Nelineārs stāstījums
Nelineārs stāstījums ir literatūrā, kino un citur lietots stāstījuma veids, kur notikumi nav izklāstīti secīgi vai tādā veidā, lai stāstījumā būtu redzama tieša sakarība starp notikumiem. Piemēram, paralēlas un atšķirīgas sižetu līnijas, "ieniršana" tēlu domās vai sapņos. To bieži izmanto, lai atdarinātu cilvēka atmiņu struktūru, bet nelineāru stāstījumu mēdz izmantot arī citu iemeslu dēļ.
Literatūrā
labot šo sadaļuStāstījuma sākšana in medias res (no latīņu — 'darbības vidū') sākās jau senos laikos un tika uzskatīta par izplatītu veidu, kā iesākt eposus, piemēram, Homēra "Iliāda" (8. gadsimts p.m.ē.). Tehnikas, kurā lielāko daļu stāstu parāda caur analepsēm jeb atsaucēm uz pagātni, pirmssākumi ir indiešu eposā "Mahābhārata" (apmēram 5. gadsimts p.m.ē). Vairākas viduslaiku "Tūkstoš un vienas nakts pasakas", piemēram,"Sinbads Jūrasbraucējs", "Misiņa pilsēta" un "Trīs Āboli" izmanto nelineāru stāstījumu, ko iedvesmoja indiešu pasakas, kā, piemēram, Pančatantra.[1]
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā modernisma romānu autori Džozefs Konrads, Virdžīnija Vulfa, Fords Madokss Fords, Marsels Prusts, un Viljams Folkners eksperimentēja ar stāstījuma hronoloģiju un atmeta lineāru stāstījumu.[2]
Nelineāru romānu piemēri:
- Lorenca Sterna Džentlmeņa, Tristrama Šendija, dzīve un viedokļi (1759—1767)
- Tomasa Karlija Sartor Resartus (ca. 1833)
- Emīlija Brontē Kalnu aukas (1847)
- Sadega Hedejata Aklā Pūce (1937)
- Džeimss Džoiss Uliss (1922) un Finegana Atmošanās (1939)
- Viljama Barouza Kailās pusdienas (1959)
- Džozefa Hellera Slazds-22 (1961)
- Kurta Vonnegūta Bērnu krustu karš: piespiedu deja ar nāvi (1969)
- Tima O'Brīena Došanās Pakaļ Kaciato (1979).[3]
- Milorada Paviča Kazāru vārdnīca (1988)
- Dāvida Mičela Debesu Atlants (2004)
- Erinas Morgensternas Nakts Cirks (2011)
Filmās
labot šo sadaļuDažreiz izveidot uzskatāmu nelineāru stāsta struktūru ir sarežģīti. Filmas ar lineāru stāstu var plaši izmantot analepses jeb atsauces uz pagātni un prolepses jeb atsauces uz nākotni, kamēr nelineārās filmās parasti sastāv no vairākiem ainu kopumiem, kuri ir lineāri savā starpā (Piemēram, A-B-C-K-L-M-D-E-F utt.).[4]
1990. un 2000. gadi
labot šo sadaļu1990. gadā Kventins Tarantīno ietekmēja milzīgu pieaugumu nelineāru filmu popularitātē ar savu filmu "Trakie suņi" (1992) un "Lubene" (kas, loģiski, ir galvenais nosaukuma iemesls) (1994). Citas svarīgas nelineāras filmas ir Atoma Egojana "Eksotika" (1994), Terensa Malika "Šaurā, sārtā līnija" (1998), Paula Tomasa Andersona "Magnolija" (1999), un Karenas un Džilas Sprečeas "Trīspadsmit sarunas par vienu lietu" (2001). Deivids Linčs eksperimentēja ar nelineāru vēstījumu un sirreālismu filmās "Ceļš uz nekurieni" (1997), "Malholanda ceļš" (2001) un "Iekšzemes impērija" (2006).
Televīzijā
labot šo sadaļuKā stāstījuma "āķis"
labot šo sadaļuDažos televīzijas sēriālos izmanto nelineāru vēstījumu sezonas sākumā, lai izveidotu stāstījuma āķi. Piemēram, parāda intensīvu vai šokējošu notikumu un pēc tam pamatīgi izpēta pagātni un notikumus, kas to izraisa. Vērā ņemams piemērs ir augsti vērtētais AMC drāmas seriāls Pārkāpt robežu. Pēdējās sezonas sākumā tika parādīts vientuļš un novārtā atstāts galvenais varonis, Valters Vaits, un tad tika parādīti tā notikumu gaita, kas viņu noveda līdz šim stāvoklim.
Cilvēka atmiņas atdarināšanai
labot šo sadaļuVēl viens iemesls, kāpēc seriālos izmanto nelineāro stāstījumu, ir lai labāk attēlotu cilvēka prātu, proti, kā tas atceras notikumus. Piemēram, pirmajā sezonā HBO antoloģiju seriālā True Detective izmanto nelineāru vēstījumu, lai atainotu notikumus tos, kā galvenie varoņi tos apraksta un atceras. drāmas seriālā The Affair izmanto šo stāstījuma tehniku tādā pašā veidā. Tomēr izmantojot neuzticamu teicēju metodi, seriāls uzsver to, cik dažādi divi cilvēki var atcerēties to pašus notikumus.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ David Pinault. Story-Telling Techniques in the Arabian Nights. Brill Publishers, 1992. 86–94. lpp. ISBN 90-04-09530-6.
- ↑ Heise, Ursula K. (1997). Chronoschisms: Time, Narrative, and Postmodernism. Cambridge University Press. p. 77 ISBN 0-521-55544-2
- ↑ Carole Maso. Ava: a novel. Fiction. Normal, Illinois : Dalkey Archive Press, 1993. ISBN 1-56478-029-5. OCLC 26763542.
- ↑ Blum, Richard A. (2001). Television and Screen Writing: From Concept to Contract. Focal Press. p. 125. ISBN 0-240-80384-1.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Cowgill, Linda. Nelineāro Stāstiem: Ultimate Laikā Ceļojumu
- Denby, Deivids. "Jaunā Traucējumi: Piedzīvojumi filmu stāsts". 5 martā, 2007. New Yorker".
- Eckel, Julia. Savīti Laiki: nelinearitāte un laika Dezorientācija Mūsdienu Kino". : Eckel et al.: (D)Orientēt Mediju un Stāstījuma Labirintus. Bīlefelde: Teksts, 2013.