Bumbuļu dedestiņa
Bumbuļu dedestiņa (Lathyrus tuberosus) ir daudzgadīgs tauriņziežu dzimtas lakstaugs. Augam raksturīgi paresninājumi uz saknēm, kuru dēļ tas ieguvis savu sugas nosaukumu.
| Bumbuļu dedestiņa Lathyrus tuberosus (L.) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Angiospermae) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Pākšaugi (Fabales) |
| Dzimta | Tauriņzieži (Fabaceae) |
| Ģints | Dedestiņas (Lathyrus) |
| Suga | Bumbuļu dedestiņa (Lathyrus tuberosus) |
 Bumbuļu dedestiņa Vikikrātuvē | |
Apraksts
labot šo sadaļuBumbuļu dedestiņai ir kāpelējošs, 30—100 cm garš un ļoti tievs (0,1—0,2 cm), četršķautņains stublājs. Lapas sastāv no 2 ovālām lapiņām (ga 2—4.5 cm, pl 0.5—1 cm) un sazarotām vītnēm, ar kuru palīdzību augs pieķeras balstam, lai paceltu stublāju augstāk virs zemes. Uz gariem ziednešiem veidojas ķekari ar 3—5 spilgti sārtiem ziediem. Zied jūlijā, augustā. Auglis ir 2—4 cm gara pāksts ar 3—6 brūnām sēklām.[1][2]
Maz sazarotas saknes var sasniegt 70 cm dziļumu. Pazemē augam attīstās arī īpaši dzinumi — stoloni, kuru galā uzkrājas barības vielu rezerves un rodas paresninājums jeb bumbulis. Auga pirmajā dzīves gadā tas ir neliels, bet savu galīgo izmēru sasniedz trešajā vai ceturtajā gadā. Bumbuļi var veidot jaunus stublājus un vēl citus stolonus, tādējādi izplatīties biotopā. Līdz ar to bumbuļu dedestiņa vairojas gan ar sēklām, kas nodrošina ģenētisko daudzveidību, gan veģetatīvi — ar bumbuļiem.[3]
Izplatība un biotopi
labot šo sadaļuSugas sākotnējais areāls ir Austrumeiropā un Rietumāzijā. Tiek pieņemts, ka vienlaikus ar graudaugu audzēšanu tā izplatījās visā Viduseiropā.[4] Latvijā diezgan reti sastopama gandrīz visā valstī, ilglaicīgi nenoturas augtenēs.[1] Bumbuļu dedestiņa ir introducēta Lielbritānijā, Dānijā, Zviedrijā, ASV un Jakutijā.[5]
Augs sastopams tīrumu malās, ceļmalās, arī kā nezāle graudaugu sējumos. Reizēm to var atrast platlapju mežos un mežmalās.
Ekoloģija
labot šo sadaļuBumbuļu dedestiņa labāk aug mēreni sausās, kaļķainās smilšmāla vai māla augsnēs, taču kaļķu klātbūtne nav obligāta. Augam ir kaitīgi tīrumos lietotie herbicīdi un izteikta negatīva reakcija uz amonija nitrātu saturošu slāpekļa mēslojumu. Dažās Ziemeļvācijas federālajās zemēs bumbuļu dedestiņa iekļauta apdraudēto augu sugu sarkanajā sarakstā. Sugas saglabāšanai iesaka apkārt tīrumiem atstāt platu joslu, kurā nav herbicīdu un mēslojuma ietekmes, un to pļaut vienreiz gadā.[6][7]
Ar dedestiņas bumbuļiem barojas dzīvnieki, piemēram, kurmjžurka (Spalax typhlus) tos vāc ziemas krājumiem. Pirenejos ir novērojumi, ka mežacūkas izrakņā zemi, meklējot bumbuļus.[7] Ar auga virszemes daļām barojas gliemeži.
Kultivēšana
labot šo sadaļuBumbuļu dedestiņa ir sens pārtikas augs, kas kultivēts kopš 17. gadsimta. 18. gadsimtā Vācijas Lejasreinas ielejā un Nīderlandē to audzēja plašāk. Pēc ražas novākšanas bumbuļi tika vārīti vai cepti cilvēku uzturam. Tajā pašā laikā pākšaugi ar "maigu riekstu garšu" bija pieprasīti Francijas tirgos.[8] Bumbuļi satur 16—20 % cietes, 5 % cukura un 10—12 % olbaltumvielu.[9]
Lai iegūtu 3—5 cm garus sakņu bumbuļus, augs jāaudzē divus vai trīs gadus. Tā kā šī suga dod sliktu ražu, tā tika kultivēta vairāk kā delikatese, nevis kā īsts pārtikas produkts.[2] Pirmais mēģinājums palielināt ražu veikts 1968. gadā ar labākiem audzēšanas paņēmieniem un hibridizāciju. Šis tests atklāja auga augsto selekcijas potenciālu, kā rezultātā izdevās iegūt lielākus bumbuļus un raža pieauga sešas reizes. Ir veikti pētījumi arī par sugas izmantošanu lopbarībai.[7]
Mūsdienās bumbuļu dedestiņu kultivē kā krāšņumaugu vai izmanto apzaļumošanai domātos sēklu maisījumos. Ar saviem košajiem ziediem tā izceļas zālienos un pievilina tauriņus un bites.[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Bumbuļu dedestiņa Lathyrus tuberosus (L.) Sugu enciklopēdija Latvijas daba. Skatīts: 2024.02.18.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Tuberous Pea: Lathyrus tuberosus. NatureGate. Skatīts: 2024.02.18.
- ↑ Gustav Hegi, Helmut Gams: Familie Leguminosae. In: Gustav Hegi: Illustrierte Flora von Mitteleuropa. 1. Auflage, Band IV, Teil 3, Verlag Carl Hanser, München 1964, S. 1591–1593.
- ↑ Kutschera, Lore Wurzelatlas mitteleuropäischer Ackerunkräuter und Kulturpflanzen. Frankfurt, M.: DLG-Verl. 2010. ISBN 9783769007589.
- ↑ Lathyrus tuberosus Plants of the World Online. Royal Botanic Gardens, Kew. Skatīts: 2024.02.18.
- ↑ Lathyrus tuberosus L. Knollige Platterbse Infoflora.ch. Skatīts: 2024.02.21.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 Hossaert-Palauqui, M.; Delbos, M. (1983). Lathyrus tuberosus L. Biologie et perspectives d'amélioration. Journal d'Agriculture Traditionnelle et de Botanique Appliquée (in French). 30 (1): 49–58. Skatīts: 2024.02.21.
- ↑ Hanelt, P., Büttner, R. Mansfeld, R. Mansfeld's encyclopedia of agricultural and horticultural crops (except ornamentals). Institut für Pflanzengenetik und Kulturpflanzenforschung Gatersleben, Germany. (1st English ed.). Berlin: Springer. 2001. ISBN 3540410171.
- ↑ Walter H. Schuster: Kohlenhydrate in Samen von Getreide und Pseudogetreide sowie in Knollen, Wurzeln und Ganzpflanzen verschiedener Arten. Giessener Elektronische Bibliothek, 2005, OCLC 179743533
Attēlu galerija
labot šo sadaļu-
Lapa ar sazarotu vītni -
Auglis ar sēklām -
Pazemes daļas — bumbulis un stoloni -
Četršķautņaina stublāja šķērsgriezums
