Garastes zebiekste (Mustela frenata) ir neliels sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs.

Garastes zebiekste
Mustela frenata (Lichtenstein, 1831)
Garastes zebiekste
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaSermuļu dzimta (Mustelidae)
ApakšdzimtaSermuļu apakšdzimta (Mustelinae)
ĢintsSermuļi (Mustela)
SugaGarastes zebiekste (Mustela frenata)
Izplatība
Garastes zebiekste Vikikrātuvē

Dzīvo gandrīz visā Ziemeļamerikas kontinentā, sākot ar Kanādas un ASV valstu robežu līdz Centrālamerikai un Dienvidamerikas ziemeļiem. Amerikā tās populācija ir vislielākā no visiem sermuļu dzimtas dzīvniekiem.[1] To var sastapt gan tropu, gan mērenā klimata mežos, tā apmetas arī labības laukos un piepilsētās visbiežāk ūdens tuvumā.[2] Garastes zebiekste nav novērota tuksnešos un ļoti biezos mežos. Migu tā iekārto koku dobumos, akmeņu kaudzēs vai zem ēku konstrukcijām. Reizēm zebiekste ieņem sava upura alu un iekārto migu tajā.[1]

Izskats labot šo sadaļu

 
Kažoks garastes zebiekstēm ir kanēļbrūnā krāsā ar baltu vai dzeltenu pavēderi

Garastes zebiekstei ir garš, slaids ķermenis ar īsām kājām līdzīgs citām zebiekstēm. Tēviņi ir lielāki kā mātītes. Šīm zebiekstēm ir gara, kupla aste, kas var sasniegt gandrīz ķermeņa garumu. Astes gals melns. Tēviņa ķermeņa garums ir 33—42 cm, astes garums 13–29 cm, svars 160—450 g, mātītes ķermeņa garums ir 28–35 cm, astes garums 11–25 cm, svars 80—250 g.[3] Garastes zebiekstēm ir maza, šaura galva ar garām ūsām.[4]

Garastes zebiekstes kažokam ir īsa, mīksta pavilna, ko sedz garāka, spīdīga akotspalva. Krāsa ir kanēļbrūna ar baltu vai dzeltenu pavēderi un pakakli. Divreiz gadā — pavasarī un rudenī zebiekstes maina kažoku. Ziemeļu reģionu zebiekstēm kažoks ziemā kļūst balts, tikai astes gals paliek melns. Dienvidos dzīvojošām garastu zebiekstēm kažoks ir brūns visu gadu.[1] Garastes zebiekstes ir līdzīgas sermuļiem, kurus Amerikā bieži sauc par īsastes zebiekstēm. Abi ziemā kļūst balti, un abiem astes gals ir melns. Abus var atšķirt pēc tā, ka garastes zebiekste ir lielāka, un tās aste ir gara.[5]

Uzvedība labot šo sadaļu

Garastes zebiekste var būt aktīva gan naktī, gan dienā, tā piemērojas savu upuru dienas režīmam. Zebiekstes ir nometnieces, to teritorija sasniedz 12—16 hektārus.[2] Viena tēviņa teritorija pārklājas ar vairāku mātīšu teritorijām, toties viena dzimuma teritorijas nekad nepārklājas.[1] Tā ir arī vientuļniece, izņemot riesta laiku un mātīti ar mazuļiem. Migu garastes zebiekste savij no sausu zāles un izoderē ar peļu spalvām.[2]

Garastes zebiekstes ir veikli, izturīgi un enerģiski plēsēji. Tās labi kāpj kokos un labi peld. Savu medījumu tās meklē ar ožas un dzirdes palīdzību. Zebiekste izseko upuri un tad strauji uzbrūk, nokožot to ar spēcīgi kodienu kaklā pie galvaskausa pamatnes. Zebiekste mēdz uzbrukt daudz lielākam medījumam par sevi pašu.[1]

Garastes zebiekstes ienaidnieki dabā ir pūces, koijoti un lielas čūskas.[1]

Barība labot šo sadaļu

Galvenais garastes zebiekstes medījums ir grauzēji. Mātītes ir veiksmīgākas grauzēju mednieces, jo to smalkākie augumi spēj veiklāk izlodāt grauzēju pazemes alas. Tēviņi medī lielākus dzīvniekus, piemēram, trušus. Kopumā zebiekstes nomedī jebko, ko satiek, arī rāpuļus, abiniekus, putnus, izēd no ligzdām olas. Vasarā zebiekste ēd arī ogas un augļus.[1]

Vairošanās labot šo sadaļu

Riesta laiks garastes zebiekstēm ir vasaras vidū. Pēc pārošanās zebiekstēm ir embrioniskā diapauze, embrija attīstība tiek atlikta, un mazuļi dzimst tikai nākamā gada pavasarī. Kopējā grūsnība ir 280 dienas, bet patiesā grūsnība ir apmēram viens mēnesis. Mazuļi dzimst aprīlī vai maijā. Piedzimst vidēji 6 mazuļi, kas katrs sver 3 gramus. Mazuļi ir rozā ar krokotu ādu un baltu matojumu, nevarīgi un akli. Pēc 14 dienām matojums sāk augt biezāks un pēc mazuļu izmēriem var viegli noteikt, vai tas ir tēviņš vai mātīte. Māte tos zīda ar pienu 36 dienas, pēc tam tie sāk ēst gaļu. Jaunās zebiekstes sāk mācīties medīt un 56 dienu vecumā tās ir izaugušas patstāvīgas. Jaunās mātītes sapārojas jau pirmajā vasarā, bet tēviņi pārojas tikai nākamajā gadā.[1]

Liela daļa mazuļu aiziet bojā, nesasnieguši viena gada vecumu, bet tās garastes zebiekstes, kas sasniedz dzimumbriedumu, nodzīvo vairākus gadus. Sakarā ar to, ka garastes zebiekstēm nav veikti ilgstoši zinātniskie novērojumi, nav zināms, cik gadus tās dzīvo savvaļā.[1]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 ADW: Mustela frenata: Information
  2. 2,0 2,1 2,2 USDA Forest Service, Shoshone National Forest - Wildlife
  3. «North American Mammals: Mustela frenata». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 27. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 23. februārī.
  4. Long-tailed Weasel | Mustela frenata | Mammal
  5. «Utah Division of Wildlife Resources». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 7. janvārī. Skatīts: 2010. gada 23. februārī.

Ārējās saites labot šo sadaļu