Elza Stērste

Elza Stērste;
Personīgā informācija
Dzimusi	1885. gada 18. martā ; Vecpiebalgas pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Latvija)
Mirusi	1976. gada 19. aprīlī (91 gads); Rīga, Latvijas PSR (tagad Latvija)
Tautība	latviete
Vecāki	Andrejs Stērste un Elizabete (Līze), dz. Ieviņš
Brāļi	Aleksandrs, Pauls, Andrejs Tālivaldis Stērste, Pēteris Stērste
Māsas	Helēna
Dzīvesbiedrs	Edvarts Virza
Bērni	Amarillis Liekna-Virza

Elza Stērste (1885—1976) bija latviešu dzejniece un skolotāja. Viena no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Par darbošanos tā sauktajā „Franču grupā” (1951—1955) notiesāta un izsūtīta uz Sibīriju.

Dzīves gājums labot šo sadaļu

Dzimusi 1885. gada 18. martā Vecpiebalgas pagasta „Naurēnos” (tagad Inešu pagastā) sabiedriskā darbinieka un jurista Stērstu Andreja ģimenē. Mācījās Paukeres augstākajā meiteņu skolā un mūzikas skolā Jelgavā (1896—1902). 1903. gadā iespieda viņas pirmo dzeju, sākumā ar pseidonīmu Naurēnu Elza. Studēja mūziku Pēterburgas Konservatorijas klavierklasē (1906—1910) un klasisko filoloģiju Sorbonnas Universitātē Parīzē (1911—1913). Pēc atgriešanās dzimtenē strādāja par skolotāju Jelgavas mūzikas skolā (1913—1915). 1913. gadā iznāca viņas pirmais dzejoļu krājums „Prelūdijas”.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur strādāja Latviešu Izglītības biedrības, vēlāk Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā (1918—1920). Jelgavā salaulājās ar dzejnieku Edvartu Virzu (1920), nodarbojās ar mūzikas un franču valodas mācīšanu. Dzīvoja pārmaiņus Rīgā un Salgales pagasta Billītēs. Tulkoja franču rakstnieku darbus un sacerēja romānu „Andreja Zīles dzīve” par sava tēva Andreja Stērstes dzīvi. Sacerēja mazpulku himnas „Lai ar sauli laukā ejam” vārdus.

Pēc Otrā pasaules kara 1951. gadā E. Stērsti kopā ar inteliģences grupu apcietināja un par „tēvzemes nodevību” notiesāja uz 25 gadiem spaidu darbos, ko viņa izcieta Irkutskas apgabala Ozerlaga nometnē Taišetā. Tur E. Stērste pārcieta insultu, amnestēta pēc Staļina nāves 1955. gadā un Rīgā tika pārvesta paralizēta un tikai vēlāk pakāpeniski atguva spēju kustēties.^[1]

Mirusi 1976. gada 19. aprīlī Rīgā, apglabāta Rīgas Meža kapos. Viņas mazmeita ir rakstniece un diplomāte Anna Žīgure.

Darbi labot šo sadaļu

Pavisam kopā Elza Stērste izdevusi sešas dzejas grāmatas un vairākas izlases. Dzeja franču kultūras apgarota, panta tehnika smalki izkopta. Tās galvenās noskaņas ir viegla rezignācija, vietām ar klusu ironiju, mātes laime, rāmi prātnieciskas pārdomas, reliģiskas izjūtas, ārzemju ceļojumu un franču kultūras iespaidi.^[2] Stērste ir Mazpulku himnas vārdu autore.^[3]