Dienvidurālu dabas rezervāts
Dienvidurālu valsts dabas rezervāts (krievu: Южно-Уральский государственный природный заповедник, baškīru: Көньяҡ Урал дәүләт тәбиғәт ҡурсаулығы) ir dabas rezervāts, kas atrodas Dienvidurālu kalnos Baškortostānā, Krievijā. Tas, kā tika paziņots, tika izveidots kalnu taigas ekosistēmas aizsardzībai Dienvidurālu augstākajā daļā. Caur teritoriju iet vairākas kalnu grēdas; Jamantau kalns sasniedz 1640 metru augstumu un ir augstākais kalns Dienvidurālos. 90% rezervāta atrodas Baškortostānas Beloreckas rajonā, pārējā daļa atrodas Čeļabinskas apgabala Katavas-Ivanovskas rajonā. Tuvākā lielpilsēta Ufa atrodas aptuveni 200 km uz ziemeļrietumiem.[1]
| Dienvidurālu valsts dabas rezervāts | |
|---|---|
|
Южно-Уральский государственный природный заповедник Көньяҡ Урал дәүләт тәбиғәт ҡурсаулығы | |
.JPG) | |
  Dienvidurālu valsts dabas rezervāts | |
| Tips | dabas rezervāts |
| Aizsardzības kategorija | Ia |
| Atrašanās vieta | Baškortostāna |
| Koordinātas | 54°20′48″N 57°53′9″E / 54.34667°N 57.88583°EKoordinātas: 54°20′48″N 57°53′9″E / 54.34667°N 57.88583°E |
| Platība | 252 800 ha |
| Dibināts | 1978. gada 19. jūnijā |
| Mājaslapa |
south-ural-reserve |
Topogrāfija
labot šo sadaļuDienvidurālu rezervāta reljefs sastāv no vairākām kalnu grēdām (Mašaks, Zigalga ar Boļšojšeloma 1427 m virsotni, Nara Kumardaka un Jamantau), kas iet paralēli no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem, ar plašām starpkalnu ielejām un šķērsojošām upēm, kas veido režģa struktūru. Teritorija pēdējā ledus laikmetā nebija pilnībā apledojusi, bet liecina par vietējo apledojumu (morēnas nogulsnēm) kalnos un plato. Visas teritorijā esošās upes ir klasificētas kā mazas upes vai strauti; garākā ir Mazā Inzera, kas ir 93 km gara un pilnībā tek rezervāta robežās. Citas lielākas upes — Inzera, Jurjuzaņa, Tjuļmeņa, Revete, Katava, Nura. Upēm ir straujas straumes un akmeņainas gultnes. Rezervātā ir vairāki nelieli purvi. Dienvidurālu rezervātu no visām pusēm ieskauj mežsaimniecības zonas.[1]
Apgabalu ir smagi skāruši saimnieciskās darbības viļņi šajā reģionā. 18. un 19. gadsimtā šeit atradās plašas dzelzs raktuves un lietuves, kas izraisīja upju piesārņojumu un plašu koku izciršanu, lai piepildītu ar kokoglēm krāsnis. 1900. gadu sākumā komerciālā mežizstrāde paplašinājās, un kara laikā pie rezervāta robežām kopā ar šaursliežu dzelzceļu tika radītas vairākas karagūstekņu nometnes. 1970. gados ceļi, elektrolīnijas un cauruļvadi tika veidoti cauri teritorijai. Aktivitāte tika apturēta ar rezervāta izveidi 1978. gadā.
Klimats
labot šo sadaļuDienvidurāli atrodas Urālu kalnu tundras un taigas ekoreģionā. Šis ekoreģions aptver Urālu kalnus joslā, kas ir šaura no rietumiem-austrumiem, bet ietver lielu daļu no Eiropas un Āzijas Krievijas robežas. Tā ir taigas un tundras koku un augu sugu satikšanās zona.[2]
Dienvidurālu rezervāta klimats ir mitrs un kontinentāls, ar siltu vasaru (Kepena klimata klasifikācijā (Dfb)). Šim klimatam ir raksturīgas lielas temperatūras svārstības gan diennakts, gan sezonas laikā, ar maigām vasarām un aukstām, sniegotām ziemām.[3][4] Dienvidurālu rezervātā vidējais nokrišņu daudzums gadā ir 667 mm, veģetācijas sezona vidēji ir 168 dienas, un vidējais bezsala periods no 30. maija līdz septembra vidum ir vidēji 107 dienas. Augstākajā augstumā nokrišņu daudzums palielinās līdz 1100 mm, bet bezsalnu periods samazinās līdz 60 dienām.
