Cīņa (avīze)

"Cīņa" bija avīze latviešu valodā, kas iznāca no 1904. līdz 1991. gadam. Laikraksts tā pastāvēšanas beigu posmā bija LKP CK oficiālais izdevums un beidza pastāvēt 1990. gadā. Laikraksta kolektīvs izveidoja jaunu avīzi "Neatkarīgā Cīņa", abi laikraksti kādu laiku pastāvēja paralēli.

Vēsture

Plāksne pie ēkas Krāslavas ielā 22, Rīgā, kur 1922.-1929. gados atradās "Cīņas" nelegālā tipogrāfija.

Laikrakstu ar nosaukumu "Cīņa" sāka izdot 1904. gada martā kā Baltijas latviešu Sociāldemokrātiskā strādnieku organizācijas laikraksts. No 1904. gada jūnija LSDSP, no 1906. gada augusta LSD CK orgāns. Izplatīja komunistiskās idejas, sekmēja sociāldemokrātisko organizāciju apvienošanos. Līdz 1917. gadam laikraksts tika izdots nelegāli. Tika drukāts Rīgā, Briselē (laika posmā no 1910. gada jūlijam līdz 1914. gada jūlijam) un Sanktpēterburgā. 1919. gadā laikraksts kļuva par Latvijas Komunistiskās partijas oficiālo izdevumu un palika tāds līdz pat 1990. gadam. Laika posmā no 1919. līdz 1940. gadam laikraksts tika izdots nelegāli, bet 1931. līdz 1933. gadā netika izdots.

Latvijas PSR laikā "Cīņa" bija dienas laikraksts, kā arī LKP CK, LPSR AP un MP orgāns. No 1940. gada jūnija laikraksts iznāca legāli. Otrā pasaules kara laikā tas iznāca Kirovā un Maskavā (1942—1943), Daugavpilī (1944. gada septembrī), bet 1944. gada oktobrī laikraksta iespiešana tika pārcelta uz Rīgu. 1954. gadā laikraksts tika apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni, bet 1974. gadā ar Oktobra Revolūcijas ordeni.^[1]

1990. gadā laikraksta "Cīņa" kolektīvs atsacījās strādāt kompartijas paspārnē (1990. gada 25. jūlijā iznāca pēdējais šī kolektīva veidotais avīzes numurs), un nodibināja jaunu avīzi ar jauniem redaktoriem (Andris Jakubāns un Ēriks Hānbergs), kuru nosauca par "Neatkarīgo Cīņu". Pirmais "Neatkarīgās Cīņas" numurs iznāca 1990. gada 24. augustā.^[2] Nepilnu gadu laikraksti "Cīņa" un "Neatkarīgā Cīņa" pastāvēja paralēli. "Cīņa" turpināja iznākt reizi nedēļā, bet 1991. gada augustā šī laikraksta izdošana tika pārtraukta.

Vadība

Pirmais avīzes redaktors 1904. gadā bija ekonomists Jānis Ozols, 1904.—1906. un 1917. gadā advokāts Pēteris Stučka, 1907.—1909. gadā Pauls Kalniņš, 1910.—1915. gadā Janis Jansons-Brauns. Pēc Latvijas valsts pasludināšanas avīzes redaktors bija Eduards Zandreiters, 1936.—1939. gadā Jānis Kalnbērziņš.

Latvijas PSR laikā redaktori bija Kārlis Ozoliņš (1940—1941 un 1944—1951), Pāvels Pizāns (1951—1960), Ilmārs Īverts (1960—1972), Jānis Britāns (1972—1990), pēdējā "Cīņas" redaktore bija Malda Kvite (1990—1991).

Atsauces

↑ Pēteris Jērāns (redaktors). «Cīņa». Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 219. lpp.
↑ Ārija Klimkāne. Uz satikšanos rīt! // Latvijas Jaunatne. 23.08.1990.

Ārējās saites

Laikraksts "Cīņa", 1904.—1905. gads, data.lnb.lv
Laikraksta Cīņa paraugi, kambaris.lv

Šis ar Latvijas vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Šis ar presi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Pēteris Jērāns (redaktors). «Cīņa». Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 219. lpp.

[2] Ārija Klimkāne. Uz satikšanos rīt! // Latvijas Jaunatne. 23.08.1990.

[1]

[2]