Rihards Bērziņš
- Šis raksts ir par ziņu aģentūras dibinātāju. Par citām jēdziena Bērziņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Rihards Bērziņš (dzimis 1888. gada 26. decembrī, miris 1942. gada 20. februārī) bija Latvijas pirmās ziņu aģentūras LETA dibinātājs, literāts un aktīvs sabiedrības darbinieks, kurš zināms ar pseidonīmu Rihards Valdess.
| ||||||||||||||||||
Biogrāfija
labot šo sadaļuRihards Bērziņš dzimis 1888. gada 26. decembrī Igaunijā, Pērnavas apriņķa Oresu pagastā, Kabļupē tālbraucēja kapteiņa Friča Bērziņa un Annas (dzimusi Ozoliņa) ģimenē.
1909. gadā R. Bērziņš pabeidza Pērnavas ģimnāziju. Tajā pašā gadā nomira tēvs, atstājot lielo ģimeni bez iztikas līdzekļiem. Spiedīgo apstākļu dēļ R. Bērziņam neizdevās turpināt mācības, jo, lai palīdzētu mātei uzturēt ģimeni, viņš sāka strādāt vairākus pagaidu darbus. R. Bērziņam palīdzēja skolas gaitās iegūtās zināšanas, lielā interese par literatūru, mākslu un politiku. Kāds toreizējais skolas biedrs savās atmiņās pieminējis, ka R. Bērziņš bijis ļoti aktīvs sabiedriskais darbinieks, piedalījies arī politiskajos procesos. Viņš bija sociāldemokrātu Pērnavas komitejas sekretārs, rakstīja sēžu protokolus un sūtīja korespondences Vilandes laikrakstam. Līdz ar aktīvo sabiedrisko dzīvi R. Bērziņam bija sapņi par arhitektūras studijām Rīgas Politehniskajā institūtā. Lai iekrātu naudu mācībām, viņš sāka pasniegt privātstundas, bet nepieciešamās pamatzināšanas iestājpārbaudījumu nokārtošanai guva, kopā ar Ludolfu Libertu apmeklējot Jūlija Madernieka mākslas stundas.
Tomēr 1910. gadā R. Bērziņš ar sava svaiņa zvērināta advokāta A. Junga atbalstu iestājās Tērbatas universitātē fizikas - matemātikas fakultātē, bet paralēli mācībām šajā fakultātē apmeklēja lekcijas topošajiem juristiem.
Domas par jaunu pasauli, sociāldemokrātiski uzskati, iebildumi pret Krievijas cara politiku R. Bērziņu pamudināja daudz aktīvāk piedalīties politiskajā dzīvē. 1910. gada septembrī par savu politisko darbību R. Bērziņš tiek arestēts un aizvests uz Tērbatas cietumu. Apcietinājumā viņš pavadīja pāris mēnešus.
1911. gada vidū pēc izciestā soda R. Bērziņš kopā ar dažiem studiju biedriem kā brīvprātīgais iestājās karadienestā un strādāja par tehniķi konstruktoru Viļņas inženieru nodaļā.
1911. gada oktobrī Lietuvā viņš aktīvi iesaistījās latviešu biedrības darbībā un vadīja tās teātra izrādes. Tieši tur R. Bērziņš iepazina savu nākamo sievu Faniju Irmeju. Laulībā ar Faniju viņiem piedzimts trīs bērni: 1912. gadā dēls Laimons, 1914. gadā Gunārs un 1919. gadā - meita Dagnija.
1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, un R. Bērziņš saņēma mobilizācijas pavēli. Viņš kļuva par tehniķi intendantūras tehniskajā nodaļā.
1918. gadā, frontei sabrūkot, R. Bērziņš no Lietuvas devās uz Latviju. Jau tā paša gada pavasarī sāka strādāt par grāmatu veikala “Kultūra” vadītāju un igauņu korespondentu Valkas laikrakstā “Līdums”.
1919. gadā, Latvijas Pagaidu valdības Aizsardzības ministrijai pakļautā preses biroja “Latopress” vadītāja Edmunda Freivalda uzrunāts, R. Bērziņš uzsāka darbu kā igauņu un franču tulks, bet vēlāk kļuva par “Latopress” ārzemju nodaļas vadītāju.
1919. gada 8. oktobrī sākās Pāvela Bermonta spēku uzbrukums Rīgai. „Latopress” drukātajiem medijiem un ārvalstu aģentūrām sniedza informāciju par kara darbību Latvijā. R. Bērziņš, lai sniegtu precīzu informāciju, kā korespondents atradās Rīgas aizstāvju aizsardzības ierakumos.
