Trojas karš

Trojas karš bija karš, par ko vēsta sengrieķu mitoloģija un literatūra. Pazīstamākais literārais sacerējums par šo karu ir Homēra eposs "Iliāda". Senie grieķi uzskatīja, ka karš noticis 13.gs.p.m.ē. - 12.gs.p.m.ē.Trojā, Mazāzijas pilsētā pie Dardaneļu jūras šauruma.

Trojas mūri.

Mīts

Saskaņā ar mītu Trojas karu uzsāka grieķi, kad Trojas valdnieka Priāma dēls Parīds nolaupīja Spartas valdnieka Menelāja skaisto sievu Helenu. Menelāja brālis, Mikēnu valdnieks Agamemnons sapulcēja ahaju (grieķu) karaspēku, devās karagājienā uz Troju un aplenca to. Grieķu aplenkums ilga desmit gadus. Visbeidzot grieķiem izdevās ieņemt pilsētu ar viltu: Odisejs ieteica grieķiem izgatavot lielu koka zirgu (mīts par Trojas zirgu), kurā paslēptos grieķu karavīri. Trojieši ieveda zirgu pilsētā, no tā naktī izkāpa grieķu karavīri un atvēra vārtus savam karaspēkam. Grieķu karaspēks nopostīja Troju, nogalinot lielāko daļu tās iedzīvotājus. Taču arī paši grieķi ilgajā karā bija zaudējuši lielu daļu karaspēka.

Kara izcelšanās apstākļi

Galvenais iekarošanas mērķis bija varenākā Troādas^{[nepieciešama atsauce]} pilsēta Troja. Tajā valdīja Priāms ar sievu Hekabi. Parīds bija valdnieka dēls, kurš saskaņā ar valdnieces sapni, tika atstāts zvēriem saplosīšanai, tomēr tika izglābts un viņu uzaudzināja zemnieks. Jau jaunībā parādījis gudrību un valdnieka garu.

Pati kara izcelšanās saistīta ar to, ka mīlas dieve Afrodīte kūdīja Parīdu doties pie Menelāja. Helena, Menelāja sieva, bija skaistākā sieviete Grieķijā. Mīlas dieve iedvesa Parīdam kvēlas jūtas pret Helenu, aizvilināja viņu uz Troju. Kad nodarījums tika atklāts, Menelājs iesvēlās dusmās, un tika sapulcēts karaspēks. Bija zināms, ka Troju nevarēs ieņemt bez Pēleja un dieves Tetīdas dēla Ahilleja, tādēļ viņš tika steidzīgi meklēts. Bērnībā Ahillejs tika gremdēts upes Stiksas ūdeņos, kas padarīja viņu neievainojamu. Tomēr ievainojams palika viņa papēdis, aiz kura māte viņu turējusi. Sākotnēji Ahilleja māte, zinot par plāniem doties uz Troju, paslēpa dēlu. Tāpat no kaujas gribēja izvairīties Odisejs, kurš izlikās par jukušu, tomēr velti.

Apvienotā armija devās uz Aulidas ostu, no kurienes tālāk uz Mazāzijas ziemeļaustrumu piekrasti, un no turienes uz Trojas pilsētu, Īliju. Karotāji ieradās no visiem Grieķijas novadiem, bija Agamemnons no Mikēnām, Menelājs no Lakedaimonas (Sparta), Ajants no Salaminas, šķēpmetis Idomenejs no Krētas, zirgvaldis Nestors. Gatavošanās un kuģu labošana notika Aulidā.

Svarīga bija arī dievu griba, tālab tika uzklausīts pareģis Kalhants, kurš uzskatīja, ka pie visa vainīgs Agamemnons, uz kuru sadusmojusies Artemīda par to, ka reiz nogalinājis viņas iemīļoto briežu māti. Ja Agamemnons upurēšot meitu Ifigeniju Artemīdai, atkal parādīšoties vēji, kas nogādāšot grieķu kuģus Trojā. Agamemnons to darīja ar lielu nepatiku, viņu piekāpties spieda neatlaidīgie Menelāja uzbrukumi. Ifigenijai šī ziedošana tika pasniegata kā precības ar Ahilleju, viņu tas iepriecināja, jo Ahilleja slava bija plaši zināma. Tomēr uzzinot par upurēšanas plānu, viņa to pieņēma. Šai laikā grieķiem dievu griba lika pārvarēt personisku nepatiku un pat ģimenes saites, svarīgs bija gods, kādu varēja iemantot, darot dieviem tīkamu darbu. Tā Ifigenija Tauridā tika ziedota un vajadzīgie vēji iegūti. Pa ceļam grieķi vēl piestājuši Lēmnas salā, kur sakarā ar smagu ievainojumu atstāts Filoktēts, lielisks šāvējs.

