Cekulpīle
Cekulpīle (Aythya fuligula) ir pīļu dzimtas (Anatidae) Latvijā ligzdojoša ūdensputnu suga, kas pieder pie nirējpīļu ģints (Aythya). Tai ir ļoti plašs izplatības areāls, cekulpīle ir sastopama Eirāzijā, Āfrikā un Ziemeļamerikā.[1]
| Cekulpīle Aythya fuligula (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Tēviņš riesta laikā | |
 Mātīte | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zosveidīgie (Anseriformes) |
| Dzimta | Pīļu dzimta (Anatidae) |
| Apakšdzimta | Nirējpīļu apakšdzimta (Aythyinae) |
| Ģints | Nirējpīles (Aythya) |
| Suga | Cekulpīle (Aythya fuligula) |
 Cekulpīle Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu_(2).jpg)
Cekulpīle ligzdo visā ziemeļu Palearktikā no Islandes līdz Sibīrijas austrumiem un Kamčatkai. Ligzdošanas areāla dienvidu robeža sasniedz Eiropas centrālo daļu un Mongolijas ziemeļus. Eiropas ziemeļu populācijas ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras (Āfrikas krastus ieskaitot), Melnās un Kaspijas jūras reģionos, mazākā skaitā arī Baltijas jūras dienvidu daļai pieguļošajās teritorijās.[2] Ziemas periodā cekulpīles aizklejo arī līdz Ziemeļamerikai un ir novērojamas abos kontinenta krastos (gan rietumu, gan austrumu), Kanādā un ASV. Toties Lielbritānijas, Francijas ziemeļu, Vācijas un Polijas populācijas ir nometnieki.[3]
Latvijā
labot šo sadaļu
.jpg)
Latvijā cekulpīle ir parasta caurceļotāja un piemērotās vietās, piemēram, seklos, ar veģetāciju bagātos ezeros un zivju dīķos parasta ligzdotāja. Latvijā ligzdo apmēram 800—1200 pāru. Nelielā skaitā valsts rietumu daļā, neizsalušos ūdeņos, īpaši upju lejtecās, ostās un piekrastē, regulāri pārziemo.[2]
Izskats
labot šo sadaļuCekulpīle ir neliela vai vidēji liela pīle, kurai raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums ir 42—48 cm, svars 753—1026 g, mātītes ķermeņa garums ir 30—44 cm, svars 629—906 g. Abu dzimumu spārnu izplētums ir apmēram 70 cm.[4] Abiem dzimumiem ir cekuls, tikai tēviņiem tas ir izteiktāks un pamanāmāks.[4]
Dzimumiem ir atšķirīgs arī apspalvojums. Tēviņi ir melnbalti, ar zilivioletu, metālisku spīdumu uz tumšajām spalvām. Tiem ir koši melna galva, kakls, spārni un mugura, bet vēders, sāni un spārnu apakšas ir baltas. Arī uz spārnu virspuses ir balta, plata šķērsjosla. Mātītes apspalvojums ir šokolādes brūns, kas uz muguras, galvas un kakla ir tumšāks. Sāni ir gaišāk dzeltenbrūni, pavēdere un spārnu apakšas baltas. Mātītēm reizēm cekuls nav attīstījies. Gan tēviņiem, gan mātītēm ir koši dzeltenas acis un tumši pelēks knābis ar melnu galu.[4] Jaunās cekulpīles izskatā ir līdzīgas mātītēm, lai gan krāsas ir mazāk košas, cekuli mazāki un knābja gals nav melns.[3] Arī tēviņi ārpus vairošanās sezonas kļūst līdzīgāki mātītēm — melnais apspalvojums kļūst brūngans, cekuls mazāks vai izzūd pavisam.[4]
Cekulpīles var viegli sajaukt ar ķerru (Aythya marila) un Ziemeļamerikā dzīvojošo gredzenknābja pīli (Aythya collaris).[3] Līdzīgi kā cekulpīlēm arī šīm divām sugām ir tumši pelēki knābji ar melnu galu. Turklāt cekulpīle mēdz sapāroties ar abām šīm sugām, radot hibrīdpēcnācējus, kas atgādina abu vecāku sugas.[3]
Uzvedība
labot šo sadaļu,_Arnhem,_the_Netherlands.jpg)
.jpg)
Cekulpīle ligzdo aizaugušu un seklu ezeru krastos, tā sastopama arī jūras krastā un lagūnās, kā arī slapjos purvos. Cekulpīle dod priekšroku ūdenstilpēm, kas ir 3—5 metrus dziļas un kuru krasti aizauguši ar garām zālēm, piemēram, niedrēm. Niedres ne tikai paslēpj un pasargā no plēsējiem, bet nodrošina arī aizvēju. Ziemas mēnešos cekulpīles uzturas lielākās un atklātākās ūdenstilpēs. Migrācijas laikā tās var novērot arī upju krastos.[4] Cekulpīles ir izteikti ūdensputni un vienmēr uzturas ūdens tuvumā.
