Mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis

Mākslinieciskās jeb tēlainās izteiksmes līdzeklis, arī stilistiskais paņēmiens ir īpaši izvēlēti vārdi un vārdu savienojumi folklorā un literāros darbos, kas rada valodas izteiksmīgumu un tēlainību.[1] Tas ir līdzeklis, ar ko kāda literāra darba autors bagātina tekstā atveidoto notikumu tēlojumu un piešķir tam dzejiskumu. Izšķir tropus [2] — paņēmienus, kuros izmanto nozīmes pārnesumu, — un stilistiskās figūras [3]sintaktiskās konstrukcijas, kas pastiprina izteiksmīgumu. [4]

Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu veidi un to raksturojumsLabot

TropiLabot

Trops ir stilistisks paņēmiens, kurš balstās uz nozīmes pārnesumu, tā lietojums ir izplatīts ne vien daiļliteratūrā, bet arī ikdienas valodā, piemēram, publiskas sejas, politiskā skatuve.

MetaforaLabot

Metafora — pārnesums uz līdzības pamata (piemēram: „zilo debesu kalns”).

EpitetsLabot

Epitets — apzīmētājs, kas tēlaini raksturo kādu priekšmetu vai parādību (piemēram: „bāliņam zelta zirgi, dimantiņa pakaviņi”).

OksimoronsLabot

Oksimorons — epiteta paveids, kas ir pretstatīts apzīmējamam vārdam (piemēram: „vissaldākās mokas”).

PersonifikācijaLabot

Personifikācija — metaforas paveids, cilvēkam piemītošas īpašības pārnesums uz priekšmetu, dabas parādību vai dzīvnieku (piemēram: „...un tad iznāca no birzes vējš ar garu, sirmu bārdu”).

AlegorijaLabot

Alegorija — pārnestas nozīmes lietošana cita tēla vietā (piemēram, „kalējs kala debesīs, ogles bira Daugavā”).

MetonīmijaLabot

Metonīmija — tēlains atgādinājums, kurā uz abpusējas līdzības pamata kāds jēdziens aizstāj citu (piemēram, „abra mani pabaroja”).

SinekdohaLabot

Sinekdoha — metonīmijas paveids, veselā vietā nosaukta daļa, daudzskaitļa vietā — vienskaitlis un otrādi (piemēram, „vasaras vidiņā, ēdu saldu zemenīti”).

SimbolsLabot

Simbols — tēls, kas nosacīti pārstāv kādu ideju (piemēram, Antiņš, Lāčplēsis, zilā ilgu puķe).

IronijaLabot

Ironija — pozitīvas nozīmes vārda lietojums pretējā — negatīvā nozīmē (piemēram, „tikusi māte, tikusi meita, pele lēca pūrā, nolauza kaklu”).

HiperbolaLabot

Hiperbola — kādas parādības pārspīlēts tēlojums (piemēram, „neesam redzējušies veselu mūžību”).

LitotaLabot

Litota — kādas parādības vājināts tēlojums (piemēram, „vīrs sēdoša suņa augumā”).

PerifrāzeLabot

Perifrāze — metonīmijas paveids, priekšmeta vai parādības nosaukuma aizstāšana ar aprakstošu tēlu (piemēram, „laiks bij man gulēt iet, baltu smilšu kalniņā”).

ParadokssLabot

Paradokss — izteikums, kas krasi atšķiras no vispārpieņemtā uzskata un kas ir pretrunā ar veselo saprātu (piemēram, „apiet apkārt jūrai”).

AlūzijaLabot

Alūzija — tekstā vārds vai plašāka konstrukcija, kas norāda uz kādu citu literāru darbu, vēsturisku vai mītisku notikumu vai personu (piemēram, „Zvaigznes dienā raud bendes meitiņa zeltmatainā”, atsauce Ingas Ābeles darbā uz Kārļa Skalbes pasakas tēlu). [4]

Stilistiskās figūrasLabot

Stilistiska figūra ir sintaktiska konstrukcija, kas var būt retorisks izscauciens, valodas elementu atkārtošana, norāde uz zemtekstu u.c., ikdienas valodā nav bieži lietota.

AsonanseLabot

Asonanse — patskaņu vai divskaņu mērķtiecīga atkārtošana vai saskaņošana (piemērām, I. Ziedoņa dzejolī: „Stars garām staram, / Bars garām baram”).

AliterācijaLabot

Aliterācija — vienādu vai līdzīgu līdzskaņu vai to savienojumu atkārtošana (piemēram, O. Vācieša dzejolī: „Aizgrābjoši! / Jūsmīgi puisīši / Žirgtus jambiņus jādelē”).

AnaforaLabot

Anafora — vārda vai vārdu savienojuma atkārtojums blakus esošu teikumu, dzejas rindu vai pantu sākumā (piemēram, Raiņa dzejolī: „Jo laiks visgudrākais, jo atklāj visu; / Jo tilpums lielākais, jo aptver visu; / Jo gars visašākais, jo sasniedz visu”).