Kara norise

Sākotnēji Trojas ieņemšana negāja gludi, milzīgi bija ap Troju celtie mūri, aplenkums ilga deviņus gadus. Dalot sirojumos iegūto, Agamemnons saķildojās ar Ahilleju. Sarūgtināts par Agamemnona rīcību, Ahillejs atteicās piedalīties kaujās. Pa vidu vēl parādījās viņa māte, dieviete Tetīda, kura solīja, ka gūs no Zeva gandarījumu, kamēr dēls nepiedalīsies kaujās. Kopā ar draugu vārdā Patrokls viņš vadīja dienas, dziedot dziesmas.

Trojiešus šāds notikumu pavērsiens tikai iedvesmoja. Trojiešu vadonis Hektors ar milzīgu akmeni izlauza grieķu nometnes vārtus. Tad viņi tika pie grieķu kuģiem, kurus nekavējoties aizdedzināja, tomēr grieķu hellēņu aizsardzība nebija iznīdēta, viņus iedvesmoja Ajants, un kuģi tika glābti. Līdz ar šo Patrokls vairs nespēja nosēdēt malā, un, kaut negribīgi, Ahillejs atvēlēja viņam ņemt savas bruņas, lai dotos kaujā. Bailēs no varoņa bruņās tērptā Patrokla, trojieši metās bēgt, tomēr, nokļuvis pret Hektoru, viņš apjuka un tika nogalināts.

Redzot šādu notikumu pavērsienu, arī Ahillejs nebija apturams, neskatoties uz mātes drūmajiem pareģojumiem par iesaisti kaujās. Viņš tika nodrošināts ar Hēfaista bruņām, tādējādi parādās cilvēku (varoņu) ciešā saistība ar daudzajiem dieviem, kas lielākoties vienmēr izšķir cilvēku cīņu likteņu. Ahillejs iedvesmoja pārējos karotājus ar savu neatlaidību, vienīgi viņam neizdevās stāties pretim Hektoram, trojiešu vadonim. Tikai pašās beigās viņi nostājās aci pret aci un Hektors krita. Ahillejs vēl pazemoja trojiešus, velkot Hektora līķi apkārt Trojai. Nav gan pamata uzskatīt Hektoru par gļēvuli, jo viņam bija bail par savas ģimenes un tautas likteni, zinot grieķu nežēlību.

Drīz gan mira arī pats Ahillejs, kuru nogalināja Parīda raidītā bulta, kas trāpīja papēdī. Septiņpadsmit dienu grieķi sēroja par varoņa nāvi, tad, saskaņā ar tradīcijām, viņš tika sadedzināts. Vēlāk tika zaudēts arī Ajants, kurš izdarīja pašnāvību pēc strīda ar Odiseju un sava goda neatzīšanu. Arvien grūtāk pie mūriem klājās grieķiem, viņiem bija nepieciešama Filoktēta palīdzība, kuru bija kaunpilni atstājuši, kurš tomēr pārvarējis rūgtumu, atgriezās pie brāļiem. Tālāk sekoja slavenā Odiseja viltība, kurš gribēja it kā vadīt grieķu kuģus prom, bet kā cieņas izrādīšanas zīmi trojiešu dieviem (iespējams, semītu cilts, taču veltījums bija dievei Atēnai) lika uzbūvēt un atstāt pie Trojas milzu zirgu. Trojieši iekrita uz šo viltību un ievilka zirgu pilsētā. Bet zirgā iekšā bija paslēpušies grieķi, kas naktī izkļuva ārā un atvēra nocietinājumu vārtus. Svinot uzvaru, kas ievilkās dziļi naktī, trojieši zaudēja modrību, un, saulei lecot un grieķu uzbrukumam sākoties, nebija spējīgi aizsargāties. Jāmin, ka vienīgais, kurš pretojās zirga ievilkšanai, bija priesteris Laookonts, kuru būtu klausījuši, taču nesaprotamā kārtā no jūras iznira čūskas, kas apvijās ap Laookonta dēliem un ap pašu vīru, nožņaudzot tos. Trojieši šo notikumu iztulkoja kā nepieciešamību klausīt dieviem un vest zirgu pilsētā. Sekojošās kaujās gāja bojā visi karot spējīgie Trojas vīri, bet bērni un sievas tika aizvesti verdzībā.

Kara nobeigums

Helena atgriezās pie Menelāja un atkal dzīvoja Lakedaimonā, tomēr bija krituši daudzi varoņi. Sakrāvuši kuģus ar bagātību, paši varoņi gāja bojā, jo kuģi nespēja noturēt milzu svaru. Daudzi, atbraucot mājās, saprata, ka nemaz nav gaidīti, un devās svešumā. Trojai karš atnesa pilnīgu iznīcību, kā to pareģoja.

