Vikipēdija

In medias res

Stāstījuma sākums in medias res (latīņu: darbības vidū) nozīmē, ka darba pirmā aina ir visspraigākā notikuma attēlojums (sk. ab ovo, ab initio).[1] Bieži ekspozīcija tiek apieta un aizpildīta pakāpeniski, vai nu caur dialogu, atmiņām vai aprakstu par pagātnes notikumiem. Piemēram, "Hamlets" sākas pēc Hamleta tēva nāves. Tēli atsaucas uz karaļa Hamleta nāvi, pirms to parāda sižets, jo luga ir vairāk vērsta uz atriebību, nekā uz pašu tēlu motivāciju, Šekspīrs izmanto in media res, lai izvairītos no nevajadzīgas ekspozīcijas.

Darbi, kas izmanto in medias res, bieži to dara caur atmiņām un nelineāru stāstījumu, lai parādītu svarīgus notikumus, kas noveduši līdz stāstā jau minētiem notikumiem. Piemēram, Homēra "Odisejā" lasītājs no sākuma uzzina par Odiseja ceļojumu, kad viņš ir sagūstīts Kalipso salā. Vēl vēlāk var uzzināt no 9. līdz 12. grāmatas, ka lielākā daļa no Odiseja piedzīvojumiem norisinājās pirms tam. Savukārt Homēra "Iliādā" ir salīdzinoši maz atsauču uz iepriekšējiem notikumiem, kamēr tā sākās Trojas kara vidū.

Izteiciena pirmais zināmais lietojums labot šo sadaļu

Romiešu dzejnieks un satīrists Horācijs (65-8 p.m.ē.) pirmais izmantoja terminus ab ōvō ("no olas") un jo mediās rēs ("darbības vidū") viņa darbā Ars poetica ("Dzejas Māksla", c. 13 BC), kur no 147. līdz 149. līnijai aprakstīja ideālo eposu dzejnieku:[2]

Nesāk viņš Trojas karu no olas, bet gan steidzas uz spriedzi un iemet klausītāju darbības vidū...

"Olas" atsauce ir par mitoloģisko izcelsmi Trojas Karam, kur Helēna un Klitaimnestra izšķīlās no dubultās olas, kuru izdēja Lēda pēc tam, kad Zevs gulbja formā to savaldzinājis.

Literatūras vēsture labot šo sadaļu

Iespējams, radās mutvārdu tradīcijā, šī stāstijuma tehnika sākās episkā dzejā, piemērs Rietumu literatūrā ir Iliāda un Odiseja (7. gadsimts p.m.ē.), ko šķietami pierakstījis Homērs.[3] Tāpat šo tehniku izmantojaIndijas Mahābhārata (no 8. gadsimta p.m.ē. līdz 4. gadsimtam m.ē.).

Klasiskā laikmeta dzejnieks Vergilijs (Publius Vergilius Maro, 70. līdz 19. p.m.ē.) turpināja šo literāro stāstījuma tehniku savā darbā Eneīda, kas ir daļa no grieķu valodas literārajām tradīcijām, imitējot Homēru. Vēlāk darbi, kuros izmanto in medias res ir "Sinbads Jūrasbraucējs" un "Trīs Āboli" no Tūkstots un Viena nakts (9. gadsimts),[4] vācu Nībelungu dziesma (12. gadsimts), spāņu Cantar de Mio Cid c. 14 gadsimta), itālijas Dievišķā Komēdija (1320), ko sarakstījis Dante Aligjēri un citi.

Mūsdienu romānu autori, kas ir plaši zināmi kā in medias res kopā ar atmiņām, ir Viljams Folkners un Tonija Morisone.

Kino vēsture labot šo sadaļu

Tas ir tipiski, ka film noir (no franču valodas "melnā filma") sākas ar in medias res, piemēram, privātdetektīvs ienāk stāstā, kad tas jau norisinās.[5] Crossfire (1947), sākas ar Jāzepa Samuela slepkavību. Kamēr policija izmeklē noziegumu, stāsts aiz slepkavības tiek atklāts, izmantojot atsauces un atmiņas.[6] Dead Reckoning (1947) sākas ar to, ka Hamfrija Bogarta tēlotais Rips Murdoks bēg un cenšas slēpties kādā katoļu baznīcā. Viņš savu stāstu atklāj mācītājam, tikmēr skatītājam rāda, kā tas ir norisinājies.