EpiforaLabot

Epifora — vārda vai vārdu savienojuma atkārtojums blakus esošu teikumu, dzejas rindu vai pantu beigās (piemēram, I. Ābeles dzejolī: „Vai laiku, kas aiziet, var sagaidīt atpakaļ? / Vai mīlestību, kas prom, var sagaidīt atpakaļ? / Vai māti, kas mirusi, var sagaidīt atpakaļ?”).

GredzensLabot

Gredzens — atkārtojums teksta, teikuma, dzejoļa vai panta sākumā un beigās (piemēram, G. Repšes stāstā: „Viņš piedzima marta rītā, kad debesīs skalojās balti spalvu mākoņi un virs pilsētas namiem kā zelta broša brīžiem uzmirdzēja saule. (..) Pieaudzis un smieklīgi mazs? Jeb mazs un smieklīgi pieaudzis? Virs pilsētas namiem kā zelta broša brīžiem uzmirdzēja saule.”).

ĶēdeLabot

Ķēde — viena teikuma vai viena panta divu rindu blakus esošs atkārtojums (piemēram, I. Ābeles dzejolī: „Un viņu lūpas čukst vienu — gaidīšu tevi atpakaļ. / Gaidīšu tevi atpakaļ. / Gaidīšu tevi atpakaļ. / (..) Es esmu ledus un nespēju taujāt — no kurienes?”).

PakareLabot

Pakare — teikuma vai dzejas rindas beigu daļas atkārtojums jauna teikuma vai dzejas rinda sākumā (piemēram, V. Strēlertes dzejolī: „Un jūs, kura vaigā es noraugos / Ar skatienu maigu un sēru, / Man patīkat tāpēc, ka atgādināt, / Ka atgādināt man jēru”).

DaudzkāršojumsLabot

Daudzkāršojums — vārda, vārdu savienojuma vai teikuma daļas atkārtojums (piemēram, O. Vācieša dzejolī: „pāri strīpu / visam, / visam, / visam / vakarējam”).

BlīvējumsLabot

Blīvējums — dažādu parādību uzskaitījums vārdu virknē (piemērām, I. Ziedoņa dzejolī: „Vārds ieduras vārdā, / Saduras, sametas, saveras, saķeras”).

InversijaLabot

Inversija (stilistiska figūra) — atkāpe no ierastās vārdu secības (piemēram, „naktī tumšā nāk viņš”).

RedukcijaLabot

Redukcija — teikuma locekļu izlaidums (piemēram, „Kad ir gatavs — sauc!”).

PolisindetonsLabot

Polisindetons — vārdu vai teikuma daļu saistījums ar atkārtotiem saikļiem (piemēram, „Nevis es, bet tu, bet viņi, bet visi tie.”).

AsindetonsLabot

Asindetons — vārdu vai teikuma daļu bezsaikļa saistījums (piemēram, „Atnācu. Ieraudzīju. Uzvarēju.”).

Retoriska uzrunaLabot

Retoriska uzruna — vēršanās pie kādas parādības, kas nevar atbildēt (piemēram, „Tik daudz ceļinieku caur jums, vecie vārti, ir izgājuši.”).

Retorisks izsauciensLabot

Retorisks izsauciens — uzsvērts apgalvojums vai noliegums izsaukuma teikuma veidā (piemēram, Raiņa dzejolī: „Vēl lielā tice ir: veic dzīve nāvi!”).

Retorisks jautājumsLabot

Retorisks jautājums — uzsvērts apgalvojums vai noliegums jautājuma teikuma veidā (piemēram, „Ko lai tagad daru?”).

SalīdzinājumsLabot

Salīdzinājums — divu parādību saistījums, satuvinājums, kas balstīts uz to līdzību (piemēram, „kā zvaigznes zilā naktī krīt, tā manas dienas krīt”).

ParalēlismsLabot

Paralēlisms — blakus tēlotas divas ainas (dabas un cilvēka dzīves tēlojums), kurās uzsvērta abu līdzība vai atšķirība (piemēram, „tek upīte riņķodama, iet meitiņa dziedādam'”).

AtsaucesLabot

  1. Daina Štokmane, Iveta Vīduša. Literatūra 7. klasei. 1. daļa. Zvaigzne ABC, 2014. 112. lpp.
  2. «tropi, literatūrā». Nacionālā enciklopēdija. Skatīts: 17.05.2021.
  3. «stilistiskās figūras». Nacionālā enciklopēdija. Skatīts: 17.05.2021.
  4. 4,0 4,1 Inta Urbanoviča, Raita Šūpola, Anita Vanaga. Latviešu valoda 12. klasei. Zvaigzne ABC, 2012. 135. lpp. ISBN 978-9934-0-2857-1.