Igaunijas latvieši ir Igaunijā dzīvojošā latviešu mazākumtautība. Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem sevi par latviešiem atzinuši 1764 cilvēki.[1]

Pēc Igaunijas valsts statistiskā biroja sakopotiem oficiāliem datiem par 1934. gada tautas skaitīšanu, Igaunijā dzīvoja 5435 latviešu; pilsētās - 2424 un miestos - 218; pārējie dzīvoja uz laukiem. No pilsētām Valgā skaitījās 1037 latviešu, Tallinā — 572, Tartu — 278, Pērnavā — 143; no miestiem Meizakilā — 163. No lauku apvidiem Petseru apriņķī bija 1382 latvieši, Valgas apriņķī — 534, Veru apriņķī — 335 un Pērnavas apriņķī — 186.[2]

Latviešiem Igaunijā bija savas skolas, kuros bērnus apmācīja mātes valodā. Pavisam Igaunijā pastāvēja 6 latviešu pamatskolas un viena privāta ģimnāzija Valgā, kuras visas darbojās pierobežas apgabalos. Četras pamatskolas darbojās Lauru kolonijā, Petseru apriņķī; no tām lielākā atradās Ļičņikovā, kur 3 skolotāji apmācīja pāri par 60 bērnu. Pārējās trijās Lauru skolās — Lugos, Lauru miestā un Durkovā — bija pa vienam skolotājam, kas apmācīja ap 20 bērnu. Līdzīga lieluma pamatskola pastāvēja Meizakilā. Valgas pamatskolai bija 6 skolotāji un ap 60 skolēnu. Turpat darbojās privāta ģimnāzija, kuras četrās klasēs 12 skolotāji apmācīja 38 bērnus. No pamatskolām tikai Valgas, Ļičņikovas un Meizakilas skolās bija pa 6 klasēm, bet pārējās — pa četrām.[3]

Darbojās 11 latviešu biedrības ar apmēram 630 biedriem. Nodibināti vairāki dziedātāju kori,dramatiski pulciņi un bibliotēkas.

Latviešiem Igaunijā 3 luterāņu draudzes: Tallinā, Valgā un Lauros un 2 savas baznīcas (Valgā un Lauros).[4]

1898. gada streika dēļ Rīgā radās darba trūkums. Tai pašā laikā Tallinā būvēja vairākas jaunas fabrikas un tur saplūda prāvs skaits darba meklētāju latviešu. Drīz radās doma nodibināt savu latviešu biedrību un draudzi, ko arī īstenoja 1900. gadā, bet biedrības statūtus apstiprināja 1902. gadā, nosaucot biedrību par "Rēveles latviešu viesīgo biedrību". Par biedrības pirmo priekšnieku ievēlēja Vili Lipsu. Skolotāja Kalniņa vadībā noorganizējās jauktais koris, kas 1902. gada Ziemsvētkos pirmoreiz Tallinā skandināja latviešu dziesmas. Režisora Rozes vadībā nodibinājās arī drāmatiskais pulciņš, kas pirmo lugu izrādīja 1903. gadā.

Pēc Vācijas karspēka 1915. gada Kurzemes ofensīvas Tallinā saplūda daudz bēgļu (1916. gada 1. augustā bija reģistrēti 5272). Tallinas latviešu biedrība bija pirmā, kas rūpējās par bēgļu uzturu un apģērbu. Pirmos bēgļus ievietoja biedrības telpās, un vēlāk pie biedrības nodibināja bēgļu apgādāšanas komiteju.

1923. gadā biedrības statūtu pārgrozīja un biedrību nosauca par Tallinas Latviešu biedrību. Pēc Tallinas Latviešu biedrības ierosmes 1929. gada 20.-21. jūlijā sanāca Igaunijas latviešu 1. kongress. Tallinas latviešiem ar 1935. gadu bija sava draudze: "Tallinas Latviešu Trīsvienības draudze". Savas baznīcas nebija un dievkalpojumus noturēja vēsturiskajā zviedru baznīcā 3-4 reizes gadā.

