Eduards Dāboliņš
Eduards Dāboliņš (segv. — apsesdēls, šalkonis; dzimis 1888. gada 20. aprīlī, miris 1948. gada 16. martā) ir latviešu leģionārs un nacionālais partizāns.
| Eduards Dāboliņš | |
|---|---|
| Personīgā informācija | |
| Dzimis |
1888. gada 20. aprīlī |
| Miris |
1948. gada 16. martā (59 gadi) |
| Tautība | latvietis |
| Dienesta informācija | |
| Valsts |
 Latvija |
| Kaujas darbība | Latvijas brīvības cīņas, Otrais pasaules karš |
Dzimis Viesītes pagastā muižas kalpa ģimenē. 1919. gada jūlijā iestājies Latvijas Bruņotajos spēkos. Piedalījies Bermontiādē un vēlāk Latgales atbrīvošanā. 1924. gadā absolvējis Latvijas Kara skolu. Kā leitnants dienējis 1. Liepājas kājnieku pulkā, kur komandējis rotu. 1928. gadā veselības stāvokļa dēļ demobilizēts.
Pēc armijas vadījis savu zemnieku saimniecību Viesītes pagastā. Dāboliņš aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē, darbojies Aizsargu kustībā, par ko apbalvots ar Aizsargu medaļu "Par uzcītību" un Aizsargu "Nopelnu krustu".[1] Latviešu Zemnieku savienības biedrs, neilgu laiku bijis iecelts par pagasta vecāko. 1935. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.[1]
1940. gadā izvairījies no represijām un līdz pat 1941. gada vasarai slēpies pie paziņām Rīgā. Pēc Nacistiskās Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai izveidojis nacionālo partizānu grupu, kas uzbruka uz austrumiem bēgošajiem sarkanarmiešiem.[2] Pēc vāciešu ienākšanas Latvijā dienējis kārtības dienestā. Kā policijas bataljona rotas komandieris 1941. gada ziemā nosūtīts uz Ļeņingradas fronti. No 1943. gada Dāboliņš dienēja Latviešu leģionā. 19. divīzijā komandējis rotu, bet jau vēlāk bataljonu. Paaugstināts par kapteini un apbalvots ar 1. un 2. šķiras Dzelzs Krustiem. Kara beigas piedzīvojis Kurzemes katlā.
Pēc vāciešu kapitulācijas kopā ar domubiedriem atkal aizgājis partizānos. 1946. gada nogalē ar savu vienību Dāboliņš darbojās dzimtās Viesītes pagasta mežos. Viņa grupa vairākas reizes sadūrās ar no Rīgas sūtītām NKVD ķērāju grupām, nogalinot kopumā 28 čekistus. Tikai 1948. gadā pēc četru stundu garas kaujas Dāboliņa grupa tika sakauta kaujā ar NKVD spēkiem paņemot sev līdzi četru čekistu dzīvības. Šīs kaujas vietā 1993. gadā tika uzstādīts piemiņas akmens.[3]