Krievu literatūra

Krievu literatūra tiek attiecināta uz krievu valodā un senkrievu valodā rakstītajiem literārajiem darbiem, kā arī gan uz Krievijas teritorijā tapušajiem literatūras darbiem, gan uz krievu tautības cilvēku daiļradi ārpus valsts teritorijas. Krievijā literatūras pirmsākumi datējami ar 10. gadsimtu. 19. gadsimta sākumā bija vairāki izcili dzejnieki un rakstnieki. Šis laika posms un krievu dzejas Zelta laikmets aizsākās ar Aleksandru Puškinu, kas tiek uzskatīts par mūsdienu krievu literatūras pamatlicēju^{[nepieciešama atsauce]} un bieži tiek saukts par "krievu Šekspīru".^[1] To 19. gadsimtā turpināja Antons Čehovs, Mihails Ļermontovs, Ļevs Tolstojs, Nikolajs Gogolis, Ivans Turgeņevs un Fjodors Dostojevskis. Ivans Gončarovs, Mihails Saltikovs-Ščedrins, Aleksejs Pisemskis un Nikolajs Ļeskovs arī ir devuši lielu ieguldījumu krievu prozā.

No 1880. gadiem krievu literatūra sāka mainīties. Lielo romānu rakstnieku laiks bija pagājis un krievu literatūrā par noteicošajiem žanriem uz vairākām desmitgadēm, kas pazīstamas kā krievu dzejas Sudraba laikmets, kļuva īsproza un dzeja. Laika posmā no 1893. līdz 1914. gadu krievu literatūrā iepriekš pārsvarā esošā reālisma vietā par valdošo kļuva simbolisms. Tā laika vadošo rakstnieku vidū ir Valērijs Brjusovs, Andrejs Belijs, Vjačeslavs Ivanovs, Aleksandrs Bloks, Nikolajs Gumiļovs, Dmitrijs Merežkovskis, Fjodors Sologubs, Anna Ahmatova, Osips Mandelštams, Marina Cvetajeva, Leonīds Andrejevs, Ivans Buņins un Maksims Gorkijs.

Pēc Krievijas 1917. gada revolūcijām un sekojošā pilsoņu kara, vairāki vispāratzīti rakstnieki pameta jaunizveidoto Padomju Savienību, tajā pat laikā radās jauna paaudze rakstnieku. 1930. gados, saskaņā ar padomju līdera Josifa Staļina sociālistiskā reālisma politiku, literatūru ierobežoja cenzūra. Pēc Staļina nāves 1953. gadā iestājās zināms atkusnis un literatūras ierobežojumi tika daļēji atcelti. Līdz 1970. un 1980. gadiem rakstnieki aizvien vairāk ignorēja sociālistiskā reālisma vadlīnijas. Starp padomju laika vadošajiem rakstniekiem ir Jevgeņijs Zamjatins, Īzaks Bābels, Ilfs un Petrovs, Jurijs Oļeša, Vladimirs Nabokovs, Mihails Bulgakovs, Boriss Pasternaks, Aleksandrs Solžeņicins, Vladimirs Majakovskis, Mihails Šolohovs, Jevgeņijs Jevtušenko un Andrejs Vozņesenskis.

Senkrievu literatūra labot šo sadaļu

Darba “Pagājušo gadu vēsture” lapa ar 13. gadsimta ilustrāciju no tā sauktās Radzivila hronikas

Salīdzinoši ar Rietumeiropas valstīm Kijivas Krievzemē vēlu tika pieņēma kristietība, tas ir, 10. gadsimtā. Šis gadsimts tiek uzskatīts par krievu literatūras sākumu. Sākotnējā attīstība notika Austrumromas impērijas (Bizantijas) ietekmē. Senākie literārie pieminekļi ir no 11. gadsimta un uzrakstīti baznīcslāvu valodā. Senākie no saglabājušajiem manuskriptiem tika rakstīti Kijivā, kas tolaik atradās nozīmīgāko starptautisko tirdzniecības ceļu krustojumā un bija viens no ietekmīgākajām viduslaiku Eiropas pilsētām.

No 1030. līdz 1240. gadam rakstītie darbi Kijivā bija mūku un svēto rakstītās hronikas, sprediķi un daži laicīgie ziņojumi. Visslavenākais no šī laika posma darbiem ir “Pagājušo gadu vēsture” — senkrievu hronika par notikumiem Senajā Krievzemē un apkārtējās valstīs no 852. līdz 1117. gadam. Tas ir vairāku mūku darbs, tiek uzskatīts, ka mūks Nestors apkopojis to vienā hronikā. Šī hronika satur vērtīgas ziņas, kas palīdz rekonstruēt Senā Krievzemes vēsturi.

No 1238. līdz 1240. gadam Kijivā iebruka Zelta Orda, izlaupot to, senkrievu literatūra panīka. 1378. gadā, kā arī 1380. gadā, Dmitrijs Donskis sakāva tatāru karaspēku. 1380. gada kauja ir aprakstīta prozaiskā darbā “Zadonščina” (Задонщина), lai gan tas nav tik iespaidīgs kā darbs “Teiksma par Igora kauju”, kurā aprakstīts Igora Svjatoslava 1185. gada karagājiens pret polovciem.

