Go (spēle)

Go (spēle)
	Go tiek spēlēts uz melnu līniju režģa (parasti 19 × 19). Kauliņus novieto līniju krustpunktos.
Žanrs, tips	galda spēle
Spēlētāji	2
Sagatavošanās laiks	minimāls
Partijas izspēles laiks	neformālās spēles:20—90 minūtes
Varbūtības ietekme	nav
Attīsta prasmes	stratēģija, taktika, uzmanība
Sinonīmi	veicji (Kīņā); baduk (Korejā)

Go (Ķīnā — veicji, Korejā — baduk) ir sena stratēģiska galda spēle, kas bija pazīstama Senajā Ķīnā jau aptuveni 2000 gadus pirms mūsu ēras. Šī spēle tradicionāli ir ļoti populāra Āzijā - Ķīnā, Japānā un Korejā, bet, sākot ar 20 gadsimta 2.pusi kļūst pazīstama praktiski visā pasaulē. Pēdējos gados, pateicoties interneta attīstībai, daudzi Go spēlē internetā.

Spēles nosaukums

Amerikā un Eiropas valstīs šo spēli sauc par "go". Šāds spēles nosaukums ir cēlies no spēles nosaukuma japāņu valodā 囲碁 "igo". Ķīnā, spēles vēsturiskajā dzimtenē, spēle tiek saukta par 圍棋 "veicji", bet Korejā - 바둑 "baduk" ("paduk"). Angļu valodā ir pieņemts spēles nosaukumu rakstīt ar lielo burtu, t.i., "Go", lai atšķirtu no cita angļu vārda "go", kas nozīmē "staigāt", "iet". Angļu rakstībā eksistē vēl viens variants - "Goe", ko ieviesa Iņ Čanči. Šī rakstība ir maz izplatīta, tā tiek izmantota tikai materiālos, ko izdod Inga fonds, un tā rīkotajos pasākumos.

Latviešu valodā visbiežāk tiek izmantots tieši "go" nosaukums. Dažreiz arī latvieši raksta spēles nosaukumu ar lielo burtu, ņemot piemēru no angļiem, kaut gan valodas pareizrakstība apgalvo, ka jāraksta ar mazo burtu, kā citi spēļu nosaukumi, piemēram, šahs, dambrete, preferanss u.c. Bieži, īpaši interneta vidē, ir sastopama lielā burta nesistemātiska lietošana, kad pat viena teksta ietvaros lieto abus variantus. Retāk (ķīniešu un korejiešu literatūras tulkojumos) tiek izmantotas divas citas transkripcijas: "veičī" (dažreiz arī sagrozītais "veicī") un "baduk". Krievu literatūrā, kur rakstīts par go, bet tikai pieminēšanas nevis spēles aprakstīšanas formā, spēle ir saukta arī par "облавные шашки", kas tulkojumā nozīmē "dambrete ar aplenkšanu".^[1]

Spēles vēsture

Go ir radusies Senajā Ķīnā pirms vairāk nekā 4000 gadu un izplatījusies visā Austrumāzijā, kur šī spēle popularitātes ziņā ir salīdzināma ar šahu rietumu pasaulē. 17. gadsimtā go popularitāte īpaši augstu līmeni sasniedza Japānā, kur tika celts daudz go skolu, izveidotas go organizācijas un ievērojami attīstīta spēles prasme. Vēl 20. gadsimtā Japāna bija go citadele. Tomēr pēdējā laikā starptautiskās (kas šajā gadījumā nozīmē galvenokārt tieši Austrumāzijas spēlētājus) sacensībās spēcīgāki izrādās Ķīnas un Korejas goisti.

Spēles noteikumi

Go ir spēle diviem spēlētājiem, ko spēlē, pamīšus liekot kauliņus uz rūtota laukuma, ar mērķi aptvert ar saviem kauliņiem pēc iespējas vairāk brīvas teritorijas.

Go laukums ir sarūtots ar 19x19 līnijām, veidojot 361 krustpunktu, uz kuriem spēlētāji pamīšus liek savus kauliņus — katram savā krāsā (parasti — melni un balti). Laukuma izmērs var būt arī cits (piemēram, 13x13 vai 9x9), bet oficiālajās sacensībās vienmēr spēlē ar 19x19.

