču studijas nepabeidza. Kopā ar vēsturnieku grupu viņš piedalījās Latvijas senatnes pētīšanas biedrības dibināšanā, piedalījās arheoloģisko pētījumu organizēšanā, bija aktīvs populārzinātniskā žurnāla "Latvijas Saule" līdzstrādnieks. Kopā ar vēsturnieku Sprici Paegli viņš strādāja pie paraugu atlases pirmo etnogrāfiski pareizo latviešu rotas lietu pagatavošanai "Latvijas Saules" darbnīcā.

Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gada vasarā tika atlaists no darba Rīgas domē, arestēts un ieslodzīts Liepājas koncentrācijas nometnē. Finansiālas grūtības sagādāja izglītības kooperatīva un grāmatu apgāda "Kultūras balss" finanšu saistības, kuru tagad varas iestādes slēdza, mantu izpārdeva, bet kredītus uzvēla bijušo valdes locekļu plecos, kuri tos bija garantējuši ar parakstiem. Jānis Aberbergs strādāja Valsts Vēstures arhīvā un sarakstīja vairākus zinātniskus rakstus par Iecavas luterāņu baznīcas vēsturi, Daugavas salu vēsturi un vairākas mazāka apjoma publikācijas.[3]

Pēc Latvijas padomju okupācijas 1940. gadā tika iecelts par Iecavas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju. Vācu okupācijas laikā 1941. gadā naktī no 1. uz 2. septembri viņu apcietināja un nošāva Vecsaules silā bez tiesas sprieduma.[4]

Sabiedriski politiskā darbība

labot šo sadaļu

1902. gadā iestājās LSDSP un piedalījās 1905. gada revolūcijā. Sākot ar 1920. gadu, Jānis Aberbergs-Augškalns aktīvi darbojās Latvijas sociāldemokrātu partijā. Partijas izglītības komisijā viņš kopā ar pārējiem biedriem uzstādīja partijas skolu politikas vadlīnijas: cīņu par obligātu bezmaksas izglītību visiem bērniem līdz sešpadsmit gadu vecumam, vienotu skolu sistēmu ar vienotu vidējās izglītības kursu. Pilsoniskās partijas bija tikai par pamatizglītību četru gadu garumā un garāku vidusskolas kursu. Kā kompromisa variantu izdevās panākt sešgadīgu pamatskolu un četrgadīgu vidusskolu. Viss bija jārada no jauna: skolu programmas, mācību grāmatas, jāvāc mācību spēki. Viņš pa dienu strādāja 3. vidusskolā, bet pēc darba līdz vēlai tumsai piedalījās dažādās sanāksmēs, sēdēs, sapulcēs. Bija jāorganizē ne tikai parasto skolu sistēmu.

Jānis Aberbergs bija viens no Tautas Augstskolas idejas autoriem, dibinātājiem un ilggadīgs tās līdzstrādnieks. Juku laikos daudzi bija palaiduši garām iespēju izglītoties, daudziem tādas iespējas nebija (tēvi un vecākie brāļi karos krituši, jauniešiem bija jāpelna iztiku ģimenei). Liels skaits strādnieku jauniešu, kuri pa dienu strādāja rūpnīcās, vēlējās vakaros izglītoties mākslā, literatūrā, sabiedriskajās zinātnēs.

1920. gadā viņu ievēlēja Rīgas pilsētas valdē un uzticēja vadīt Sociālās apgādes nodaļu (pēc darba pārtraukšanas Sociālās apgādes nodaļā turpināja darboties slimo kasu starpbirojā, pildīdams starpbiroja priekšnieka vietnieka pienākumus). 1925. gadā viņu otro reizi ievēlēja Rīgas pilsētas valdē un uzticēja vadīt Izglītības nodaļu (Izglītības nodaļas pārziņā bija visas Rīgas skolas, teātri, muzeji un bibliotēkas). Neraugoties uz lielo slodzi pilsētas valdē, Jānis Aberbergs gluži nepameta pedagoga darbu 3. vidusskolā.