Nākamajos gadsimtos top vairāki literāri darbi galvenokārt par krievu cīņām ar pretiniekiem. Tajos ir jūtama Austrumromas impērijas un Polijas Karalistes ietekmē. Izņēmums ir 16. gadsimta pasaka “Stāsts par Pēteri un Fevroniju Muromskiem”, kas ir mīlas stāsts ar folkloras motīviem. 16. gadsimtā notiek arī apjomīgs darbs pie darbiem: Великие Четьи-Минеи, “Kārtu grāmata” (Степенная книга), kā arī vēsturiskās informācijas krājums “Лицевой летописный свод”.

Viduslaiku krievu literatūras attīstība noslēdzās 17. gadsimtā, kad tās saturu un formu arvien vairāk sāka ietekmēt citu valstu literatūras tradīcijas. Piemēram, 1672. gadā Avakuma Petrova rakstītais darbs “Protopopa Avakuma dzīvesstāsts” ir pirmais autobiogrāfijas darbs krievu literatūrā.

Krievu literatūra 18. gadsimtā labot šo sadaļu

17. gadsimta beigās reliģiskie sižeti un personāži tika nomainīti ar izdomātiem tēliem un gaismas tematiku. Šeit izceļas “Stāsts par Savu Grudcinu” (Повесть о Савве Грудцыне), kur spilgti aprakstīts varoņa mīlas dēka, un “Stāsts par Frolu Skobejevu” (Повесть о Фроле Скобееве), kur stāsta par augstākās sabiedrības apkrāpšanu, kā arī Повесть о Горе-Злочастии, kur rakstīts par jauniešu dzīvi un morālo atdzimšanu.

Krievu literatūra kopš 19. gadsimta labot šo sadaļu

19. gadsimta sākumā bija vairāki izcili dzejnieki un rakstnieki. Šis laika posms un krievu dzejas Zelta laikmets aizsākās ar Aleksandru Puškinu, kas tiek uzskatīts par mūsdienu krievu literatūras pamatlicēju un bieži tiek saukts par "krievu Šekspīru".^[1] To 19. gadsimtā turpināja Antons Čehovs, Mihails Ļermontovs, Ļevs Tolstojs, Nikolajs Gogolis, Ivans Turgeņevs un Fjodors Dostojevskis. Ivans Gončarovs, Mihails Saltikovs-Ščedrins, Aleksejs Pisemskis un Nikolajs Ļeskovs arī ir devuši lielu ieguldījumu krievu prozā.

No 1880. gadiem krievu literatūra sāka mainīties. Lielo romānu rakstnieku laiks bija pagājis un krievu literatūrā par noteicošajiem žanriem uz vairākām desmitgadēm, kas pazīstamas kā krievu dzejas Sudraba laikmets, kļuva īsproza un dzeja. Laika posmā no 1893. līdz 1914. gadu krievu literatūrā iepriekš pārsvarā esošā reālisma vietā par valdošo kļuva simbolisms. Tā laika vadošo rakstnieku vidū ir Valērijs Brjusovs, Andrejs Belijs, Vjačeslavs Ivanovs, Aleksandrs Bloks, Nikolajs Gumiļovs, Dmitrijs Merežkovskis, Fjodors Sologubs, Anna Ahmatova, Osips Mandelštams, Marina Cvetajeva, Leonīds Andrejevs, Ivans Buņins un Maksims Gorkijs.

Pēc Krievijas 1917. gada revolūcijām un sekojošā pilsoņu kara, vairāki vispāratzīti rakstnieki pameta jaunizveidoto Padomju Savienību, tajā pat laikā radās jauna paaudze rakstnieku. 1930. gados, saskaņā ar padomju līdera Josifa Staļina sociālistiskā reālisma politiku, literatūru ierobežoja cenzūra. Pēc Staļina nāves 1953. gadā iestājās zināms atkusnis un literatūras ierobežojumi tika atcelti. Līdz 1970. un 1980. gadiem rakstnieki aizvien vairāk ignorēja sociālistiskā reālisma vadlīnijas. Starp padomju laika vadošajiem rakstniekiem ir Jevgeņijs Zamjatins, Īzaks Bābels, Ilfs un Petrovs, Jurijs Oļeša, Vladimirs Nabokovs, Mihails Bulgakovs, Boriss Pasternaks, Aleksandrs Solžeņicins, Vladimirs Majakovskis, Mihails Šolohovs, Jevgeņijs Jevtušenko un Andrejs Vozņesenskis.

Atsauces labot šo sadaļu

↑ ^1,0 ^1,1 Catriona Kelly. Russian Literature: A Very Short Introduction (Very Short Introductions) (Paperback). Oxford Paperbacks, 2001. ISBN 0192801449.

Ārējās saites labot šo sadaļu

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krievu literatūra.

Šis ar Krieviju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Šis ar literatūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[Kelly-1] 1,0 ^1,1 Catriona Kelly. Russian Literature: A Very Short Introduction (Very Short Introductions) (Paperback). Oxford Paperbacks, 2001. ISBN 0192801449.

[1]