Sākumā laukums ir tukšs, ja vien vājākajam spēlētājam netiek dots handikaps (profesionāļu sacensībās handikapi nekad netiek doti), un gājienu sāk spēlētājs ar melnajiem kauliņiem. Spēlētāja kauliņu krāsa var tikt izvēlēta dažādi, piemēram, dodot melnos kauliņus vājākajam (ar zemāko rangu) vai, izpildot "nigiri". Ja tiek dots handikaps, tad tas vienmēr tiek dots spēlētājam ar melnajiem kauliņiem.

Vienas krāsas kauliņi, kas uz laukuma atrodas viens otram blakus (uz blakus krustpunktiem, kurus savieno viena līnija), tiek saukti par savienotiem. Visi savstarpēji savienotie kauliņi veido kauliņu grupu. Saka, ka kauliņu grupu ir aplenkuši pretinieka kauliņi, ja tai apkārt nav neviena brīva krustpunkta. Ja pēc sava gājiena izdarīšanas spēlētājs ir aplencis pretinieka kauliņu grupu, tā ir noķerta un tiek no laukuma noņemta.

Spēles laikā spēlētājam ir atļauts gājienu izlaist, kā arī padoties. Ja gājienu izlaiž pēc kārtas abi spēlētāji, spēle beidzas un tiek skaitīti punkti.

Pastāv vairākas punktu skaitīšanas sistēmas, piemēram, ņemot vērā spēlētāja iegūto teritoriju (brīvie krustpunkti, kurus apņem dzīvi vienas krāsas kauliņi) vai platību (brīvie apņemtie krustpunkti plus uz laukuma esošo dzīvo kauliņu skaits), lai gan lielākoties tās visas pretinieku ieguvumu (punktu) starpību nosaka vienādi. Latvijas spēlētāji pamatā izmanto japāņu sistēmu, kas balstās uz teritorijas novērtēšanu.

Nosakot iegūtos punktus, spēlētāji saskaita savas teritorijas punktus ar noķerto pretinieka kauliņu (gūstekņu) skaitu. Tā kā melno pirmais gājiens tiek uzskatīts par priekšrocību, baltajiem pie punktu skaita tiek pieskaitīts arī "komi", kas mūsdienās parasti ir 6,5 punkti (bet varētu arī būt 5,5 vai 7,5 punkti). Komi nepieskaitīšana tiek uzskatīta kā viena handikapa kauliņa piešķiršana.

Uzvarēt spēlētājs var, ja iegūst vairāk punktu nekā pretinieks, ja pretinieks padodas vai arī ja pretinieks nepagūst laikā veikt savu gājienu gadījumā, kad tiek izmantota laika skaitīšanas sistēma. Sacensībās iespējamas arī automātisks zaudējums, piemēram, ja neievēro spēles noteikumus, neierodas uz spēli u.c.

Dzīvība un nāve

Ja spēle nav iepazīta, pirmajā brīdī varētu likties, ka spēles gaitā notiek nemitīga abu spēlētāju kauliņu noķeršana, kas vai nu turpinās bezgalīgi, vai, vienam spēlētājam esot prasmīgākam, tas vienkārši noķer visus pretinieka kauliņus un tā arī spēle beidzas. Un tomēr go spēlēs pretinieku iegūtie punkti lielākoties atšķiras pavisam maz — kā tas iespējams?

Izrādās, ka uz laukuma var veidoties tādas kauliņu grupas, kas nav noķeramas. Tās ir grupas, kuru struktūrā ietilpst vismaz divi "caurumi" — ar grupas kauliņiem pilnībā apņemti tukši krustpunkti —, kurus sauc par acīm. Šādas nenoķeramas grupas sauc par dzīvām, un, saprotams, visa spēle pamatā sanāk cenšanās šādas grupas izveidot, izveidot tās pēc iespējas lielākas, kā arī neļaut tādas izveidot pretiniekam.

Kauliņi, kas vairs nevar kļūt par dzīviem, lai arī cik gājienus pretinieks neizlaistu, tiek saukti par mirušiem un spēles beigās tiek uztverti kā noķerti. Kauliņu dzīvīgums, saprotams, ir atkarīgs no spēlētāju prasmes, un, runājot par situāciju uz spēles laukuma, kauliņu grupas parasti sauc par dzīvām vai mirušām atkarībā no runātāja novērtēšanas prasmes.

