Lielā dižsardzene
Lielā dižsardzene, agrāk dižā saulsardzene, arī riekstene (Macrolepiota procera, agrāk Lepiota procera) ir Latvijā vidēji bieža atmateņu dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Tā ir lielākā zināmā Latvijas cepurīšu sēne.[1]
| Lielā dižsardzene Macrolepiota procera | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Kārta | Atmateņu rinda (Agaricales) |
| Dzimta | Atmateņu dzimta (Agaricaceae) |
| Ģints | Dižsardzenes (Macrolepiota) |
| Suga | Lielā dižsardzene (M. procera) |
 Lielā dižsardzene Vikikrātuvē | |
Taksonomija
labot šo sadaļuDižsardzenes ilgstoši bija iekļautas saulsardzeņu ģintī (Lepiota), atšķirdamās no tām galvenokārt ar kātiņa garumu un viegli pārbīdāmu gredzenu uz tā. 1948. gadā tām radīja īpašu dižsardzeņu ģinti (Macrolepiota), par tipisko sugu izvēlot lielo dižsardzeni. Pēdējās desmitgadēs veiktie ģenētiskie pētījumi parādīja, ka dažas ģints sugas vajadzētu pārvietot uz citām radnieciskām ģintīm, taču lielo dižsardzeni tas pagaidām nav skāris. Sugai ir reti sastopama, 1987. gadā aprakstīta varietāte Macrolepiota procera var. pseudo-olivascens Bellù & Lanzoni, kas aug zem skujkokiem un atšķiras ar olīvkrāsas plankumiem uz cepurītes.[2]
Sēnes apraksts
labot šo sadaļu
_Singer_292252.jpg)
- Cepurīte: krāsa sarkanīgi brūna vai gaiši brūna, vēlāk saplaisājusi zvīņās ar baltu pamatni, brūnu pauguru vidū un saplaisājušās virsmiziņas radītām lielām, atspūrušām brūnām zvīņām, parasti kārniņveidā un koncentriskām. Forma sākumā olveida līdz zvanveida, vēlāk izpletusies. Platums 10—30 cm. Mīkstums balts, ar riekstu smaržu un garšu. Jaunām sēnēm mīkstums trausls, vecām sīkstāks.[3]
- Lapiņas: jaunām sēnēm gandrīz baltas, vecākām sēnēm pelēcīgas vai krēmkrāsā un birzīgas, līdz 2 cm platas, ciešas, brīvas, viegli atdalāmas no cepurītes, ar šauru rievu atdalītas no kātiņa.
- Kātiņš: augšdaļā brūngans, lejasdaļā pelēkbrūns, vecumā sīksts, ar lielām, cieši pieguļošām zvīņām līkloču joslās. Dobs, ar lielu un biezu pārbīdāmu, lēverainu gredzenu kā daļējā plīvura atlieku un bumbuļveida paresninājumu pamatnē. Garums līdz 40 cm, parasti stipri garāks par cepurītes platumu, resnums 2—4 cm.[4] Viegli atdalāms no cepurītes. Izplešoties kātiņa ārējā kārta plaisā, nepaspējot tikt līdzi iekšējiem audiem.[5] Tā kā kātiņš izaug garš vēl pirms sēnes cepurītes atvēršanās, tad Itālijā šīs sēnes jauno augļķermeņu izskata dēļ sauc par "bungu vālītēm" (itāļu: mazza di tamburo).[6]
- Sporas: elipsoīdas, bezkrāsainas, gludas, masā baltas, ar lielu dīgšanas atveri un vienu vai vairākiem eļļas pilieniem katrā sporā, 12—20/8—13 µm.
- Bazīdijas: četrsporu, vālesveida, plānām sieniņām, 36—45/12—16 µm.[5][7]
Augšanas apstākļi
labot šo sadaļuMeža vai augsnes zemsedzes saprotrofe.[1] Atrasta visos kontinentos.[8] Aug vasarā un rudenī saulainās vietās, parasti cilvēka ietekmētā vidē — vecos parkos, mežmalās, ceļmalās, pļavās, ganībās, cirsmās. Reizēm veido raganu apļus.[1] Izvēlas mālainas vietas[5] vai pēc citu autoru domām — smilšainas.
Barības vērtība
labot šo sadaļuĒdama bez iepriekšējas novārīšanas, var tikt žāvēta vai ēsta uz vietas mežā svaigā veidā.[3] Daži autori uzskata, ka kātiņi sīkstuma dēļ nav lietojami.[5] Ir arī ieteikumi tos žāvēt un lietot sēņu pulvera veidā vai vārīt. Viens no Itālijas avotiem gan pretēji citiem apgalvoja, ka šī sēne svaigā veidā ir indīga, taču nenorādīja tam nekādu pamatojumu.[6]
Līdzīgās sugas
labot šo sadaļuSvarīga pieaugušu dižsardzeņu iezīme ir plats, pa garo kātiņu viegli pārvietojams gredzens. Lielajai dižsardzenei bez tam ir brūnās līkloču zvīņās saplaisājis kātiņš, kāda nav citām Latvijas dižsardzeņu sugām.
Zināma līdzība ar dižsardzenēm ir agrāk ar tām vienā ģintī iekļautajām un parasti neēdamajām saulsardzenēm, kuras atšķiras galvenokārt ar saviem mazākajiem izmēriem un nepārvietojamu gredzenu. Smailzvīņu saulsardzenei ir smailas zvīņas ar atliektiem galiem, ļoti ciešas lapiņas, kā arī pretīga smaka un rūgta garša, kuras dēļ smailzvīņu saulsardzeni parasti uzskata par neēdamu.[9]
Līdzīgas, bet mazākas un baltākas ir citas dižsardzenes, tai skaitā iespējami indīgā dārza dižsardzene. Visas citas dižsardzenes, ar kurām Latvijā šo sugu var sajaukt, ir ēdamas. Mušmires atšķiras no dižsardzenēm ar to, ka pirmajām uz cepurītes nav saplaisājušu tumšu zvīņu, var būt tikai baltas pārslas — plīvura atliekas, un mušmirēm kātiņa pamatne ietverta makstī, kādas dižsardzenēm nav.
Galerija
labot šo sadaļu
.jpg)
Skatīt arī
labot šo sadaļuĀrējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lielā dižsardzene.
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)
- Index Fungorum
- Mycobank
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 Letonika: Dižsardzenes
- ↑ First Nature: Macrolepiota procera var. procera (Scop.) Singer - Parasol
- ↑ 3,0 3,1 Fungi.lv: Lielā dižsardzene
- ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 62. lpp.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 V.Lūkins, “Mušmires un atmatenes”, Avots, 1981., 61.-62. lpp.
- ↑ 6,0 6,1 Micoweb.it - Macrolepiota procera (Scop.: Fr.) Singer - Mazza di Tamburo, Bubbola maggiore, Parasole
- ↑ I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020., 237. lpp.
- ↑ GBIF sugas atradņu karte
- ↑ Fungi.lv: Smailzvīņu saulsardzene