Dentīns

Dentīns (dentinum, lat. dentis — zobs) ir zoba mineralizētie audi, kas veido galveno zoba masu. Zoba vainaga daļa ir klāta ar emalju, bet saknes daļa klāta ar cementu. Dentīns sastāv pamatā no hidroksilapatīta (70% pēc svara), organiskās vielas (20%) un ūdens (10%), un ir caurausts ar dentīna kanāliem un kolagēna šķiedrām. Dentīns pilda zoba pamata funkciju un balsta zoba emalju.

Zoba uzbūve (dentīns gaiši brūnā krāsā).

Izšķir kronīša dentīnu, kas sāk attīstīties vēlīnā stadijā, un saknes dentīnu, kas attīstās vēlāk, vairojoties Hertviga maksts epitēlijam.

Dentīns turpina formēties vēl pēc zoba izšķilšanās — piena zobiem 18 mēnešus pēc izšķilšanās, patstāvīgiem zobiem 2—3 gadus. Galveno masu aizņem primārais jeb apmetņa dentīns. Tas sintezējas pirmais, tāpēc ir mazāk mineralizēts. Dentīnā ir kanāliņi 1,5—2,5 nanometri diametrā. To diametrs un skaits samazinās, tuvojoties emaljai.

Sekundārais dentīns attīstās pēc saknes noformēšanās un arī iekaisuma rezultātā. Visvairāk tas attīstās uz pulpas, kameras griestos.

Trešējais jeb reparatīvais dentīns veidojas kā atbildes reakcija zobu puvei. Šajā dentīnā ir maz kanāliņu.