Pirmie latvieši ienākuši 20. gadsimta sākumā, kad šeit būvēja dzelzceļu uz Valku. Pirmie ienācēji latvieši bija Ozols un Pēteris Freivalds. 1930. gados bija apmēram 50 ģimeņu, vairums fabrikas un dzelzceļa strādnieki, latviešu sešgadīgajā skolā Moisaküla-Läti 6 kl. algkool mācījās 17 skolēni. Meizakilas Latviešu izglītības biedrība "Ars" dibināta 1907. gada 5. februārī, 1930. gados biedrībā bija ap 40 biedru. Pie biedrības pastāvēja bibliotēka un koris. Luterāņu baznīca latvieši varēja noturēt reizi mēnesī dievkalpojumu.

Sevišķi izcilu vietu latviešu dzīvē Tartu ieņēmusi ar savu universitāti. Te studējuši liels skaits latviešu un tajā darbojušies arī par mācības spēkiem. Līdz 1918. gadam Tērbatas Universitātē mācījušies 1334 latvieši dažādās fakultātēs. Tērbatā nodibināta arī 1870. gadā vecākā latviešu studentu korporācija Lettonia, vēlāk Lettgallia, Latvia un Ventonia. Kā pirmais students, cik zināms, latviešu starpā minams Kārlis Viljams, tad Arnolds Velligs (1805.-1809.), Kristaps Laimiņš (1808.—1810.), Rihards Laimiņš, kas studējis te no 1820. līdz 1822. gadam medicīnu, kādu laiku izpildījis universitātes prorektora vietu.

1926. gada 24. oktobrī nodibināta Tērbatas latviešu studentu biedrība "Mētraine".

 
Valkas Sv. Jāņa luterāņu baznīca 19. gadsimta beigās.

Pēc agrākās Krievijas Impērijas teritoriālā sadalījuma Valka piederēja pie Vidzemes guberņas.

Valkas iedzīvotāju sastāvs pēc dzimtās valodas 1897. gada tautas skaitīšanā[5]
Latviešu (4453)
  
40.77%
Igauņu (3594)
  
32.9%
Krievu (1210)
  
11.08%
Vācu (1145)
  
10.48%
Kopā (10922)
  
100%

Pēc Latvijas-Igaunijas robežas novilkšanas Valkas pilsētu sadalīja, lielākā daļa - Valga - palika Igaunijai, bet dienvidu nomale - Valka - Latvijai.

1930. gados latvieši vēl dzīvoja Valgas pilsētā un tās tuvējos pagastos. Kāģeru pagastā vienkopus atradās 20 latviešu saimniecību. Pēc 1934. gada tautas skaitīšanas rezultātiem visvairāk latviešu dzīvoja Kāģeru pagastā (igauņu - Kaagjärve vald) - 258 cilvēki jeb 21 % un Lānemetsas pagastā (igauņu - Laanemetsa vald) - 98 cilvēki jeb 7,2 %.[6]

Latviešu jaunatne pirmo izglītību iegva Igaunijas Valgas valsts latviešu 6-klasīgajā pamatskolā, izglītības turpināšanai Valgā pastāvēja latviešu ģimnazija. Garīgās dzīves centrā vienmēr stāvēja Valgas Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kurā darbojās latviešu evaņģeliski-luteriskā draudze. Valgas Sv. Jāņa baznīca piederēja latviešiem, bet dievkalpojumus tajā noturēja arī Valgas igauņu un vācu draudze.

Valgas latviešu sabiedriskās dzīves centrā stāvēja Valkas Viesīgā biedrība, dibināta 1885. gada 22. maijā. Tās iniciātori bija Toms Blūmentāls un skolotājs M. Ūdris. Biedrības koris pirmo reizi piedalījās III latviešu vispārējos dziesmu svētkos 1888. gadā Rīgā.

Igaunijā plaši izkaisīto latviešu apvienošanai un atsevišķo latviešu organizāciju kopdarbības veicināšanai 1932. gadā nodibināja "Latvju organizāciju apvienību Igaunijā", kas kā latviešu centrālā organizācija vadīja latviešu kultūrālo misiju Igaunijā. Apvienības sēdeklis atradās Valgā.

