Šis raksts ir par ārstu. Par citu personu ar šādu uzvārdu skatīt rakstu Kalniņš.

Edvards Kalniņš (1869-1949) bija latviešu ārsts neirologs un psihiatrs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors (1928-1939), Rīgas pilsētas 2. slimnīcas direktors (1928-1930). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Edvards Kalniņš
Personīgā informācija
Dzimis 1869. gada 31. janvārī
Bīriņu pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1949. gada 1. februārī (80 gadi)
Northeima, Lejassaksija Karogs: Vācija Vācija
Tautība latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne neiroloģija
Darba vietas Latvijas Universitāte
Alma mater Tērbatas Universitāte, Maskavas Universitāte

Dzīves gājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1869. gada 31. janvārī Bīriņu pagasta "Ķikās" (tagad Vidrižu pagastā) zemnieka ģimenē. Mācījās Rīgas Pētera I reālskolā (beidza 1891), strādāja par skolotāju Valmierā (1891-1892) un nokārtoja abitūrijas eksāmenu Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzijā, tad studēja medicīnu Tērbatas Universitātē (1894-1899). Pēc ārsta diploma iegūšanas bija Tērbatas Universitātes nervu klīnikas asistents (1899-1906), papildinājās Berlīnes Universitātē. Bija Saratovas guberņas psihiatriskās slimnīcas ordinators (1906-1910), šajā laikā Maskavas Universitātē aizstāvēja Dr. med. grādu (1907), pēc tam bija Blagoveščenskas cietuma psihiatriskās klīnikas ārsts (1910-1911) Sibīrijā.

1911. gadā uz laiku atgriezās dzimtenē, bija privātārsts Rīgā (1911-1914). Pirmā pasaules kara laikā bija Jekaterinoslavas Bētanija psihiatriskās slimnīcas direktors (1914-1918), Krievijas pilsoņu kara laikā Simferopoles, Novorosijskas, Jekaterindaras ārsts (1918-1920).

Pēc kara beigām atgriezās Latvijā un bija privātārsts Bīriņos un Rīgā (1920), no 1921. gada Latvijas Universitātes privātdocents, tad vecākais docents (1924), līdztekus Rīgas psihiatriskās slimnīcas ordinators (1920-1928) un Rīgas kara slimnīcas ordinators (1921-1928). 1928. gada maijā docentu E. Kalniņu ievēlēja par Rīgas pilsētas II slimnīcas direktoru un septembrī ievēlēja par LU profesoru. Vācu okupācijas laikā bija Rīgas 6. poliklīnikas ārsts (1941-1944).

Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur miris 1949. gada 1. februārī Northeimā, Lejassaksijā, apglabāts Nordstemmenas kapos.[1][2][3]

  • Eduard Kalnin. Der paralytische Prozeß und die Zentren des extrapyramidalmotorischen Systems. Zeitschrift für die gesamte Neurologie und Psychiatrie, 11/1924; 89(1):310-315. (vāciski)
  • Par tabes dorsalis patoģenezi un terapiju. Latvijas ārstu žurnāls, 1924 nr. 4/5
  1. Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 259. lpp. ISBN 9789934827051.
  2. Latviešu konversācijas vārdnīca. VIII sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 15 132.-15 133. sleja.
  3. Latvija. - 1949.g. 17. februāris