Paņēmienu izmanto visos žanros, tai skaitā drāmās, piemēram, Through a Glass Darkly (1961),[7] 8½ (1963), Raging Bull (1980), un City of God (2002);[8] noziedzības trilleros, piemēram, Grievous Bodily Harm (1988),[9] The Usual Suspects (1995), un Kill Bill Volume 2 (2004);[10] šausmu filmās, piemēram, Firestarter (1984);[11] asa sižeta filmās, piemēram,  Džeimsa Bonda franšīzē;[12][13] un komēdijās, piemēram, Dr. Strangelove (1964).

Vairākas kara filmas, piemēram, The Thin Red Line (1998), arī sākas in medias res ar varoņiem, kas jau ir kaujas laukā un iepriekš nav parādītas jebkādas sadzīves ainas, kas izraisītu filmā minētos notikumus.[14]

Reizēm oriģinālmateriālu adaptācijās var izmantot in medias res, kamēr oriģinālajā versijā tā nebija. Piemēram, filmas adaptācija skatuves mūzikla Camelot izmantoja in medias res, kamēr oriģinālajā Brodvejas versijā tādas nebija.

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ «In medias res». Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2013. gada 31. jūlijs.
  2. ↑ Horace. Ars poetica (Latin). nec gemino bellum Troianum orditur ab ovo; / semper ad eventum festinat et in medias res / [...] auditorem rapit
  3. ↑ Murray, Christopher John (2004). Encyclopedia of the Romantic Era, 1760-1850. Taylor & Francis. p. 319. ISBN 1-57958-422-5
  4. ↑ David Pinault. Story-Telling Techniques in the Arabian Nights. Brill Publishers, 1992. 86–94. lpp. ISBN 90-04-09530-6.
  5. ↑ Deborah Knight. Mark T. Conard, Robert Porfirio (redaktori) . The Philosophy of Film Noir. University Press of Kentucky, 2007. 208. lpp. ISBN 978-0-8131-9181-2.
  6. ↑ Geoff Mayer, Brian McDonnell. Encyclopedia of Film Noir. ABC-CLIO, 2007. 146, 161. lpp. ISBN 978-0-313-33306-4.
  7. ↑ William Charles Miller. Screenwriting for Narrative Film and Television. Hastingshouse/Daytrips, 1980. 66. lpp. ISBN 978-0-8038-6773-4.
  8. ↑ «What is the term, In Medias Res?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 7. novembrī. Skatīts: 2017. gada 23. septembrī.
  9. ↑ Brian McFarlane, Geoff Mayer. New Australian Cinema. Cambridge University Press, 1992. 100. lpp. ISBN 978-0-521-38768-2.
  10. ↑ Kenneth Chan. Remade in Hollywood. Hong Kong University Press, 2009. 147. lpp. ISBN 978-962-209-056-9.
  11. ↑ John Kenneth Muir. Horror Films of the 1980s. McFarland, 2007. 135, 389. lpp. ISBN 978-0-7864-2821-2.
  12. ↑ Ross C. Murfin, Supryia M. Ray. The Bedford Glossary of Critical and Literary Terms. Bedford/St. Martins, 2009. 245. lpp. ISBN 978-0-230-22330-1.
  13. ↑ Kevin J. Donnelly. Film Music. Edinburgh University Press, 2001. 36. lpp. ISBN 978-0-7486-1288-8.
  14. ↑ Danielle Glassmeyer. «Ridley Scott's Epics: Gender of Violence». In Lisa M. Detora. wHeroes of Film, Comics and American Culture. McFarland, 2009. 297–8. lpp. ISBN 978-0-7864-3827-3.

Ārējās saites labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=In_medias_res&oldid=3971847"