Adrenalīns

ķīmisks savienojums
(Pāradresēts no Epinefrīns)

Adrenalīns jeb epinefrīns ir hormons, neiromediators un arī zāles[1][2], kas ir iesaistītas iekšējo orgānu funkciju (piemēram, elpošanas) regulēšanā.[3][4] Adrenalīnu parasti ražo gan virsnieru dziedzeri, gan neliels skaits neironu, kuri atrodas iegarenās smadzenēs. Stresa situācijās tas izdalās virsnieru dziedzeros. Tam ir svarīga loma reakcijā cīņā-vai-bēgšanā, palielinot asins plūsmu muskuļos, sirds asins daudzuma izvadi (paātrina sirdsdarbību), iedarbojoties uz sirds SA mezglu[5], acu zīlīšu paplašināšanās reakciju un cukura līmeni asinīs.[6][7] Tas arī sašaurina asinsvadus un rada citas izmaiņas orgānu darbībā, lai nodrošinātu organisma funkcionēšanu stresa apstākļos. Adrenalīns paaugstina glikozes līmeni asinīs, veicina glikogēna noārdīšanos līdz pienskābei, kā arī tauku noārdīšanos līdz glicerīnam un taukskābēm, lai iegūtu papildu enerģiju organisma vajadzībām.[8] Tas tiek darīts, saistoties ar alfa un beta receptoriem. Adrenalīns ir sastopams daudzos dzīvniekos un dažos vienšūnas organismos.

Adrenalīns
Epinephrine structure with descriptor.svg
Adrenalīna struktūrformula
Citi nosaukumi Epinefrīns
CAS numurs 51-43-4
Ķīmiskā formula C9H13NO3
Molmasa 183.207 g·mol−1 g/mol
Blīvums 1.283±0.06 g/cm3 @ 20 °C kg/m3
Adrenalīna molekulas modelis
Adrenalīna ampula, 1 mg (Suprarenīns®)

Poļu fiziologs Napoleons Cibulskis pirmo reizi izolēja adrenalīnu 1895. gadā[9] un mūsdienās sintētiskais adrenalīns tiek izmantots arī kā ārstniecības līdzeklis.

Ķīmiskā uzbūveLabot

Adrenalīns pieder pie kateholamīniem un tā ķīmiskais nosaukums ir L-1(3,4-dioksifenil)-2-metilaminoetanols.

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. Michael Lieberman, Allan Marks, Alisa Peet. Marks' Basic Medical Biochemistry: A Clinical Approach (4th izd.). Philadelphia : Wolters Kluwer Health/Lippincott Williams & Wilkins, 2013. 175. lpp. ISBN 9781608315727.
  2. «(-)-adrenaline». 2015. gada 21. augusts.
  3. Michael Lieberman, Allan Marks, Alisa Peet. Marks' Basic Medical Biochemistry: A Clinical Approach (4th izd.). Philadelphia : Wolters Kluwer Health/Lippincott Williams & Wilkins, 2013. 175. lpp. ISBN 9781608315727.
  4. «Chapter 6: Widely Projecting Systems: Monoamines, Acetylcholine, and Orexin». Molecular Neuropharmacology: A Foundation for Clinical Neuroscience (2nd izd.). New York, USA : McGraw-Hill Medical. 2009. 157. lpp. ISBN 9780071481274. Epinephrine occurs in only a small number of central neurons, all located in the medulla. Epinephrine is involved in visceral functions, such as the control of respiration. It is also produced by the adrenal medulla. Ignorēts nezināms parametrs |vauthors=; Ignorēts nezināms parametrs |veditors=
  5. Brown, H. F.; Difrancesco, D.; Noble, S. J. (July 1979). "How does adrenaline accelerate the heart?" (en). Nature 280 (5719): 235–236. Bibcode 1979Natur.280..235B. doi:10.1038/280235a0. ISSN 1476-4687. PMID 450140.
  6. David R. Bell. Medical physiology : principles for clinical medicine (3rd izd.). Philadelphia : Lippincott Williams & Wilkins, 2009. 312. lpp. ISBN 9780781768528.
  7. Khurana. Essentials of Medical Physiology. Elsevier India, 2008. 460. lpp. ISBN 9788131215661.
  8. Cilvēka fizioloģija. R:, Zvaigzne, 1986, 288. lpp.
  9. Leszek Szablewski. Glucose Homeostasis and Insulin Resistance (angļu). Bentham Science Publishers, 2011. 68. lpp. ISBN 9781608051892.