Olu dēšanas un perēšanas laikā tēviņš ap ligzdu nostiprina teritoriju, kuru apsargā no citiem tēviņiem un ienaidniekiem. Kad mazuļi izšķiļas tēviņs, atstāj mātīti. Ārpus vairošanās sezonas cekulpīles ir sabiedriskas un veido barus. Kopumā tēviņi ir samērā klusi, izņemot riesta laiku. Visvieglāk cekulpīli var atšķirt no citām līdzīgām sugām, vērojot ieniršanu, jo cekulpīlēm šis ieradums ir atšķirīgs no pārējām nirējpīlēm. Pirms ieniršanas tās nedaudz izceļas no ūdens, lai būtu vieglāk ienirt. Jaunie putni un mazuļi pavada īsāku laiku zem ūdens kā pieaugušie, tie arī parasti nirst daudz seklākos ūdeņos. Ieniršanas dziļums pieaug atbilstoši pīles lielumam. Zem ūdens tās uzturas, sākot ar dažām sekundēm un beidzot ar minūti.[4]
Atsevišķos gadījumos raksturīgs fakultatīvais ligzdošanas parazītisms: tā iedēj savas olas citu sugasmāsu ligzdās. Tiek uzskatīts, ka šāda parādība izveidojas situācijās, ja cekulpīlēm trūkst vietas, kur izveidot savu ligzdu.[5]
Barība
labot šo sadaļuCekulpīles kā visas nirējpīles barojas, ienirstot zem ūdens un meklējot dažādus ūdenskukaiņus, moluskus, kukaiņu kāpurus un vēžveidīgos. Cekulpīle pārmeklē zemūdens augus un augsni, apgriežot apkārt akmentiņus un citus noslīkušus priekšmetus, zem kuriem varētu slēpties upuri.[3] Ja upuris ir neliels, tas tiek norīts uzreiz vesels, bet, ja tas ir lielāks, cekulpīle to iznes krastā, kur ar knābi vispirms atbrīvojas no gliemja vai vēžveidīgā čaulas. Tā barojas arī ar dažādu augu lapām, stiebriem un saknēm, retāk ar sēklām.[4]
Ligzdošana
labot šo sadaļuCekulpīles veido monogāmus pārus, kuri tiek izveidoti lidojuma laikā uz ligzdošanas vietām. Pāris paliek kopā līdz jūnijam beigām vai jūlija sākumam.[4] Lai arī par jauno paaudzi rūpējas tikai mātītes, tēviņi neperē un nerūpējas par mazuļiem,[3] tēviņš ligzdošanas sezonas iesākumā veic sarga lomu, vēro apkārtni un brīdina, ja nepieciešams.[4] Ligzda tiek būvēta starp biezi saaugušiem augiem, īpaši iecienītas ir nelielas saliņas, kas plēsējiem nav sasniedzamas no krasta. Būvniecībai tiek izmantoti dažādi pieejamie augi, bet beigās tā tiek izklāta ar dūnām, kuras mātīte izrauj sev no krūtīm.[3] Paiet apmēram nedēļa, līdz ligzda ir uzbūvēta.[4] Perēšana iesākas tikai tad, kad mātīte ir beigusi dēt olas, apmēram 6—14, bet visbiežāk 8—10.[4] Olas ir olīvzaļas vai zaļpelēkas. Inkubācijas periods ilgst apmēram 26—27 dienas un visi pīlēni izšķiļas vienas diennakts laikā. Uzreiz pēc izšķilšanās mazuļi spēj sekot savai mātei un baroties paši. LIgzda tiek pamesta, līdzko pēdējais pīlēns ir izšķīlies. Jaunās cekulpīles lidot sāk apmēram 50 dienu vecumā un uzreiz pēc tam kļūst pastāvīgas.[3]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ IUCN: Aythya fuligula
- ↑ 2,0 2,1 «Ornitofaunistika: Cekulpīle Aythya fuligula». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 18. aprīlī.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 «ARKive: Tufted duck (Aythya fuligula)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 3. martā. Skatīts: 2014. gada 18. aprīlī.
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 ADW: Aythya fuligula
- ↑ Lai tiktu vaļā no citiem mazuļiem, dzeguzēnam uz muguras ir bedrīte
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cekulpīle |
- Putni: Zosveidīgie Arhivēts 2012. gada 3. decembrī, Wayback Machine vietnē.
- Latvijas Daba: Cekulpīle
- Dabasdati: Cekulpīles atšķiršana no ķerras
- Selgas foto: Cekulpīle
- Bird Life: Tufted Duck Aythya fuligula Arhivēts 2013. gada 31. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- Bird Guides: Tufted Duck Aythya fuligula
- Xeno-canto: Tufted Duck Aythya fuligula
- IBC: Tufted Duck Aythya fuligula Arhivēts 2014. gada 15. martā, Wayback Machine vietnē.