Eberhards fon Monheims (vācu: Eberhard von Monheim, latīņu: Everhardus a Monheim) bija Teitoņu ordeņaLivonijas landmestrs 1328.-1340.24.VI, atteicies no amata. Jaunākā atskaņu hronika apraksta Rīgas pilsētas aplenkšanu un ieņemšanu 1330. gadā, lietuviešu 1330. gada uzbrukumu Piltenei, kā arī Dobeles (1335) un Tērvetes (1339) piļu atjaunošanu aizsardzībai pret žemaišu un lietuviešu iebrukumiem. Eberharda fon Monheima vadībā uz īsu laiku tika iekarota Upītes zeme un piešķirta Livonijas ordeņa Kurzemes kapitulam 1338. gadā.
Livonijas mestra zīmogs ar uzrakstu "(Sigillum) (Com)MENDATORIS DOM(us) (the)VTO(nic)I IN LIVONIA" - "Vācu ordeņa komandiera Livonijā zīmogs".Teitoņu ordeņa iekarojumi
1328. gadā vadīja livoniešu delegāciju Ordeņa ģenerālkapitulā Marienburgā un Elbingā. Šeit nolēma, ka saglabājot komturejas tiesības zvejot Kuršu jomā, Mēmeles komtureja no Teitoņu ordeņa Livonijas atzara pakļautības pārgāja Prūsijas atzara pakļautībā. 1328. gada 28. maijā Eberhardu ievēlēja par Livonijas landmestru.[1]
1328. gada 23. jūnijā Rīgas iedzīvotāji nodedzināja Ordeņa Daugavgrīvas viduslaiku pils nocietinājumus, kas šeit atradās kopš 1305. gada, kontrolējot kuģu kustību. Pēc rīdzinieku uzaicinājuma, 1329. gadā dižkunigaiša Ģedimina vadītais karaspēks bez pretestības šķērsoja Rīgas arhibīskapijas zemes un iebruka Ordeņa valdījumos Igaunijā, sasniedzot Vīlandes apriņķi. Tajā pašā 1329. gadā Eberharda karaspēks sāka aplenkt Rīgu, kas Livonijas pilsoņu kara sākumā 1297. gadā bija padzinusi Ordeni no pilsētas. 1330. gada martā Rīga padevās Ordenim. Pilsēta apņēmās dot Ordeņa pārstāvim vietu rātē, kā arī atteikties no alianses ar Lietuvu. Landmestrs Eberhards arī uzreiz pavēlēja sākt celt jaunu Rīgas pili. Svētās Romas impērijas ķeizarsLudvigs IV Bavārietis 1332. gadā atzina Ordeņa varu pār Rīgu. Jauno Rīgas pili cēla kā regulāru četru torņu četrstūra cietoksni, kas balstās Prūsijas paraugos, tikai ķieģeļu vietā šeit izmantoja akmeņus. Lietuvas pierobežas nostiprināšanai Eberhards nākamajos gados lika celt cietokšņus Dobelē, Jelgavā un Tērvetē.[1]
1330. gada marta sākumā Ģedimina karaspēks atkal iebruka Ordeņa teritorijā, izpostot Piltenes pils apkaimi. Šis iebrukums nekādi nepalīdzēja Rīgai, kas šajā laikā bija spiesta padoties Ordenim.
1331. gadā landmestra Eberharda karaspēks siroja Aukštaitijā un Žemaitijā. Karagājieni pret Ģediminu notika katru gadu. Ordeņa karaspēks sasniedza Mažeiķus, Ukmerģi un Viļņu. 1335. gadā notika karagājiens uz Polocku.
Eberharda varas laikā sākās sarunas par Dāņu Igaunijas iegūšanu, kas īstenojās viņa pēcnācēju varas laikā.
1340. gada sākumā notika neveiksmīgs Ordeņa karagājiens uz Lietuvu un 24. jūnijā, pēc Ordeņa virsmestra Dītriha fon Altenburga lūguma Eberhards atteicās no landmestra amata. Viņš devās uz Lejasreinas apgabalu, kas varbūt bija viņa dzimtā puse, un līdz 1346. gadam bija Mehelenas komturs, netālu no Ķelnes.[1] Pēdējo reizi rakstos minēts 1360. gada 24. novembrī kā komandieris Morungā, Prūsijā.
"Eberhards Monheims, 23. Vācu ordeņa mestris, Kuldīgas komturs, atklāts, nopietns un dievbijīgs kungs, 1327.gadā ieņem mestŗa amatu. Livonijai un ordenim viņš darījis daudz laba. Viņa laikā, izcēlās kaŗš starp ordeni un Rīgas pilsoņiem. Rīdzinieki, aiz brīvības mīlestības, ātri vien apbruņojās, nonāca pie Daugavgrīvas pils, nodedzināja miestu ap pili un nokāva jaunus un vecus, kas mestŗam un ordenim ļoti nepatika. Mestris aplenca Rīgu un ieņēma visus ceļus, lai nevarētu neko pilsētā ievest, kādēļ beidzot Rīgas pilsoņi tika piespiesti lūgt žēlastību, kas arī tika panākts ar landmaršala vidotājību, kaut gan mestri gŗūti nācās pierunāt uz līguma slēgšanu. Rīdzinieki atdeva mestŗam pilsētu, visas savas tiesības, brīvības un privilēģijas un nojauca mūŗus un vārtus. Tas notika Sv.Ģertrūdes dienā, 1330.g. Pēc tam mestris deva viņiem citas privilēģijas un brīvības, uzcēla Rīgas pili un vēl daudz citas pilis.
Kad šis kaŗš bija izbeigts, mestris iebruka krievu ķēniņa Satates zemē, kur laupīja, dedzināja un nokāva iedzīvotājus. Tas notika tādēļ, ka krievu ķēniņš bija sabiedrojies ar leišiem pret Prūsiju. Lietavas ķēniņš (Ģedimins) savukārt bija spiests iesākt kaŗu, ar Livoniju. Mestris steidzās ienaidniekiem pretīm, uzvarēja viņus, daudzus nokāva, pašu ķēniņu ievainoja un pārējos piespieda bēgt. Pēc tādas uzvaras mestris devās uz Šaimaitīju un rīkojās tur tā, ka šamaiši lūdza mieru. Tika noslēgts miers starp leišiem, šamaišiem un Livoniju. Tūlīt pēc tam Pliskavas krievi sacēlās pret ordeni. Mestris devās viņiem pretīm kopā ar grāfu Arensburgu, kuŗš ar daudziem bruņniekiem bija ieradies palīgā. Šī kaŗa laikā bija nepieredzēti auksta ziema, tā ka daudz kristīgo un pagānu nosala.
Šis mestris uzcēla daudz piļu, un zeme viņa valdīšanas laikā pieņēmās lielumā. Par bīskapu Rīgā, 6. pēc skaita, bija brēmietisFridrichs. Kad mestris Eberhards bija valdījis 14 gadu un vecs tapis, viņš atteicās no amata, aizceļoja uz Ķelni, un vēlāk viņu iecēla par Sv.Katrīnas pils komturu".
