Jāņa Čakstes memoriālais muzejs "Auči"

Auči ir Čakstes dzimtas īpašums Zemgalē, Jelgavas novada Salgales pagastā. Saimniecība atrodas Lielupes krastā, aptuveni 18 km no Jelgavas.

Jāņa Čakstes memoriālais muzejs “Auči”

Vēsture

Čakstes dzimtas īpašumā mājas nonāca 1871. gadā, kad tās nopirka Jāņa Čakstes tēvs Sesavas pagasta Čakstu-Zirņu māju saimnieks Krišjānis Čakste. Viņš tām pievienoja vēl trīs mājas – Ramaņus, Pudžūs un Guleniekus. Īpašuma kopējā platība bija 214 ha. Nav noskaidrots, kad mājas savā īpašumā un apsaimniekošanā pārņēma saimnieka dēls Jānis, bet domājams, ka tas notika 19. gadsimta pēdējos gados. Šajā laikā arī veidojās Auču parks ar lielajām alejām un augļu dārzu.

Tā kā sākumā vēl nebija jaunās Auču mājas, visi vēl dzīvoja vecajā dzīvojamā mājā. Dzīvojamā māja atradās koku ielokā daudz tuvāk Lielupei nekā tagadējā jaunā Auču dzīvojamā māja. Viesu un strādnieku māja saglabājusies vēl līdz šim brīdim.

Kad Pirmā pasaules kara laikā vācieši ieņēma Jelgavu, Jānis Čakste ar ģimeni devās bēgļu gaitās, vispirms apmetoties Tērbatas tuvumā, vēlāk Kazaņā. Aučos ģimene atgriezās 1918. gadā. Mājas bija izpostītas, lauki neapsēti, ganāmpulks izkliedēts. Arī cīņās ar bermontiešiem Auči nopietni cieta – mājas bija izdemolētas, ābeles nocirstas, mežiņā palikuši ierakumi.

1918. gada 11. novembrī J. Čakste no bēgļu gaitām Krievijā atgriezās savās tēva mājās, kur saņēma ziņu, ka 17. novembra Tautas padomes sēdē viņš ievēlēts par tās priekšsēdētāju. Līdz 1920. gadam saimniecībā reģistrētas 2 mūra dzīvojamās mājas, 2 koka staļļi, 1 koka klēts, 1 koka labības šķūnis un viens cita veida šķūnis. Papildus vēl ir 3 cita veida koka ēkas un 1 mūra ēka un pagrabs. Uzskaitītas 39 dzīvojamās istabas, no kurām 16 izmantojuši īpašnieki un 23 istabas apdzīvoja algoti strādnieki un citi viesi

Jānim Čakstem šai laikā bija citi pienākumi un viņš pierunāja savu dēlu Gedimīnu pārtraukt ķīmijas studijas, lai kļūtu par Auču saimnieku. To viņš arī izdarīja, līdz bija jādodas jaunās bēgļu gaitās. Tomēr jaunas, lielākas dzīvojamās mājas celtniecības ierosinātājs bija Jānis Čakste. Viņš piesaistīja arhitektu Robertu Legzdiņu. Jāņa ieceres par torni vienas mājas galā uzskatīja par „izlekšanu” starp parastajiem zemniekiem, taču šo ieceri saglabāja un māja tika sākta celt. Celtniecība tika uzsākta ap 1926. gadu. Mājas celtniecības beigas Jānis Čakste gan nesagaidīja, jo 1927. gadā nomira un mājas pabeigšanu uzņēmās dēls Gedimīns ar atraitni Justīni (Jāņa sieva). Mājas pabeigšanas darbi ilga pamazām, pa istabai tika veikti darbi un nesteidzīgi pabeigta māja. No 1920. līdz 1929. gadam reģistrētas viena koka un mūra dzīvojamā māja, 2 mūra staļļi un viena koka kūts. Vienīgā klēts pēc Pirmā pasaules kara vairs nebija, palicis bija lopbarības šķūnis, 2 koka šķūņi un pagrabs. Vairāk nevienas ēkas nebija saglabājušās.

Pēc Latvijas okupācijas Aučus nacionalizēja, īpašniekiem neatstājot ne hektāra zemes. Mājas tika ierīkota mašīnu un traktoru stacija, zeme sadalīta. Vācu okupācijas varas laikā īpašumus atdeva agrākajiem saimniekiem. Iekārtas un lauksaimniecības tehnika bija pazudusi, taču saimniecību varēja atjaunot.

Kad 1944. gadā Sarkanā armija iebruka Latvijā un gar Lielupes kreiso krastu virzījās uz Jelgavu, Auču īpašnieki atkal devās prom bēgļu gaitās. Dažus mēnešus fronte stiepās gar Lielupi – kreisajā pusē bija Sarkanā armija, labajā – Vērmahts. Mājas bieži apšaudīja, īpaši tornis cieta no smagās artilērijas šāviņiem. Tūlīt pēc otrā pasaules kara Aučos bija palikušas tikai dažas kalpotāju ģimenes. Sakarā ar to, ka grūtības ar pārtiku, šādas bez saimnieka palikušas saimniecības tika ierīkotas rūpnīcu un fabriku palīgsaimniecības, t.i., šeit tika izvietoti cilvēki, kuri audzēja dārzeņus, labību, lopus utt., sagatavotā produkcija tika vesta uz attiecīgo rūpnīcu un dalīta tās strādniekiem. Aučos atradās, šķiet, Rīgas Drāšu fabrikas palīgsaimniecība, lielajā mājā tika izmitinātas 6 iebraucēju ģimenes, kas nodarbojās ar saimniecību.

Ap 1949. gadu, sakarā ar kolektivizāciju, šādas palīgsaimniecības likvidēja un uz to bāzes veidoja tā saucamās valsts saimniecības (sovhozus). Tā kā Auču saimniecība nebija tik liela, to vienkārši pievienoja Bauskas rajona sovhozam Zālīte kā atsevišķu, diezgan tālu no centra esošu iecirkni (izveidoja pat taisnu ceļu cauri mežam un tiltu pāri Garozas upītei). Auču pārvaldniece tai laikā bija Nadježda Arsjanovna. Šajā laikā Aučos iekārtoja arī patērētāju biedrības veikalu, kas tur pastāvēja apmēram 10–15 gadus (tai laikā, kur tagad biljarda istaba). Tieši 1960. gadu sākumā Auču teritoriju pievienoja Emburgas pusē izveidotajam kolhozam Brīvais Vilnis.

1974. gadā apvienojās kolhozi Brīvais vilnis un Jaunā Dzīve, tika izveidota kopsaimniecība Draudzība, kuras īpašumā bija arī Auču māja un zeme. Šajā laikā bojātos jumta dakstiņus nomainīja pret viļņoto šīferi, augšstāvā iekārtoja dzīvokļus vēl divām ģimenēm, ābeļdārza vietā uzcēla kūtis Auču iedzīvotāju personīgajiem lopiem un malkas šķūnīšus. Kolhoza laikā Auču kūtī izmitināja apmēram 40 kopsaimniecībai piederošos jaunlopus, aramzeme tika apstrādāta. 1970. gadu beigās veica meliorācijas darbus.1980. gadu sākumā uz Auču zemes Garozas upītes krastā izveidoja smilšu karjeru, šeit tika raktas smiltis, ko izmantoja Rīgas-Jelgavas jaunā ceļa būvei.

1995. gadā prezidenta J. Čakstes vecākais mazdēls Jānis Konstantīns Čakste atguva dzimtas īpašumu. Tad arī sākās Auču atjaunošana, kurā lielu darbu ir ieguldījis Imants Lancmanis. 1999. gadā atjaunotajā ēkā iekārtoja Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīciju. Pēc Konstantīna dzīves beigām īpašums ir nonācis Kristīnes Čakstes rokās. Dzīvojamā ēkā atrodas 3 brīvas telpas, kas ir atvēlētas J. Čakstes memoriālajam muzejam. Pārējo ēkas daļu apdzīvo cilvēki, kas apsaimnieko un uztur kārtībā Auči saimniecību.

Gadskārtējs notikums ir Jāņa Čakstes stipendijas apliecības svinīgā izsniegšana kādam no Latvijas Lauksaimniecības universitātes studentiem 14. septembrī — J.Čakstes dzimšanas dienā.