1919. gada novembrī, kad Bermonta spēki tika padzīti no Rīgas, un galvaspilsētā atgriezās Latvijas Pagaidu valdība, E. Freivalds ar R. Bērziņu sāka kalt plānus par "Latvijas Telegrāfa aģentūras" izveidi. Lai gan “Latopress” darbības principi bija līdzīgi, to pagaidām nevarēja uzskatīt par tradicionālu telegrāfa aģentūru kā, piemēram, Reuters.
1920. gada sākumā E. Freivalds pameta “Latopress” vadītāja amatu, un par viņa vietas izpildītāju kļuva R. Bērziņš.
1920. gada 4. maijā R. Bērziņš Ministru kabineta izskatīšanai iesniedza Latvijas telegrāfa aģentūras statūtus. Dienu vēlāk, 5. maijā valdība pieņēma lēmumu likvidēt “Latopress”, un izveidot uz tā bāzes Latvijas telegrāfa aģentūru LETA, par kuras vadītāju iecēla R. Bērziņu.
R. Bērziņš par LETA vadītāju nostrādāja 20 gadus. Mainoties sabiedriskajai iekārtai Latvijā, 1940. gada 24. jūlijā R. Bērziņš tika nosūtīts pensijā.
Padomju vara R. Bērziņu uzskatīja par nevēlamu elementu, tāpēc 1941. gada 14. jūnijā viņš tika arestēts, no Ikšķiles aizvests uz Šķirotavas staciju un iesēdināts vilcienā, kas devās Sibīrijas virzienā.
1942. gada 20. februārī Soļikamskā R. Bērziņš, būdams apcietinājumā, miris. Viņa kapa vieta nav zināma. Tikai 1960. gadā R. Bērziņa otrā sieva Helēna Bērziņa no LPSR prokurora vietnieka saņēma vēstuli, kurā bija teikts, ka R. Bērziņš ticis apžēlots un atzīts par nevainīgu, bet - kad tas noticis, arestētais jau esot bijis miris.
R. Bērziņa meita Dagnija (10.05.1919–24.01.1993) kopā ar savu vīru Georgu Šleieru Zviedrijas trimdā bija avīzes "Latvju Ziņās", kā arī žurnāla, vēlāk arī apgāda "Daugava" dibinātāji un vadītāji.[1][2]
Literārā darbība
labot šo sadaļu
Literārajās aprindās R. Bērziņš zināms ar pseidonīmu Rihards Valdess. 1920. gada nogalē LETA izdevniecība sāka izdot “Ilustrēto Žurnālu”, un viņš tajā publicēja recenzijas par teātra un baleta izrādēm, kā arī aprakstus par mākslu un latviešu jau pazīstamiem vai vēl topošiem talantīgiem māksliniekiem. R. Bērziņš arī daudz strādāja kā tulkotājs, izmantojot savas valodu zināšanas.
No 1926. līdz 1927. gadam R. Valdess izdod vairākus stāstus — „Portofino“ un „Karvaišu gals“[3], „Alina“, „Rūte“[4], „Teoloģijas kandidāts Plikgalvis“. Pievienojot tiem noveli „Traģēdija uz jūras“ un „Beatriče no Klaipēdas ielas“, 1927. gadā tiek izdots stāstu un noveļu krājums „Traģēdija uz jūras“.
1929. gadā iznāk stāstu un miniatūru grāmata „Skumjā kafejnīca”, kas aptver 16 neliela apjoma darbus.
1930. gadā iznāk divi romāni — „Devītais vilnis“ un „Jūras vilki“.
1934. gadā tiek izdots ceļojumu piezīmju apkopojums „Raibā pasaule“.
Ir zināmi arī nepabeigti R. Valdesa darbi - romāns „Jukāns“, trīscēlienu luga „Mūžīgā līgava“ un romāns „Gūtmaņu ģimene“.[5]
Ārējās saites
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Gunārs Zvejnieks: Dagnija Šleiere un viņas Daugava. // Jaunā Gaita № 194/195, 1993.g. decembris
- ↑ Pēteris Zirnītis: Dagniju Šleieri pieminot (1919.— 1993.)]. // "Diena", 29.01.1993.
- ↑ Jaunākie latviešu izdevumi. 1926. gada jūlijs un augusts Arhivēts 2019. gada 15. maijā, Wayback Machine vietnē. // Latvju Grāmata Nr. 5/1926
- ↑ Jaunā Nedēļa 1927.g. Nr. 2 Arhivēts 2019. gada 15. maijā, Wayback Machine vietnē. – 5
- ↑ Mārtiņš Lukašēvics, LETA