Garknābja gaura
Garknābja gaura jeb melgāle[1] (Mergus serrator) ir liela auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputns, kas pieder gauru apakšdzimtai (Merginae). Sastopama Eirāzijā un Ziemeļamerikā, Grenlandē un Islandē.[2]
| Garknābja gaura Mergus serrator (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Tēviņš | |
 Mātīte | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zosveidīgie (Anseriformes) |
| Dzimta | Pīļu dzimta (Anatidae) |
| Apakšdzimta | Gauru apakšdzimta (Merginae) |
| Ģints | Gauras (Mergus) |
| Suga | Garknābja gaura (Mergus serrator) |
| Izplatība | |
 Ligzdošanas areāls
Nometnieku areāls
Ziemošanas areāls | |
 Garknābja gaura Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu.jpg)
Garknābja gaura ligzdo Eirāzijā (līdz Lielbritānijas dienvidiem, Austrumeiropas ziemeļiem, Ķīnas ziemeļaustrumiem un Japānas ziemeļiem) un Ziemeļamerikā (līdz Lielajiem ezeriem), Islandē un Grenlandes dienvidos. Ziemo gar Ziemeļamerikas Klusā un Atlantijas okeāna piekrastēm, Centrāleiropā, Baltijas jūras, Vidusjūras, Melnās un Kaspijas jūras krastos, Vidusāzijā, Ķīnas austrumos, Korejā un Japānā. Rietumeiropas, Islandes, Grenlandes rietumu un Aļaskas dienvidu populācijas ir nometnieki.[2][3]
Latvijā
labot šo sadaļuLatvijā garknābja gaura ir samērā parasta caurceļotāja un ziemotāja jūrā, bet reta ligzdotāja. Ligzdo apmēram 10—20 pāri.[3]
Izskats
labot šo sadaļuGarknābja gaura ir liela auguma, slaida pīle ar izspūrušu cekulu un garu, šauru knābi ar "zobiņiem". Sugai piemīt dzimumu dimorfisms: tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes, un katram dzimumam ir atšķirīgs apspalvojums. Ķermeņa garums ir 51—64 cm, spārnu plētums 66—86 cm, svars tēviņam ap 950—1350 g, mātītei 800—1100 g.[4][5]
Tēviņam ligzdošanas sezonā ir melna galva ar zaļu, metālisku spīdumu. Kakls balts, krūtis koši rudas ar melnu, smalku raibumojumu. Mugura tumši pelēka, aste gaišāk pelēka, vēders balts. Spārni melnbalti. Kājas un knābis sarkani. Ārpus vairošanās sezonas tēviņš kļūst līdzīgs mātītei, tikai tā mugura ir tumšāka un zods balts vai gaiši pelēks.[5]
Mātītes galva un kakls ir rudi brūni, zods tumšs vai gaiši pelēks, krūtis, mugura, spārni (baltas sekundārās lidspalvas) un aste pelēki. Knābis un kājas oranžsarkani.[5] Abiem dzimumiem acis sarkanas. Jaunie putni līdzīgi mātītei.[5]
Uzvedība
labot šo sadaļuGarknābja gaura mājo lielos ezeros, upēs un jūrā. Tā labprātāk uzturas sāļās ūdenstilpēs, nekā citas gauru sugas.[5] Ligzdošanas areāls aptver gan tundru, gan mežu zonu. Ziemas periodā garknābja gauras uzturas lielās iekšzemes ūdenstilpēs, jūrā un lielās upēs, arī ātri plūstošās.[6]
Garknābja gauras ir sabiedriskas un parasti uzturas baros. Izņēmums ir ligzdošanas sezona, kad putni sadalās pa pāriem. Migrācijas lidojums notiek nelielās grupās, kurās ir 5—15 īpatņi. Ziemošanas vietās izveidojas milzīgi bari, un lielākajos var būt līdz 15 000 īpatņu.[6]
Lai barotos, tā galvenokārt izvēlas seklus ūdeņus ar bagātīgu vegetāciju, bet barojas arī dziļos ūdeņos. Maksimālais ieniršanas dziļums ap 9 m, ieniršanas ilgums līdz 44 sekundēm.[6] Garknābja gaura ir aktīva dienas laikā. Tās lidojums ir spēcīgs un ātrs, bet, lai paceltos gaisā, tai ir jāieskrienas pa ūdens virsmu. Uz sauszemes garknābja gaura ir ļoti neveikla, tā kā tās kājas anatomiski atrodas tālu aizmugurē.[6]
Barība
labot šo sadaļu_(11905078066).jpg)
Barību garknābja gaura meklē, ienirstot zem ūdens. Tā galvenokārt barojas ar nelielām zivīm (10—15 cm), bet uzlasa arī vēžveidīgos, tārpus, ūdens kukaiņus, abiniekus un kurkuļus.[4][5][6]
Ligzdošana
labot šo sadaļuLigzdošanas sezona sākas laikā no aprīļa līdz jūnijam, atkarībā no izplatības areāla. Ligzdo lielu, dziļu ezeru un lēnu upju krastos.[4] Garknābja gauras veido monogāmus pārus uz vienu sezonu. Pāri izveidojas ziemas sezonā vai pavasara migrācijas laikā.[6] Mātīte atgriežas ligzdot uz savu bērnības vietu. Ligzda tiek iekārtota zemē, seklā iedobē, ūdenstilpes krasta tuvumā, parasti ne tālāk par 23 m, ļoti retos gadījumos līdz 70 m.[6] Ligzda bieži atraodas biezos krūmos vai zem lieliem akmeņiem.[5][6]
Vispirms mātīte zemē izkašā iedobi, pēc tam to izklāj ar sausu zāli un savām dūnām, kuras perēšanas laikā tiek visu laiku papildinātas. Dējumā ir 5—24 gaiši brūnas vai pelēkas olas. Perēšana uzsakas, līdzko pēdējā ola ir izdēta. Perē un par mazuļiem rūpējas tikai mātīte. Līdzko mātīte sāk perēt, tēviņš to atstāj. Inkubācijas periods ilgst 30—31 dienu. Uzreiz pēc izšķilšanās mazuļi seko mātei. Tie spēj peldēt un paši baroties, no mātes tiem nepieciešama tikai aizsardzība. Mātīte jaunos putnus atstāj, līdz tie ir dažas nedēļas veci. Jaunie putni sāk lidot 60—65 dienu vecumā.[6] Dzimumbriedumu sasniedz otrajā gadā, bet visbiežāk pirmo reizi ligzdo trešajā gadā.[6] Garknābja gauras mūžs savvaļā var sasniegt 9 gadus.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Putni Dabā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 29. maijā. Skatīts: 2017. gada 12. maijā.
- ↑ 2,0 2,1 IUCN: Mergus serrator
- ↑ 3,0 3,1 «Ornitofaunistika: Garknābja gaura Mergus serrator». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 5. jūnijā. Skatīts: 2017. gada 13. maijā.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Alive: Red-breasted Merganser (Mergus serrator)
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 All About Birds: Red-breasted Merganser
- ↑ 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 ADW: Mergus serrator