Ēriks Hānbergs (dzimis 1933. gada 29. maijā Birzgales pagastā) ir latviešu rakstnieks, publicists un žurnālists.[1]

Ēriks Hānbergs
Personīgā informācija
Dzimis 1933. gada 29. maijā (91 gads)
Valsts karogs: Latvija Birzgales pagasts, Latvija
Literārā darbība
Valoda latviešu
Rakstīšanas laiks no 1976

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1933. gada 29. maijā Birzgales pagasta "Rimeņos" zemnieka Kārļa Hānberga un viņa sievas Irmas ģimenē.[2] Mācījās Birzgales pamatskolā, Vecumnieku vidusskolā un Liepājas Pedagoģiskajā institūtā (1954—1957).

Strādāja Liepājas pilsētas un rajona laikrakstu redakcijās (1958—1962), tad par korespondentu un nodaļas vadītāju laikrakstā "Cīņa" (1962—1988).

1976. gadā žurnāls "Karogs" publicēja viņa garo stāstu "Pirmā grēka līcis".

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija redaktora un direktora biedrs (kopā ar Andri Jakubānu) laikrakstā "Neatkarīgā Cīņa" (1990—1995) un laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze" (1995—1998).[1]

  • “Pirmā grēka līcis” (1977),
  • “Plikie un pusplikie” (1983),
  • “Kartupeļu stāsti” (1989),
  • “Edgars Liepiņš” (1991),
  • “Mirklīši” (2000),
  • “Jaušības un nejaušības” (2008),
  • “Alfrēds Čepānis vaļsirdībās" (2021).
  • “Pirmā grēka līcis”,
  • “Plikie un pusplikie”,
  • “Ērtas dzīvošanas mirklīši”.
  • “Un atskrēja melns teļš” (1986).