Pedagoģijā Jāni Aberbergu ļoti interesēja tā saucamo grūti audzināmo bērnu problēma. Par to viņš daudz centās lasīt literatūrā, pats veidoja metodiku savā pedagoga darbā. Viņš labi zināja, kā šo jautājumu risina Rietumeiropā, it sevišķi Austrijā, Čehoslovakijā, Vācijā. 1929. gadā viņš apbraukāja visas šīs zemes, iepazīdamies ar t.s. "īpatnējo skolu" darbu (kopš tā laika viņam bija ļoti labas attiecības un cītīga sarakste ar Vīnes Izglītības pārvaldes vadītāju Dr. Oto Glokelu (Otto Glöckel)). Pirmo "grūti audzināmo bērnu" skolu Rīgā pēc Aberberga iniciatīvas atvēra tā paša gada rudenī. Skolā mācījās tikai paši negantākie, no citām skolām izslēgtie bērni. Darbs, protams, bija grūts, taču panākumi neizpalika — daudzi pēc tam tika atpakaļ parastajās skolās, citi pēc pamatskolas beigšanas turpināja mācības amatnieku skolās un beigu beigās atrada sev vietu dzīvē. Otra joma pedagoģijā, kurai Aberbergs veltīja savus spēkus, bija amatnieku skolu izveidošana. Tolaik pusaudži parasti amatu mācījās pie privātiem meistariem. Pabeidza pamatskolu un aizgāja mācībā pie kurpnieka, drēbnieka, galdnieka. Bieži vien pameta pamatskolu jau pēc kādas piektās klases. Pie tam meistari daudz nedomāja par pusaudža audzināšanu — iedzēra paši un deva puikām dzert, — tā auga jauna alkoholiķu paaudze. Lai paceltu nākamo amatnieku un strādnieku inteliģences līmeni, bija nepieciešamas amatniecības skolas, kur līdztekus amatam pusaudži atrastos pedagogu uzraudzībā un mācību režīmā. Jānis Aberbergs cītīgi cīnījās par šādu skolu tīkla izveidošanu un tas viņam pamazām izdevās. Sākotnēji šajās skolās mācīja tikai amatu: darbā piesaistīja pēc rūpīgas atlases labākos amatu pratējus — galdniekus, kurpniekus, kalējus, — tak drīz kļuva redzams, ka līdztekus amatam pusaudži var apgūt arī vidējās izglītības programmu. Tā Rīgas pilsētas amatnieku skolu pārveidoja par Rīgas pilsētas vakara tehnikumu. Mācības notika vakaros, jo pa dienu daudzi jaunieši strādāja, pelnot iztiku. Tā daudzi no viņiem apguva gan amatu, gan vispārējo izglītību. Jānis Aberbergs īsā laikā panāca lielu skaitu jaunu skolu būvēšanu, gan veco skolu apstākļu uzlabošanu, panāca silto brokastu ieviešanu skolās un vēl daudzus citus progresīvus jauninājumus.

Pēc Jāņa Aberberga-Augškalna iniciatīvas tika izveidots arī Rīgas Psihotehniskais institūts, ko izveidoja ciešā sadarbībā ar Valsts universitātes filoloģijas fakultātes pedagoģijas nodaļu. Institūtā vispusīgi pārbaudīja bērnu un jauniešu dotības, palīdzēja noteikt to spējas konkrētā izglītības virzienā, deva ieteikumus turpmākā dzīves ceļa izvēlē, kur iespējami vislielākie panākumi.

1932. gadā Rīgas pilsētas domes vēlēšanās sociāldemokrāti zaudēja vairākumu un vairs nevarēja sev noturēt tik svarīgu resoru kā Izglītības nodaļu. Taču arī citām partijām tas nebija pa spēkam, jo nebija nevienas tik intelektuāli spēcīgas personības, kas to spētu vadīt. Bez tam nodaļas darba apjoms bija tā pieaudzis, ka tai jau kļuva grūti veikt savas funkcijas. Tāpēc risinājums bija sadalīt to divās nodaļās: Izglītības nodaļā (kas pārzināja tikai skolu tīklu) un Jaunatnes un Kultūras nodaļā (kas pārzināja īpatnējās skolas, bibliotēkas, muzejus un teātrus), par kuras vadītāju iecēla Jāni Aberbergu. Kultūras nodaļas funkcijās ietilpa arī mākslas darbu iegādāšanās pilsētas muzejam. Par to lēma komisija, kurā ietilpa arī muzeja direktors profesors Vilhelms Purvītis — kopīgajā darbā abu starpā radās savstarpējas cieņas pilna draudzība un Purvītis bija visai biežs viesis Aberbergu dzīvoklī.

Bija arī Rīgas pilsētas valdes Žūpības apkarošanas komisijas vadītājs un organizēja pirmos sistemātiskos pasākumus cīņai ar alkoholismu: ierobežoja alkohola tirdzniecības laiku, likvidēja dzertuves strādnieku rajonos, ierīkoja pirmo dzērāju ārstēšanas punktu.

Bibliogrāfija:

  • Augškalns-Aberbergs J. Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija: Vēsturisks atskats. Nākotnes kultūra: Rīga, 1929. 154 lpp.

Atsauces un paskaidrojumi

labot šo sadaļu
  1. Latvijas padomju enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 19. lpp.
  2. Ģimenei bija dubultuzvārds, taču ikdienā, dokumentus parakstot, lietoja vienu pašu Aberbergs, savukārt Jāņa un Doras bērni vairāk lietoja Augškalns, līdz pēc 2. Pasaules kara, dēlam Jānim izsniedzot dokumentus, ierēdnis svītroja "Aberbergs", atstājot tikai "Augškalns".
  3. Pēc Jāņa Aberberga-Augškalna nāves viņa manuskriptus ģimene nodeva Misiņa bibliotekai līdz ar lielāko daļu viņa mājas bibliotekas.
  4. Heinrihs Strods. Latvijas pirmās padomju okupācijas aktīvistu vajāšanas. // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 16. sējums "Okupētā Latvija 20. gadsimta 40. gados". - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2005.

Aberbergs-Augškalns Jānis. // Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981, 14. lpp.

Ārējās saites

labot šo sadaļu