Zīmējumā redzamas divas grupas, kas abas ir dzīvas, jo katra satur divas acis. Lai pretinieks šādu grupu noķertu, tam ir nepieciešams to pilnībā aplenkt, tātad vajadzētu aizpildīt arī abas acis, bet divas acis reizē (katrā gājienā atļauts uzlikt tikai vienu kauliņu) aizpildīt nav iespējams.

Bez dzīviem un mirušiem kauliņiem spēles beigās uz laukuma var būt arī abpusēji dzīvi kauliņi. Abpusēja dzīvība (seki) rodas situācijā, kad abām pusēm nepieciešami (vismaz) divi gājieni, lai noķertu pretinieka grupu, bet ar pirmo gājienu tiek dota iespēja kauliņus pirmajam noķert pretiniekam.

Abpusējas dzīvības piemērs redzams otrajā attēlā. Ja, mēģinot noķert melnos, pirmo gājienu izdarītu baltie, pašai baltajai grupai paliktu vairs tikai viens brīvais punkts, un melnie nākamajā gājienā baltos noķertu. Ja pirmie gājienu izdarītu melnie, pašiem melnajiem paliktu vairs tikai viens brīvais punkts, un baltie nākamajā gājienā tos noķertu. Pēc tam melnie vairs nevar atturēt baltos no divu acu izveidošanas, līdz ar to balto grupa kļūst dzīva un vairs nav noķerama.

Galdiņš

Go laukums lielākoties ir koka dēlis, kas sarūtots ar noteiktu skaitu līnijām. Standarta variantā līniju skaits ir 19x19, lai gan tiek lietoti arī mazāki 13x13 un 9x9 galdiņi, kā arī tam pašam dēlim vienā pusē varētu būt uzzīmēts 19x19, bet otrā pusē 13x13 laukums. Agrāk 19x19 vietā standarts bija 17x17. Galdiņš parasti ir vai nu kvadrātisks (ķīniešu variants), vai arī mazliet garens (attiecībā 15:14) (japāņu variants), lai, skatoties no malas, izskatītos kvadrātisks.

Tradicionāls go galdiņš ir apmēram 14-21 cm biezs pats uz savām koka kājiņām, lai būtu pareizajā augstumā, kad spēlētāji sēž uz tatami paklājiem. Apakšpusē parasti ir kvadrātiska sprauga, lai galdiņš laika gaitā nedeformētos, kā arī lai uzlabotu skaņu, kas rodas, kauliņus liekot uz dēļa. Dārgākie tradicionālie go galdiņi tiek taisīti no retā kajas koka (priežu rinda) un var pārsniegt 10 000 latu vērtību. Augstāk tiek vērtēti galdiņi, kuru šķiedras dzīslojums ir regulārāks, taisnāks un tāds ir arī galdiņa malās, ne tikai augšpusē.

Lētāki galdiņi tiek taisīti 2 līdz 5 cm biezumā bez kājiņām, bieži vien salokāmi. Par materiālu tiek izmantoti tādi koki kā dižskābardis, egle, ķirškoks. Vēl lētāki un vieglāk pārnēsājami laukumi tiek veidoti uz plāniem, salokāmiem kartona un plastmasas materiāliem. Tiek ražoti arī magnētiskie galdiņi ar metālisku virsmu — ceļojumiem.

Kauliņi

Go spēles kauliņiem ir jābūt divās krāsās, kas parasti ir balta un melna. Lai kompensētu optisku ilūziju un visi kauliņi izskatītos vienādi, melnie kauliņi tiek taisīti par apmēram 2 līdz 3 procentiem lielāki nekā baltie. Vienā spēles komplektā parasti ietilpst 160 vai 180 katras krāsas kauliņu.

Kauliņus parasti gatavo no dažāda veida plastmasas (lētākie), stikla (populārākie) vai slānekļa (melnajiem) un gliemežnīcas (baltajiem) (dārgākie). Tie ir 7 līdz 11 mm biezi (pieprasītāki ir biezākie) un ar diametru līdz 22 mm. Lielāki kauliņi par 22 mm var vairs nesaiet uz standarta izmēra laukuma.

Kauliņu forma var būt lēcveidīga — tradicionāli kauliņu forma Japānā, kā arī Eiropā — vai arī ar plakanu pamatu, kas ir raksturīga forma go kauliņiem Ķīnā.

Atsauces un piezīmes

↑ Tulkojums var būt neprecīzs.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Go.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Latvijas Go federācija
Go spēles enciklopēdija (angliski)

[1] Tulkojums var būt neprecīzs.

[1]