Arheoloģiskie pētījumi

Saistībā ar mēģinājumiem precīzi noteikt, kur ģeogrāfiski atradās Troja, kā arī, kur atrodas Odiseja vēlāko klejojumu vietas ir daudz hipotēžu. Tiek uzskatīts, kas darbus Iliāda un Odiseja sarakstījis aklais dzejnieks Homērs. Šajos darbos minētas dažādās vēsturiskas vietas, kā Krēta, bet jāmin, ka pati Troja ģeogrāfiski neietilpst Grieķijā, lai gan to aprakstījuši visi antīkās Grieķijas vēsturnieki. Pilsētas aplenkšana norisinājusies no 1194. līdz 1184. gadam p.m.ē. Tiek uzskatīts, ka Troja ir ļoti sena pilsēta, tās nosaukums atvasināts no mītiskā varoņa Troja (Priāma vecvectēva) vārds. Sākotnēji pilsētai bija nosaukums "Ilium, Ilion, Troas". Turklāt ciklopisko mūru celtniecībā palīdzējis Apollons.

Bija šaubas, vai Troja tiešām ir eksistējusi, vai tā nav tikai mitoloģiska vieta. Bet 19. gadsimta 70. gados vācu arheologs Heinrihs Šlīmanis atklāja Trojas atrašanās vietu. Mūsdienu leģenda vēsta, ka vēsturisko Troju Šlīmanis atklājis ar Iliādas palīdzību. Šlīmanis bija arheologs amatieris, kas bija nopelnījis daudz naudas ar savu darbību citās jomās un tādējādi viņam bija finansiālas iespējas uzsākt izrakumus.

Grieķi un romieši uzskatīja, ka Troja atradusies Hellesponta apvidū, netālu no Hisarlikas pakalna. Iespaidojoties no šī pieņēmuma, izrakumus tur veicis arī Frenks Kalverts, ASV vicekonsuls Atēnās un Stambulā, kurš ieguva pakalnu savā īpašumā. Vēlāk to pārņēma Šlīmanis. Šlīmanis izrakumus atrada apstiprinājumus savai pārliecībai, identificējot Ahilleja Hektora vajāšanas vietas. Tomēr, neskatoties uz vēsturiskajiem atradumiem, nav pilnīgas pārliecības, ka izrakumos atklātā pilsēta ir mītiskā Troja. Homēra Troja bija milzīga pilsēta, vieta, kur nav trūcis izglītotu cilvēku. Arheologi izrakušies caur 48 plānākiem un 9 pamatslāņiem, taču nekur nav atrasta plāksne ar pilsētas nosaukumu, vienīgi daži hetu hieroglifi. No tā var secināt, ka Troja nav bijusi senākā perioda grieķu pilsēta, bet gan pieder kādai citai senākai kultūrai, proti, hetiem.

Kopš 1988. gada izrakumi Trojā uzticēti internacionālai komandai Tībingenes profesora M. Korfmana vadībā. Noskaidrots, ka Hisarlikas pakalns nepārtraukti bijis apdzīvots jau no 3000. gada p. m. ē. līdz pat Romas laikiem. Nozīmīgi izpētē ir 4. un 5. slānis, kuri datēti ap 2100. gadu p. m. ē. Visplašākais bija Trojas 6. slānis, kurš datējams ar 1800.—1250. gadu p.m.ē. Pēc arheologu domām, pilsētu skāris ugunsgrēks. Šai slānī bijis aizsardzības mūris, kas bijis biezāks par iepriekšējiem, tomēr nebija daudz šķēpu un citu priekšmetu atradumu, kādus tos ilustrējis Homērs. Trojas 7. slānis nebija nozīmīgs, vienīgi hieroglifi hetu valodā. Tāpat 8. slānī atrastas tikai nenozīmīgas grieķu perioda liecības.

Jautājums paliek, vai Homēra apraksts atbilst vēsturei, vai izrakumos atrastā Troja ir tā pati, par kuru runā dzejnieks. Mūsdienās ģeologi atklājuši Dardaneļu jūras šauruma piekrastes nogulšņu atbilstību Homēra aprakstam attiecībā uz Trojas ģeogrāfisko izvietojumu. Ir arī citi nozīmīgi pētījumi, ko veicis ģeoarheologs Eberhards Cangers, kura darbs Zangger E. : Atlantis- eine Legende wird entziffert (1992) izraisīja plašu ievērību, jo viņš centies darbā pierādīt, ka Atlantīda un Troja ir viena un tā pati vieta, balstoties uz ģeoloģiskiem aprēķiniem. Saskaņā ar to, Atlantīda pazudusi tikai 1184. gadā p. m. ē. Tomēr slāņi Trojas izrakumu 6. un 7. slānis to neapstiprina. Tas savukārt uzdod jautājumu, vai Atlantīda ir kas vairāk par mītu un sapņu tēlu. Šie atklājumi parāda, ka "Trojas problēma" no arheoloģiskā viedokļa ir daudz plašāka, kā domāts.

Literatūra

• Ķemere, I., Cīrule, I. "Sengrieķu mīti": Rīga, Zvaigzne ABC 1997, 181 lpp.
• fon Dēnikens, Ē. "Zeva vārdā": Rīga, 2005, 262 lpp.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Trojas karš.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Trevor Bryce. The Trojans and Their Neighbours. Taylor & Francis, 2006. ISBN 978-0-415-34955-0.