Flora un fauna
labot šo sadaļuMeži klāj 89% teritorijas; tie ir skujkoku (4 sugas) un lapu koku (10 sugas, īpaši apšu un bērzu) sajaukums. Virs 1200 metriem kalnu tundras zona ir krūmu un sūnu augu sabiedrībām. Zinātnieki rezervātā ir reģistrējuši 698 vaskulāro augu sugas, 226 sūnu sugas, 169 ķērpju sugas un 121 sēņu sugu.[5] Krievijas Federācijas Sarkanajā grāmatā ir iekļautas 8 vaskulāro augu sugas, bet Baškortostānas Sarkanajā grāmatā — 62 sugas. Rezervātā dzīvo 50 zīdītāju sugas, 189 putnu sugas un 20 zivju sugas.[5]
Rezervāta zīdītāji ir meža sugas. Izplatīti ir aļņi, brieži, lāči. Sastopamas 13 dažādas plēsēju sugas (tostarp vilki kā pastāvīgie iemītnieki), kas liecina par nozīmīgu medījumu tiem. Kopā reģistrētas 50 dažādas zīdītāju sugas. Reģistrētas 168 putnu sugas, no kurām ligzdo 132.
Piekļuve
labot šo sadaļuDienvidurālu rezervāts kā stingra režīma dabas rezervāts lielākoties ir slēgts plašai sabiedrībai, lai gan zinātnieki un tie, kuriem ir "vides izglītības" nolūks, var vienoties ar parka vadību par apmeklējumiem. Galvenais birojs atrodas Beloreckas pilsētā, kas atrodas 90 km attālumā.[1] Rezervāts arī ierobežo piekļuvi slepenajiem objektiem, kas atrodas slēgtajā Mežgorjes pilsētā, pēc pavadoņu novērojumiem tiek uzskatīts, ka tur Jamantau kalnā 1978.—2007 gados uzbūvētas bumbu patvertnes kodolkara gadījumam.[6][7] Krievija šos ziņojumus nav apstiprinājusi.[8]
Attēli
labot šo sadaļu-
Mazā Inzeras upe Dienvidurālu rezervāta dienvidrietumos -
Inzeras upe no augšas -
Mazais Jamantau -
Agrākais dzelzceļa tilts -
Rudens ap Jamantau kalnu
.jpg)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 «Южно-Уральский государственный природный заповедник , официальный сайт». www.south-ural-reserve.ru. Skatīts: 2023-05-25.
- ↑ «"Map of Ecoregions 2017". Resolve, using WWF data.». ecoregions2017.appspot.com. Skatīts: 2023-05-25.
- ↑ World Map of the Köppen-Geiger climate classification updated
- ↑ «World Maps of the Köppen-Geiger Climate Classification | Data Catalog». datacatalog.worldbank.org (angļu). Skatīts: 2023-05-25.
- ↑ 5,0 5,1 «Флора и фауна». Южно-Уральский государственный природный заповедник (ru-ru). Skatīts: 2023-05-25.
- ↑ Bruce G. Blair. «We Keep Building Nukes For All the Wrong Reasons». Washington Post (en-US), 2003-05-25. ISSN 0190-8286. Skatīts: 2023-05-25.
- ↑ Michael R. Gordon. «Despite Cold War's End, Russia Keeps Building a Secret Complex». The New York Times (en-US), 1996-04-16. ISSN 0362-4331. Skatīts: 2023-05-25.
- ↑ «General Denies Nuclear Construction in Urals». web.archive.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2001-01-16. Skatīts: 2023-05-25.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dienvidurālu dabas rezervāts.
