Gaiļu cīņas

Gaiļu cīņas ir sacensības starp apmācītiem cīņas gaiļiem, kuri ir sagatavoti, lai cīnītos savā starpā. Tiem mazotnē tiek nogriezta sekste un bārda, lai vēlāk cīņās tās netraucētu. Reizēm cīņas gailis tiek barots ar narkotikām, lai vairotu tā izturību pret sāpēm un lai sabiezinātu tā asinis.

Tā ir azartspēle, kurā novērotāji liek likmes uz viena no gaiļiem uzvaru.

Vēsture

Par mūsdienu gaiļu un vistu priekšteci tiek uzskatīta sarkanā savvaļas vista, kas tika pieradināta 4.–3. tūkstošgadē p.m.ē. Sākotnēji vistas turēšana tika uzskatīta par karalisku privilēģiju, un tās tika izmantotas tikai gaiļu cīņām. Senos laikos gaiļu cīņas rīkoja Austrumu valstīs: Indijā, Ķīnā, Persijā un citās.

Vēlāk gaiļu cīņas izplatījās Sicīlijā. No Romas šis izklaides veids tika pārnests uz Beļģiju, Angliju, Skotiju, Velsu, Holandi, Vāciju, Itāliju, Spāniju, Luksemburgu un to kolonijām. Gaiļu cīņu izplatība izraisīja baznīcas pretestību, taču tā nespēja to apturēt. Līdz pat 19. gadsimtam gaiļu cīņas bija iecienīta Anglijas karaļnama un muižnieku izklaide. Pirmo arēnu Lielbritānijā uzcēla karalis Henrijs VIII. Trīspadsmit kolonijās gaiļu cīņas parādījās diezgan agri, bet dažos štatos tās gandrīz nekavējoties tika aizliegtas. Lielbritānijā šo sporta veidu aizliedza 1849. gadā, bet Kubā tas tika aizliegts tikai līdz ar Fidela Kastro nākšanu pie varas 1959. gadā, bet 1980. gadā tas tika legalizēts.

Sākot no 1860. gadiem Krievijas Impērijā policija sāka cīnīties pret gaiļu cīņām.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gaiļu cīņas.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)