Holoptihi

Holoptihi (Holoptychius) ir viena no ripidistiju klases (Rhipidistia) ģintīm. Ģinti ar sešām sugām 1839. gadā izdalīja un 1844. gadā aprakstīja šveiciešu un amerikāņu dabaszinātnieks Luijs Agasi. Šīs ģints pārstāvji dzīvoja paleozoja ērā, no vidusdevona līdz apakšējam karbonam. Ģints tipveida suga ir Holoptychius nobilissimus. Holoptihi ir sastopami arī Latvijas devona nogulumos.

Holoptihi Holoptychius Agassiz 1839
Holoptiha rekonstrukcija
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Apakštips	Mugurkaulnieki (Vertebrata)
Infratips	Žokļaiņi (Gnathostomata)
Megaklase	Kaulzivis (Osteichthyes)
Virsklase	Daivspurzivis (Sarcopterygii)
Klase	Ripidistijas (Rhipidistia)
Kārta	Porolepjveidīgās (Porolepiformes)
Dzimta	Holoptihīdi (Holoptychiidae)
Ģints	Holoptihi (Holoptychius)
Holoptihi Vikikrātuvē

Apraksts

Liela izmēra zivis (līdz 5 m garumā). Ķermenis ir īss, apaļīgs. Muguras spuras satuvinātas savā starpā un ar astes spuru. Priekšējā spura ir ļoti maza (4-5 reizes mazāka par aizmugurējo). Astes spura ir ar īsu un zemu epihordālo un apakšējā malā platu, vāji ieliektu hipohordālo daivu. Otrā muguras spura izvietota pretī anālajai spurai, bet vēdera spuras atrodas pirms muguras spurām. Visas spuras ir gaļīgām daivām. Krūšu spuras ir ar garu un relatīvi tievu, gaļīgu daivu, un ar smailu galu. Tās izvietotas augstu uz ķermeņa un ir divreiz garākas par platajām vēdera spurām. Galva ir mēreni plata. Tās garums ir ap 1/5 no kopējā ķermeņa garuma, un tik pat liels, cik galvas platums apakšžokļu platākajā vietā. Galvaskauss ir ar īsu etmoīdu, un relatīvi augsts aizmugurējā malā. Priekšējo un aizmugurējo nāsu iedobes ir nelielas, satuvinātas un nodalītas ar mazu anamnēstisko kauliņu – nariodale. Purna priekšējo malu veido relatīvi augsti un īsi rostro-praemaxillaria, starp kuriem atrodas mazs rostrale mediale, kuru šķērso etmoīda komisura. Postrostrālo kaulu mozaīka aizņem parietālā vairoga priekšējo pusi. Postparietālais vairogs ir gandrīz 1,5 reizes garāks par parietālo. Acu orbītas ir relatīvi lielas, plati atdalītas un izvietotas zemu vairoga vidējā daļā. Galvai ir divi līdz trīs supraorbitalia. Postorbitale ir īss un augsts (garums tik pat liels, kā augstums). Tā aizmugurējais gals atrodas postparietālā vairoga priekšējās daļas līmenī. Pineālā plātne atrodas orbitālā izgriezuma priekšējās daļas līmenī, un to veidot var arī maxillare (Н. jarviki). Prespiraculare ir neliels, izvietots virs postorbitale, un ir apmēram vienādā izmērā ar to. To šķērso sensorais kanāls. Vaigu plātni veido trīs līdz seši (atkarībā no attīstības stadijas) sīki apakšējie zvīņas kauli (squamosum, subsquamosum) un augšējais, lielais zvīņas kauls, kas kopā ar extratemporale un prespiraculare veido spirakulāro izgriezumu. Četri radiobranchialia izvietoti galvaskausa laterālajā pusē. Galvai ir septiņi līdz deviņi submandibularia. Gulare mediale kaula nav. Sānu gulārēm ir trīsstūrveida forma, tās plati izplešas uz aizmugurējo malu. Operculum ir vidēji liels, zems, izstiepts rostrokaudāli: kaula garums ir divreiz lielāks par tā augstumu un apmēram 1,5 reizes lielāks par suboperculum. Aukslēju iedobe ir plata, dziļa, atdalīta ar augstu šauru mediālo ķīli un aizmugurē sniedzas gandrīz līdz lemešu malu līmenim. Parasfenoīds ir plats, ar noapaļotu priekšējo malu un priekšā sniedzas līdz aukslēju iedobes mediālajam ķīlim. Apakšžoklis ir mēreni plats un augsts aizmugurējā malā. Tā priekšējais gals ir nosmailināts, bet garums ir nepilnas 4 reizes lielāks par augstumu. Pirmais koronoīds ir nobīdīts uz priekšu, bet prekoronoīdā iedobe ļoti maza. No zobiem brīvais laukums dentale priekšējā galā ir relatīvi neliels. Zobu sieniņas veido dendrodontais krokojums. Ilkņi nedaudz izliekti ar retiem durodentīna ķīļiem apakšējā daļā, ar lancetveidīgu virsotni un ar apaļīgu šķērsgriezumu pamatnē. Vecu ilkņu pulpas dobumā ir sekundārais dentīns. Žokļa ārējā virsmā ir trīs apaļīgi, vidēja izmēra izgriezumi, kas atrodas šuvēs starp infradentalia. Galvas kaulus sedz sīku pauguriņu ornamentējums. Zvīņas ir ar ļoti biezu bazālo slāni. Tās ļoti pārsedz cita citu un ir klātas ar gareniskiem, izlocītiem, zarojošiem valnīšiem vai rupjiem pauguriņiem.

Sistemātika

Ģintī ir virs 20 sugām. Dažas no tām ir šādas:

• ģints: Holoptychius, Agassiz 1839

  ģints: Holoptychius americanus, Leidy 1843

  ģints: Holoptychius andersoni, Agassiz 1839

  ģints: Holoptychius bergmanni, Downs et al., 2013

  ģints: Holoptychius flemingi, Agassiz 1839

  ģints: Holoptychius giganteus, Agassiz 1839

  ģints: Holoptychius halli, Newberry 1889

  ģints: Holoptychius hopkinsii, M'Coy 1848

  ģints: Holoptychius jarviki, Cloutier & Schultze 1996

  ģints: Holoptychius nobilissimus, Agassiz 1839