Dižsardzeņu ģints
Dižsardzenes (Macrolepiota, no grieķu macro - liels un latīņu lepis - zvīņa) ir atmateņu dzimtas sēņu ģints. Agrāk tās tika iedalītas vienā ģintī ar saulsardzenēm (Lepiota) ar attiecīgiem nosaukumiem, taču atšķiras no tām ar izmēriem (īpaši kātiņa garumu), pārvietojamu gredzenu uz kātiņa un lielām sporu dīgšanas atverēm. Aug uz augsnes parasti mežos gaišās vietās, retāk ārpus tiem vai siltumnīcās.[1] Ģints tipiskā suga ir lielā dižsardzene. Pēdējās desmitgadēs ģenētisko pētījumu rezultātā daļa dižsardzeņu sugu ir pārcelta uz citām ģintīm, taču speciālisti turpina strīdus par šīm izmaiņām un šeit lietota Latvijas publikācijās pieņemtā versija. Šādas tuvu radnieciskas ģintis, par kurām mikologiem vēl nav vienota viedokļa, ir Chlorophyllum, Leucoagaricus un Leucocoprinus.
| Dižsardzeņu ģints | |
|---|---|
 Ģints tipiskā suga - lielā dižsardzene. | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Kārta | Atmateņu rinda (Agaricales) |
| Dzimta | Atmateņu dzimta (Agaricaceae) |
| Ģints | Dižsardzenes (Macrolepiota) |
 Dižsardzeņu ģints Vikikrātuvē | |
Morfoloģija
labot šo sadaļu
,_poisonness,_at_Posbank_along_the_bicycle_path_between_grass_-_panoramio.jpg)
- Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes, gaļīgi, parasti lietojami pārtikā.
- Cepurīte: sākumā parasti puslodes veida, tad zvanveida un pusapaļa, vēlāk izpletusies, parasti ar pauguru vidū. Platums 6-25, reti vairāk centimetru, nobriestot malās izplešas tik ātri, ka nepietiekami elastīgā virsmiziņa nepagūst tai tikt līdzi, tādēļ virsmiziņa tām, izņemot vidusdaļu, saplaisā zvīņās, kuras kļūst aizvien platākas uz malām.
- Lapiņas: brīvas (nav pieaugušas kātiņam), tuvu kātiņam bieži saaugušas kopā, baltas. Attīstības sākumā segtas ar daļējo plīvuru, kurš saplīst, cepurītei izplešoties, un tā atliekas ilgstoši paliek uz kātiņa kā gredzens un uz cepurītes malas kā nokareni lēveri.
- Kātiņš: Savienots ar cepurīti tās centrā, cietāks un šķiedraināks par to. Garums 15-30 cm. Uz tā viegli pārvietojams pa kātiņu, plats daļējā plīvura gredzens. Pamatnē ar bumbuļveida paresninājumu.
- Mīkstums: balts, dažām sugām krāsojas ievainojumu vietās.
- Sporas: elipsoīdas, bezkrāsainas, reti gaiši brūnganas, masā baltas, garākas par 8 µm, katrā sporā viens vai vairāki eļļas pilieni. Dīgšanas atveres platas.[2]
Barības vērtība
labot šo sadaļuIzņemot dārza dižsardzeni, kura atšķiras ar īsu kātiņu un aug lielās grupās tādās vietās kā siltumnīcas un skudru pūžņi, visas Latvijā sastopamās dižsardzenes ir labas ēdamās sēnes, kuras cepamas nevārītas, bet lielo dižsardzeni pat iesaka ēst turpat mežā uz sviestmaizēm.[3] Par dārza dižsardzenes ēdamību ir pretrunīgi viedokļi - daži to nosauc par ēdamu, daži apgalvo, ka tā iespējami izraisot vieglu saindēšanos, daži norāda uz halucinogēnu efektu.[4] Sēnes.lv par to raksta: "Vāji indīga (vismaz dažkārt)".[5] Jāatceras, ka specifiskā vidē augošas sēnes bieži var sagādāt problēmas, nebūdamas indīgas pašas par sevi, bet uzkrādamas kaitīgas vielas no apkārtnes, un tas attiecas ne tikai uz dārza dižsardzeni.
Līdzīgas sēnes
labot šo sadaļuDižsardzenes nepieredzējušai acij ir viegli sajaucamas ar bieži sastopamajām tām radnieciskās ģints sugām — mušmirēm. Jāatceras, ka dižsardzenēm uz kātiņa pamatnes nav maksts, kas to ietver mušmirēm, un mušmiru cepurīšu virsmiziņa bieži ir ar plīvura atliekām, bet nav saplaisājusi tumšās zvīņās, kā dižsardzenēm.
Latvijā zināmās dižsardzeņu sugas
labot šo sadaļu| Latviskie nosaukumi | Latīniskie nosaukumi |
|---|---|
| Lielā dižsardzene | Macrolepiota procera |
| Sarkstošā dižsardzene | Macrolepiota rhacodes jeb Chlorophyllum rhacodes |
| Dārza dižsardzene | Macrolepiota bohemica jeb Macrolepiota rhacodes var. bohemica, daļa autoru atzīst par Chlorophyllum brunneum |
| Meiteņu dižsardzene | Macrolepiota puellaris jeb Leucoagaricus nympharum |
| Sēnalainā dižsardzene | Macrolepiota excoriata |
| Paugurainā dižsardzene | Macrolepiota mastoidea |
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 197. lpp.
- ↑ V.Lūkins, “Mušmires un atmatenes”, Avots, 1981., 20.-21. lpp.
- ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974.
- ↑ Грибы: Справочник — М.: «Астрель», «АСТ», 2001. — С. 68. — ISBN 5-17-009961-4
- ↑ Sēnes.lv: Dārza dižsardzene