Ap 19. gadsimta 60. gadiem, kad latviešu brīvlaistais zemnieks tiecās pēc "sava kaktiņa, sava zemes stūrīša", daži Vidzemes latvieši, izdzirduši par Krievzemē lēti pērkamām muižu zemēm, izceļoja un apmetās uz dzīvi tuvējā Pleskavas guberņā, Lazarevas un Ļubjatovas muižā. Kolonizēto apgabalu centrā atradās neliela Alūksnes muižnieka barona Fītinghofa Lauru muiža. Pirmie ieceļotāji latvieši Lauru kolonijā bija Apukalna draudzes izceļotāji Pēteris Freilebens, Jaši un Jānis Kambars. 1863. gadā Lauru kolonijā bijušas 376 latviešu dvēseles. 1867. gadā uzcelta skola un luterāņu lūgšanu nams.

1916. gadā Lauru draudzes pirmais lūgšanas nams līdz ar skolu ugunsgrēkā nodega līdz pamatiem.

1920. gadā radās doma par jaunas Lauru baznīcas celšanu, 1921. gada 13. oktobrī lika Lauru baznīcas pamatakmeni, 1934. gadā Lauru baznīcas būvi nobeidza un to nosauca par Lauru latviešu ev.-lut. baznīcu. Lauros darbojās ari Lugu ciema latviešu baptistu draudze, tai savs lūgšanas nams uzcelts 1882. g.

1930. gados Lauru kolonijā latvieši apdzīvoja vairākus pagastus: Lauru (igauņu - Laura vald) un Rotavas pagastu (igauņu - Rootova vald) vairāk vienkopus, bet pārējos izklaidus citu šejienes tautu starpā, gan krievu, gan igauņu. Lauru pagastā pēc 1934. gada tautas skaitīšanas datiem dzīvoja 527 latvieši, bet Rotavas pagastā - 639.[6]

Par Lauru jaunatnes izglītību rūpējās 4 valsts latviešu pamatskolas. Lugu, Durkovas un Lauru latviešu pamatskolas atvērtas Igaunijas patstāvības laikā, turpretim Ličņikovas latviešu pamatskola pastāvēja jau no 1867. gada. Lauru kolonijas sabiedriskās dzīves centrā atradās 1926. gadā dibinātā "Lauru-Ličņikovas latviešu izglītības biedrība" ar savu mītni Ličņikovas pamatskolas namā, kur biedrībai bija sava izrīkojumu zāle ar skatuvi.

Latviešu jaunieši bija apvienoti aizsargu organizācijas – "Atsevišķā Lapkovas jātnieku vadā" ar komandieri Aleksandru Grūzi.Vadā bija vienīgi latvieši ar 40 zirgiem, un savu mītni Lapkavā. Pie vada pastāvēja arī sieviešu aizsardžu nodaļa.[4]

Ap 200 latviešu 1988. gada 18. novembrī piedalījās Igaunijas Latviešu biedrības dibināšanā Tallinā. Biedrībā tika reģistrēti 145 biedri. 1992. gadā sāka darboties svētdienas skola, notika mākslas pulciņa nodarbības. 1992. gada 14. martā Svēta Gara baznīcā tika iesvētīts biedrības karogs.

Mainoties paaudzēm, iesākto darbu pārņem un pilnveido 2009. gadā dibinātā Latviešu Nacionālās kultūras biedrība Igaunijā.

2012. gadā dibināta Tartu Latviešu biedrība, apvienojot Tartu dzīvojošos latviešus un citus, kam ir interese par Latvijas dzīvi un kultūru.[7]

Nodibināta un darbojas Tallinas Latviešu papildskola „Taurenis”, folkloras kopa „Rēvele”, latviešu koris Igaunijā „Ziemeļu balsis”.[8]

Igaunijā dzīvojošo latviešu skaits dažādos gados

labot šo sadaļu
Tautas skaitīšanas gads 1922 1934 1959 1970 1979 1989 2000 2011
Latviešu skaits Igaunijā[9][10][11][12][13] 1966 5435 2888 3286 3963 3135 2330 1764

Latviešu izcelsmes Igaunijas personības

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu