Imažinisms

Imažinisms (no latīņu imago — tēls, attēls) ir virziens krievu literatūrā no 1919. līdz 1924. gadam, daļa no sudraba laikmeta krievu poēzijā un modernisma sastāvdaļa. Tā pārstāvji par nozīmīgāko uzskatīja tēlainību, galvenais izteiksmes līdzeklis viņiem bija metafora. Starp imažinistiem pazīstamākais ir Sergejs Jeseņins. Latvijā nebija izveidojusies sava imažinisma kustība, taču Aleksandra Čaka dzeja, sevišķi agrīnā, ar tās pilsētas tēliem, salīdzinājumiem un epitetiem arī ir pieskaitāma pie imažinisma.

Vēsture

Imažinisti Jeseņins un Erlihs ar studentiem pie Puškina pieminekļa Puškinā 1924. gadā

Vislielāko iespaidu uz imažinismu radīja krievu futūrisms. Pēc galvenā literatūras pētnieku viedokļa, imažinisma nosaukums un iezīmes radušās no angļuvalodīgā imažisma, kurš Krievijā kļuva pazīstams 1915. gadā.

Imažinisti bija krievu literātu pulciņš, kurš savas pastāvēšanas laikā darbojās pārsvarā Maskavā. Pirmo reizi imažinisti sapulcējās uz dzejas vakaru Maskavā 1919. gada 29. janvārī. Nākamajā dienā tika publicēta deklarācija, kurā pasludināti jaunās kustības principi un kuru parakstīja dzejnieki Sergejs Jeseņins (jaunzemnieku dzeja), Anatolijs Marienhofs (imažinists, kurš jau bija pulcējis kustības piekritējus savā dzimtajā Penzā), Rjuriks Ivņevs, Vadims Šeršenevičs (futūrists) un mākslinieki Boriss Erdmans, Georgijs Jakulovs, un komponists Arsēnijs Avraamovs.

Pēcāk jaunajā kustībā iekļāvās dzejnieki Ivans Gruzinovs, Matvejs Rojzmans, Aleksandrs Kusikovs, Nikolajs Erdmans, Ļevs Monoszons.

Savā darbības laikā (1919—1924) imažinisms bija visorganizētākā Maskavas literātu kustība, kura izdeva individuālus un kolektīvus dzejas krājumus un savu žurnālu "Viesnīca Skaistajā Ceļojošajiem" (1922—1924), kālab tika dibinātas vairākas izdevniecības — "Imažinisti", "Plejāde", "Čihi—Pihi", "Sandro" —, rīkoja radošos vakarus, viņiem piederēja divi grāmatu saloni un kinoteātris "Liliputs". 1919. gada septembrī Jeseņins un Marienhofs reģistrēja Maskavas padomē "Brīvdomātāju asociācijas" statūtus, kas kļuva par oficiālu "Imažinistu ordeņa" struktūru. Statūtus apstiprināja Izglītības tautas komisārs Anatolijs Lunačarskis. 1920. gada februārī par asociācijas priekšsēdētāju ievēlēja Jeseņinu.

Imažinisti darbojās organizēti ne vien Maskavā, bet arī Kazaņā, Saranskā, Ukrainas Oleksandrijā, Petrogradā / Ļeņingradā, kurā 1923. gadā izveidots "Karojošo imažinistu ordenis" ar Vladimiru Ričioti, Ivanu Afanasjevu-Solovjovu, Grigorju Šmereļsonu tajā. Petrogradas / Ļeņingradas "Karojošo imažinistu ordenim" piederīgie saukti par mazajiem imažinistiem, par lielajiem jeb veco paaudzi — Maskavas "Imažinistu ordenis".

Kustība bija pazīstama ar savām ''ielu nosaukumu mainīšanām'', piemēram, 'Tveras' ielas plāksnītes nomainīšanu uz 'Jeseņina' ielu, ''tiesām pār dzeju'', huligānismu, piemēram, klostera sienu aprakstīšanu.

1922. gadā Aleksandrs Kusikovs aizbrauca no Padomju Krievijas, 1924. gadā Jeseņins un Gruzinovs paziņoja par "Imažinistu ordeņa" atlaišanu, daudzi kustības biedri savā daiļradē jau bija novērsušies no imažinisma, kustību nosodīja padomju vara, 1925. gadā Jeseņins izdarīja pašnāvību.

Pēc imažinistu kustības

Vēlākos imažinisma pārstāvjus dēvē par jaunajiem imažinistiem, starp kuriem bija Nadežda Voļpina, Jeseņina dzīvesbiedrene, Gaļina Vladičina, paši kādreiz vienotie imažinisti: Jeseņins, Marienhofs, Kusikovs, Šeršenevičs.

1993. — 1995. gadā Maskavā darbojās meloimažinistu grupa.

Daiļrades raksturojums, attiecības ar sabiedrību un valsti

Kopīga iezīme visiem 20. gadsimta krievu literatūras virzieniem ir agrāko virzienu darbības noliegums un sāncensība ar citiem pastāvošajiem virzieniem. Jau savā deklarācijā, nosakot tēlu par imažinistu literatūras pašmērķi un izkritizējot futūrismu un simbolismu, imažinisti aizsāk nepārtrūkstošu literāru sacensību ar šiem virzieniem. "Uzsauksim draudzīgāk: futūrismam (..) — nāve. Futūristisko dogmātu akadēmisms kā vate aizbāž ausis visam jaunajam. Futūrisma dēļ izdziest dzīve. O, nepriecājieties, plikpaurainie simbolisti, un jūs, aizkustinoši naivie paseisti," savā 1919. gada deklarācijā saka imažinisti. "Tēma, saturs — mākslas aklā zarna (..)." "Jūs, kas vēl uzdrošināties dzirdēt, kas 'jušanas' paraduma dēļ nav pārstājuši prast domāt, aizmirsīsim par to, ka futūrisms ir pastāvējis, tāpat kā mēs esam aizmirsuši par naturālistu, dekadentu, romantiķu, klasiķu, impresionistu un citu nieku pastāvēšanu."

Imažinisms izveidojās tikai kā literatūras virziens, lai arī grupa centās piesaistīt arī citu mākslas veidu pārstāvjus, tā viņi noslēdza savu deklarāciju ar "Muzikanti, tēlnieki un pārējie: au?".

Tādēļ, ka kustībā iekļāvās atšķirīgi dzejnieki un tai nebija stingru kritēriju stila noteikšanai, starp atsevišķiem biedriem no vienas puses un visu kustību no otras puses radās neatbilstības. Tā vienam no vadošajiem imažinistiem Marienhofam bija nosliece ieslīgt satura izveidē, par Ivņevu simbolists Valērijs Brjusovs rakstīja: "Pēc kaut kāda pārpratuma imažinistu sarakstos minēts Rjuriks Ivņevs, stāvošais pusceļā no akmeisma uz futūrismu." Jeseņinam radās nesaskaņas ar Šeršeneviču un Marienhofu, tā kā svarīga sastāvdaļa pirmā daiļradē bija dzimtenes idejai, kas aizkaitināja pēdējos divus, kuriem, kā rakstīja Jeseņins, nosaukdams viņu nodarbi par "vaibstīšanos vaibstīšanās labad", nebija "dzimtenes izjūtas". Ilgstošo nesaskaņu dēļ kustība sašķēlās labajā — Jeseņins, Ivņevs, Kusikovs, Gruzinovs, Rojzmans — un kreisajā spārnā — Šeršenevičs, Marienhofs, N. Erdmans.

Imažinistu attieksmi pret ārvalstu mākslas virzieniem izsaka 1921. gada Jeseņina un Marienhofa manifests: "Nogatavojušies uz savas valodas dzimtenes augsnes bez rietumniecisko tieksmju mākslīgās apūdeņošanas, kuras krievu dzejniekus ietērpa tad Bairona un Gētes romantiskajos plašķos, tad mistisko simbolu komediantu lupatās, tad urbānisma sarūsējušā dzelzī, kas samazināja tēvijas mākslu līdz servilisma un atdarināšanas pakāpei, mēs kategoriski noliedzam jebkādu piekrišanu Rietumu formālajiem sasniegumiem un ne vien nedomājam kaut kādā to hegemonijas atzīšanas kategorijā, bet arī paši gatavojam uzbrukumu vecajai Eiropas kultūrai."

Savā žurnālā imažinisti publicē "Astoņus punktus" (1924), kuros raksta: "Jā, mēs esam deklasēti, tāpēc ka jau esam izgājuši cauri klases [šķiras] un klašu [šķiru] cīņas periodam." Taču šajā pašā publikācijā ir kritizēti proletārisma dzejnieki un straujā "sarkanā estetizācija". Pēdējā punktā teikts, ka "Oktobra revolūcija atbrīvojusi strādniekus un zemniekus. Radošais prāts vēl nav pārkāpis pāri 61. gadam" (1861. gadā Krievijas Impērijā tika atcelta dzimtbūšana).

Sākotnēji (imažinistu kustība sākās 1919. gadā, Padomju Krievija tika izveidota 1917. gadā) attiecībās starp imažinismu un valsts varu nepastāvēja nekādas problēmas, valsts nevērsās pret brīvdomīgo literātu organizāciju, piemēram, 1919. gadā Šeršenevičs savā rakstā pieprasīja atdalīt valsti no mākslas: "Valstij vajadzīga nevis meklējumu māksla, bet gan propagandas māksla. (..) Valsts mūs neatzīs — un paldies Dievam!" Jeseņins ir apdzejojis Oktobra revolūciju, savukārt viņam nebija nekādu ierobežojumu precēties ar Aisedoru Dunkani, amerikāņu dejotāju, doties ar viņu uz ārvalstīm. Ivņevs bija Izglītības tautas komisāra Lunačarska sekretārs, bija Viskrievijas SZSA organizēšanas kolēģijas loceklis, viņa raksti tika publicēti Viskrievijas centrālās izpildkomitejas laikrakstā. Taču laika gaitā mākslinieku un varas iestāžu attiecības pasliktinājās. Pirmkārt, pašu imažinistu kā cilvēku uzvedība ar dzeršanu, nestabilu ģimenes dzīvi, huligānismu bija pretsabiedriska. Otrkārt, 1922. gadā izveidotais Glavļits ierobežoja imažinistu darbu izdošanas apjomus, kuri līdz tam bija ļoti lieli pat papīra deficīta laikā. Treškārt, atsevišķi augstus amatus ieņemoši valsts darbinieki centās kritizēt māksliniekus, kas bija tuvi viņu politiskajiem pretiniekiem, piemēram N. Buharina, Ļ. Trocka sāncenša, publicētās "Dusmīgās piezīmes".