Vikipēdija

Beberbeķi

Rīgas apkaime
Šis raksts ir par Rīgas pilsētas daļu. Par citām jēdziena Beberbeķi nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Beberbeķi ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Zemgales priekšpilsētā. Beberbeķu apkaime atrodas Rīgas R daļā. Tā robežojas ar Imantas, Zolitūdes un Mūkupurva apkaimēm, kā arī Mārupes novada Babītes un Mārupes pagastu, kas ieskauj Beberbeķu apkaimi no ZR un DR puses.

Beberbeķi
Turlavas iela.
Pamatinformācija
Pilsēta Rīga
Priekšpilsēta Zemgales priekšpilsēta
Platība 1,204 km²
Iedzīvotāju skaits 462 (2019)
Transports
Autobuss 32., 43.
Papildinformācija
Ārējā saite apkaimes.lv

Beberbeķu apkaimes robežas ir pilsētas robeža, dzelzceļš (Čuguna iela), Gaviezes iela, Kārļa Ulmaņa gatve, paralēla līnija Beberbeķu 5. līnijai, Krotes iela, līnija gar dzīvojamo masīvu.

Beberbeķu apkaimes kopējā platība ir 1,204 km², un tādējādi tā ierindojas starp vismazākajām Rīgas apkaimēm. Neskatoties uz šo relatīvi mazo apkaimes platību telpiski un funkcionāli Beberbeķu apkaimi sašķeļ K. Ulmaņa gatve, kas šķērso apkaimi tās Z daļā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 6859 metri.

Beberbeķu apkaime iekļauta Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā 1922. gada 24. oktobrī.

Vēsture

labot šo sadaļu

Apkaimes nosaukums cēlies no Neriņas upītes, kas kādreiz tika dēvēta Bebra vārdā un atradās vidus kalnu (kāpu rindu) purvā, lejasvācu valodā šo vietu apzīmēja ar Beberbekke ("Bebru leja").[1] Beberbeķu apkārtnes muižu zemes atradās Rīgas patrimoniālajā apgabalā pie Kurzemes hercogistes robežām, 16. un 17. gadsimta mijā tā sākās tūliņ aiz Kalnciema ceļa līdz Lielupei pie Gātes iztekas.[2] Tāpat Beberbeķi ilgu laiku bijis stratēģiski svarīgs punkts Kalnciema ceļā, no kura vēlāk varēja doties uz Sloku gar Babītes ezera dienvidu krastu.

Beberbeķi atradās to Rīgas lauku teritoriju vidū, ko pāvesta sūtnis Modenas Viļums 1225. gadā ierādījis Rīgas pilsētai.[3] Ir zināms, ka jau viduslaikos Beberbeķu ezera apkārtnē bija namnieku pļavas un lauki, kā arī muižiņas, piemēram 1565. gadā,[4] taču pirmā reize, kad tiek pieminēta konkrētas muižiņas, ir meklējama 16. gadsimta beigās. Pie Neriņas upītes atradās muižas, kuras piederēja Rīgas patricietim L.Cimmermanim. Vēlāk 1587. gadā viņa pēcnācēji divas no muižiņām pārdeva Rīgas varkaļu cunftes meistaram H. Veteram, kurš iegādājās vēl pāris tuvējos īpašumus. 1662. gadā H. Veters nopirka arī neapdzīvoto Baložu sētu un ierīkoja ūdensdzirnavas. Tās ne tikai pārstrādāja graudus, bet arī darbināja vara apstrādes — manufaktūras ierīces līdz 1702. gadam, kad dzirnavas tika pārdēvētas par Kuperšmīda muižu un nonāca Rīgas pilsētas īpašumā. 1742. gadā muižiņai pievienoja arī Šulca jeb Skultes muižu un ierīkoja Mūra krogu. Dzirnavu ēkas kritiskais stāvoklis 1757. gadā pamudināja uz jaunu dzirnavu celtniecību.[5]

1776. gadā Beberbeķu muiža nonāca Rīgas pilsētas īpašumā, apvienojot sīkās namnieku — Rīgemaņa, Ekes, Hovena, Šulca, Kuperšmīda, Drustu — muižiņas un izveidojot jauno Beberbeķu patrimoniālmuižu. 1776. gadā muižas saimniecība bija iespaidīga, to apkalpoja 16 zemnieku sētas, bet ar ienākumiem papildināja četri krogi. Nedaudz vēlāk 1805. gadā, kad muižai pievienoja arī daļu no netālās Piņķu muižas zemnieku sētām, tās saimniecības pārziņā bija 38 zemnieku sētas, trīs krogi, ūdensdzirnavas un divas pusmuižas. Zemnieki, kuri galvenokārt nodarbojās ar lauksaimniecību, bija pietiekoši turīgi, lai ar muižas īpašniekiem norēķinātos naudā.[6] Vēlāk šī situācija mainījās, pēc Pirmā pasaules kara, kad tika izmainītas nomas maksas pilsētai, Beberbeķu un citi apkaimes zemnieki 1927. gada vasarā iesniedz 7 lūgumrakstus ar lūgumu izskatīt šīs sūdzības bezpartejiskiem cilvēkiem:

"Sūdzības rakstos minēts, ka 1927. gada 27. aprīlī tie noturējuši Beberbekas muižā sapulci un konstatējuši, ka Rīgas pilsētas zemju nomnieki nonākuši vēl līdz šim nepiedzīvotā kritiskā stāvoklī, ko radījuši pārmērīgi augstās nomas un nedzirdēti smagie nomas noteikumi. Salīdzinot ar priekškara nomām, tās pieaugušas vairāk kā trīskārtīgi turpretim ražošanas spējas mazinājušās vairāk kā uz pusi." [7]

Par saimniecības panīkuma iemeslu var minēt Pirmā pasaules kara postījumu sekas. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā šajā teritorijā turpināja pastāvēt dažādas saimniecības un lauku sētas:

"Vēl gadus 30-40 atpakaļ katru trešdienu un sestdienu Rīgā iebrauca apkārtējās lauku saimnieces ar svaigu pienu, balti noberztās koka muciņās, no kurām pārdeva to uz ielām saviem patērētājiem un viesnīcām (vīnūžiem). Nevar teikt, ka šī Rīgas braukšana, kas ilgusi vairākus gadsimteņus, būtu visur pacēlusi Rīgas apkārtnes saimniecību labklājību un izglītības līmeni. Ar koppienotavu ierīkošanu tagad šis piena piegādes veids gandrīz izbeidzies." [8]

Par apkaimes kontigentu liecina atspoguļotie notikumu attiecīgā laika periodikā, kad Beberbeķu ielā 2 īrnieks Jūlijs Kotka nozadzis saimniecei cūku dzeršanai [9] vai kad Beberbeķu ielas 38 sētā atrasta nedzīva, pamesta, jaunpiedzimusi meitenīte.[10]

Pašreizējā apkaime ir tikai pavisam neliela daļa no kādreizējās Beberbeķu muižas teritorijas. Tās labajā pusē atrodas priežu mežs ar kāpu joslu, bet tālāk ceļš caur Liberiem ved uz Beberbeķu dzirnavu ezeru. Gar apkaimes robežu no Beberbeķu ielas uz augšu atrodas Beberbeķu dabas liegums. Dabas liegums savu statusu ieguva 1977. gadā. Dabas aizsardzības pārvalde, izceļot dabas vērtības norāda: "Teritorija izveidota bioloģiski vērtīgu priežu audžu aizsardzībai. Dominē priežu sils un priežu mētrājs, daļu no tiem veido vecas vērtīgas priežu audzes. Dabas parks ir nozīmīga vieta arī galvaspilsētas iedzīvotāju rekreācijai un izglītībai." [11] Rīgas pilsētai tuvējais dabas parks ir aprīkots ar atpūtas soliņiem un ērtām pastaigu takām, tāpat daudzi rīdzinieki ir iecienījuši vasaras peldi Beberbeķu dzirnavu ezerā. Beberbeķu meža piedāvātais dabas baudīšanas prieks bijis pazīstams arī senāk, kad 19. gadsimta beigās Konstantīns Metings vienā no populārākajiem Rīgas ilustrētajiem ceļvežiem vācu valodā aprakstīja kājāmgājēju maršrutus pa Slokas ielu līdz Pūpei jeb Krējuma krogam, kurā pamielojies var doties tālāk uz Piņķu baznīcu vai arī "cauri skaistam, vecam mežam uz jauko Beberbeķi un no turienes tālāk uz Babītes ezeru, uz mūsu Rīgas Elerado. Naski ejot Beberbeķe sasniedzama ¾ stundās. Atspirdzinājums (piens un maize) pieejams turienes ūdensdzirnavās." [12]

Beberbeķu vārds vēl nesenā pagātnē tika piešķirts 2007. gada 22. septembrī iesvētītajiem karavīru kapiem Beberbeķu mežā Mārupes novada Piņķos.[13] Tur tika pārapbedīti Rīgas reģionā un Latvijas centrālajos un dienvidu rajonos Otrajā pasaules karā kritušie vācu karavīri.

