Daniels Romanovičs

Daniels Romanovičs jeb Galīcijas Danilo (ukraiņu: Данило Галицький, baltkrievu: Даніла Раманавіч; ap 1201—1264) bija Galīcijas-Volīnijas kņazs (ar pārtraukumiem 1205-1206, 1211-1212, 1229-1231, 1233-1235, 1238-1254) tagadējās Ukrainas un Baltkrievijas rietumdaļas teritorijā. Pēc tam, kad viņš īslaicīgi pakļāva Kijivu, 1253. gadā Romas pāvests viņam piešķīra Krievzemes karaļa titulu (rex Rutheniae).

Daniels Romanovičs

Dzīvesgājums

Dzimis Volīnijas kņaza Romāna Mstislaviča un viņa sievas Annas ģimenē, kas 1199. gadā saviem īpašumiem pievienoja arī Galīcijas kņazisti. 1205. gadā pēc tēva nāves Daniels četru gadu vecumā mantoja Galīcijas-Volīnijas valdnieka titulu, tomēr jau 1206. gadā Novgorodas-Severskas kņazs Vladimirs Igorjevičs padzina Danielu Romanoviču kopā ar māti un brāli no Galīcijas. 1211. gadā viņš uz brīdi atguva varu ar ungāru un poļu palīdzību. Tomēr 1214. gadā ungāru karalis Andrejs II iekaroja Galīciju un 1215. gadā panāca, ka viņa dēlu Kolomanu Romas pāvests Inocents III ļāva kronēt par "Galīcijas un Vladimirijas ķēniņu" (rex Galiciae et Lodomeriae). Savukārt Novgorodas kņazs Mstistlavs Mstistlavičs Veiksmīgais (Удатный) noslēdza savienību no varas atstumto kņazu Danielu Romanoviču un 1215.-1216. gadā, pēc tam 1219. un 1221. gadā atkārtoti atņēma Galīciju ungāriem.

1219. gadā kopā ar brāli Vasiļko noslēdza miera līgumu ar Lietuvas kunigaišiem. Lietuviešu pusi pārstāvēja 21 karadraudžu vadītāji kunigaiši, starp 5 vecākajiem (lielkungiem) minēts arī Mindaugs. 1223. gadā piedalījās Kalkas kaujā.

1238. gadā kņazs Daniels Romanovičs devās karagājienā uz ziemeļiem pret Vācu ordeni un iekaroja Drohičinas pili, par ko hronikā esot saglabājies ieraksts "Mūsu dzimteni nenākas turēt krustnešiem Templiešiem, kurus sauc par Zālamana dēliem" (Не идёт держать нашу родину крижевникам, темпличам, которых называют соломоновичами.). 1239. gadā viņš pakļāva arī Turovas-Pinskas kņazisti un 1240. gadā ieņēma Kijivu, kļūdams par pēdējo no mongoļiem vēl neatkarīgo Kijivas lielkņazu. Mongoļu iebrukuma laikā patvērās Ungārijā un Polijā, tikai 1245. gadā galīgi uzvarēja savu konkurentu kņazu Rostislavu Mihailoviču un ieguva varu Galīcijā, piekrizdams kļūt par Zelta Ordas vasali.

1253. gadā Romas pāvests Inocents IV izsludināja krusta karu pret mongoļiem-tatāriem, aicinot tajā piedalīties kristītos Livonijas, Bohēmijas, Morāvijas, Serbijas, Pomerānijas un Lietuvas iedzīvotājus. Lai krusta karā iesaistītu arī Krievzemes kristiešus, viņš 1254. gadā piešķīra lielkņazam Danielam Romanovičam titulu Krievzemes karalis (rex Rutheniae).

Viņa dēls Švarns (Шварн Данилович, 1264-1269) bija Lietuvas karaļa Mindauga meitas vīrs, no 1267. gada Lietuvas dižkunigaitis. Otrs dēls Ļevs Daņilovičs (Лев Данилович, 1269 - ap 1301) mantoja Galīciju un Volīniju.

Skatīt arī

• Galīcija
• Volīnijas kņazi