Enci
Enci (pašnosaukums: эньчо, могади, пэбай,) ir Krievijas Federācijas Galējos Ziemeļos mītoša samodiešu tauta. Apdzīvo Jeņisejas lejteci Krasnojarskas novada ziemeļos.[1] 2002. gada Krievijas tautskaitē par enciem sevi atzina 237 cilvēki.
 | |
| Visi iedzīvotāji | |
|---|---|
| 260 (2002) | |
| Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem | |
| Valodas | |
| encu valoda, krievu valoda | |
| Reliģijas | |
| pareizticība, šamanisms | |
| Radnieciskas etniskas grupas | |
| ņenci, nganasani | |
Etnonīms
labot šo sadaļuLīdz 20. gadsimta sākumam encus dēvēja par Jeņisejas samojediem. Etnonīmu «enci» 1930. gados piedāvāja krievu etnogrāfs Georgijs Prokofjevs, to atvasinot no encu valodas эннэчэ — ‘cilvēks’, ‘vīrietis’,[2] bet pieņemts šis etnonīms tika 1980. gados, kad encus sāka uzskaitīt atsevišķi no ņenciem un nganasaniem.[3] Tundras enci sevi dēvē «somatu» (сомату) pēc Soetu dzimtas nosaukuma, bet meža enci — «pebaji» (пэ-бай — ‘meža baji’) pēc Baju dzimtas nosaukuma.
Vēsture
labot šo sadaļuEncu priekšteči ieceļojuši Jeņisejas lejtecē 9.—13. gadsimtā no Dienvidsibīrijas, asimilējot aborigēnās ciltis. Līdz 17. gadsimta sākumam encu apdzīvotās zemes pletās no Tazas vidusteces un lejteces rietumos līdz Jeņisejas labajam krastam austrumos un Ņižņaja Tunguskai dienvidos. Ap to laiku jau bija izveidojies encu dalījums divās grupās — tundras encos, kuru galvenā nodarbošanās bija briežkopība, un meža encos, kuri galvenokārt nodarbojās ar medībām un zveju. 17. gadsimtā encu teritorija sāka sarukt, no dienvidiem tajā ienākot seļkupiem, bet no rietumiem — ņenciem. Lielākās izmaiņas skāra meža encus, kas tika atspiesti uz ziemeļiem līdz mūsdienu Dudinkai. Jeņisejas kreisajā krastā encus gandrīz pilnībā asimilēja ņenci. Mūsdienu encu etniskā teritorija nostabilizējās 19. gadsimta vidū.[4]
Tundras encus (2/3 no encu kopskaita) agrāk dēvēja gan par Mangazejas samojediem (sākotnēji jasaku maksāja Mangazejā), gan Hantaikas samojediem (vēlāk jasaku maksāja ziemošanas vietā pie Hantaikas ezera). Vasarās tie klejoja tundrā starp Jeņiseju un Puru, bet ziemas laikā apmetās mežatundrā starp Mazo Hetu un Pjasinas ezeru.
Meža encus dēvēja sākotnēji par Turuhanskas samojediem (jasaku maksāja Turuhanskā), bet vēlāk — Karasinas samojediem — jasaku tie maksāja Karasinas ziemošanas vietā. Klejoja meža zonā starp Dudinku un Igarku
Apdzīvotības areāls
labot šo sadaļuMūsdienās enci mīt galvenokārt divos ciematos Jeņisejas labajā krastā. Tundras enci dzīvo galvenokārt Voroncovas ciematā Jeņisejas grīvā, bet meža enci — 350 km uz dienvidiem Potapovas ciematā. Abi ciemati ir daudznacionāli un nevienā no tiem enci nav dominējoši. Neliels skaits encu dzīvo Dudinkas apkārtē, Ustjavamā un citur Taimiras rajonā.
Valoda
labot šo sadaļuLīdz 20. gadsimtam encu valoda tika klasificēta kā ņencu valodas dialekts. 1959. un 1979. gada tautskaitēs encus neuzskaitīja kā atsevišķu tautu, bet pieskaitīja ņenciem vai nganasaniem. Encu valodas alfabēts tika izstrādāts tikai 1986. gadā uz meža encu dialekta pamata. Šo alfabētu izmanto publikācijām encu valodā avīzē Taimir un folkloras tekstiem.
Encu valodu prot ap 50% encu, galvenokārt vecāki par 40 gadiem. Galvenā saziņas valoda ir krievu valoda, daļa encu pārgājuši uz ņencu vai nganasanu valodu.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Enci». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 200. lpp.
- ↑ «Ассоциация коренных малочисленных народов Севера, Сибири и Дальнего Востока Российской Федерации. Энцы». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 11. janvārī. Skatīts: 2021. gada 9. janvārī.
- ↑ «Этноатлас: народы и народности, населяющие Красноярский край. Энцы». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 16. novembrī. Skatīts: 2021. gada 9. janvārī.
- ↑ «Финно-угорский мир. Энцы». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 11. janvārī. Skatīts: 2021. gada 9. janvārī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Enci.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)