Benedeto Kroče (itāļu: Benedetto Croce; dzimis 1866. gada 25. februārī, miris 1952. gada 20. novembrī) bija itāļu filozofs, vēsturnieks un politiķis, redzams liberālisma ideologs.
|
|
| Vispārīgā informācija
|
| Skola, tradīcija
|
ideālisms, liberālisms, historisms
|
| Nozīmīgas idejas
|
liberālisms
|
| Galvenās intereses
|
vēsture, estētika, politika
|
| Ietekmējies no
|
Viko, Ruso, Kants, Fihte, Šellings, Sorels, Džentile
|
| Ietekmējis
|
Džentile, Gramši, Evola, Kolingvuds, Mariategi
|
| Nozīmīgi darbi
|
Estetica come scienza dell’espressione e linguistica generale (1902), La storia come pensiero e come azione (1938)
|
| Valoda
|
itāļu valoda
|
|
Dzimis Abruco zemes īpašnieku ģimenē. Kad 1883. gadā zemestrīcē gāja bojā ģimene, pārcēlās pie radiniekiem uz Neapoli. Neapoles Universitātē studēja tieslietas, tomēr studijas nepabeidza. 1886. gadā Neapolē iegādājās māju, kurā bija dzīvojis filozofs Džambatista Viko un nelieliem pārtraukumiem nodzīvoja Neapolē līdz mūža beigām. Iesākumā ieinteresējās par marksismu, tomēr drīz kļuva par tā kritiķi, kaut arī bija personīgi pazīstams ar Antonio Gramši. Kopā ar domubiedru Džovanni Džentili 1903. gadā nodibināja žurnālu La Critica, kurā turpmākajos gados (41 gadu) publicēja vairumu no saviem darbiem. Kad Džentile pieslējās fašisma kustībai, Kroče sarāva saites ar viņu un kļuva par redzamu fašisma kritiķi, tostarp 1925. gadā sacerot un publicējot "Antifašistisko intelektuāļu manifestu" (Manifesto degli intellettuali antifascisti). Pēc Otrā pasaules kara Kroče tika uzlūkots par vienu no liberālā antifašisma līderiem, kļuva par Itālijas Satversmes sapulces deputātu un senatoru, tomēr attiecās ieņemt Itālijas pagaidu prezidenta amatu, bet 1947. gadā atgāja no politikas.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Benedeto Kroče.