Beberbeķu iela ir pašreizējās apkaimes teritorijas lielākā iela, kurai šāds nosaukums piešķirts jau 1910. gada miertiesneša iecirkņu ielu sarakstā.[14] Sākotnēji iela bez pārtraukumiem vedusi no Slokas ielas līdz pat Beberbeķu apkaimes galam, iezīmējot pilsētas robežu, bet vēlāk, tā tika sadalīta posmos, piekāpjoties lielo maģistrāļu — Kārkļa Ulmaņa un Jūrmalas gatvei, kā arī dzelzceļam. Septiņas no apkaimes ielām ir nosauktas vārdos — Čuguna, Nīgrandes, Virgas, Gaviezas, Krotes un Turlavas — pārējām deviņām 1926. gadā tika piešķirts Beberbeķu līniju nosaukums.

Infrastruktūra un apbūve

labot šo sadaļu

Apkaimes apbūve ir ļoti neviendabīga — līdzās nelielajiem mazdārziņiem un pavisam necilajām būdiņām, kurās cilvēki mitinās arī ziemā, ir atrodamas lielas, agrāk vai vēlāk celtas, pārsvarā divstāvu savrupmājas ar iežogotu dārza teritoriju. Iespējams, ka tieši dabas tuvums ir par iemeslu, kāpēc pēdējos gados ir intensificējusies privātmāju apbūve šajā rajonā, piemēram, 6. Beberbeķu līnijas galā un Krotes ielas sākumā. Interesanti, ka ievērojamais pirmās Latvijas brīvvalsts pilsētas attīstības plāna veidotājs Arnolds Lamze jau 1930. gados norādīja uz Beberbeķu priekšrocībām, uzsverot, ka tā būtu viena no vietām, kur būvēt skaistus mājokļus.[15]

Starp Beberbeķu 6. un 7. līniju uz Beberbeķu ielas redzamas tikai daļēji funkcionējošas, bet pārsvarā sabrukušas siltumnīcas. Kādreiz tās bija 1969. gadā dibinātā Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas Labiekārtošanas pārvaldes uzņēmuma Rīgas zieds 11. iecirkņa pārziņā, celtas 1979. gadā. Rīgas zieds bija viens no lielākajiem zemstikla rožu kultivēšanas uzņēmumiem, kas loloja ne tikai vairāk kā 40 dažādu šķirņu ziedus, bet arī koku un krūmu stādus audzēšanai.[16]

Rīga Domes Satiksmes departaments, atbildot uz iedzīvotāju lūgumu, izbūvēja gājēju tiltu pār K. Ulmaņa gatvei. Tāpat, neraugoties uz netālo lidostas atrašanās vietu, Beberbeķu apkaime kļuva aizvien vilinošāka dzīvošanai.

Sabiedriskais transports

labot šo sadaļu

Autobuss

labot šo sadaļu
  • 32. Abrenes iela — (Beberbeķu iela) — Piņķi
  • 43. Abrenes iela — (Beberbeķu iela) — Skulte

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Piezīmes un atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Broce J.K. Rīgas priekšpilsētas un tuvākā apkārtne. 2. sējums. Sēj. red. Zeids T.- Rīga : Zinātne, 1992. - 329. lpp.
  2. ↑ Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs.// Latvijas zemju robežas 1000. gados. Rad. Caune A.- Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999.- 105. lpp.
  3. ↑ Ķempelis G. Rīgas pilsētas zemju nomnieki// Rīga kā Latvijas galvaspilsēta.- Rīga: Latvijas kultūra, 1932. -332. lpp.
  4. ↑ Šterns I. Viduslaiku Rīga ārpus Rīgas// Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē. 1. sēj.- Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1998.-371. lpp.
  5. ↑ Broce J.K. Op. cit.- 330. lpp.
  6. ↑ Broce J.K.Op. cit. - 329. lpp.
  7. ↑ Ķempelis G. Op. cit. - 224. lpp.
  8. ↑ Ķempelis G.Op. cit. - 333. lpp.
  9. ↑ «Galvas pilsēta // Latvijas kareivis. 1925. gada 9. marts. Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas kolekcija.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. Februāris. Skatīts: 2009. gada 28. Jūnijs.
  10. ↑ «Galvas pilsēta // Latvijas kareivis. 1925. gada 29. janvāris. Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas kolekcija.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. Februāris. Skatīts: 2009. gada 28. Jūnijs.
  11. ↑ «Beberbeķu dabas parks. Dabas aizsardzības pārvaldes mājas lapa.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 23. februārī. Skatīts: 2009. gada 28. jūnijā.
  12. ↑ Caune A. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. Pārdaugavas iedzīvotāji 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma atklātnēs. Rīga : Zinātne, 1998. - 178. lpp.
  13. ↑ Bundesvēra ģenerālinspektora vizīte sakarā ar karavīru kapu "beberbeķi" iesvētīšanu // latvijas vēstniecības rīgā mājas lapa. Vācijas vēstniecības rīgā mājas lapa.
  14. ↑ Beberbeķu iela / Rīgas ielas: enciklopēdija. 2. sēj. Sagat. Zalcmanis R., u.c. - Rīga: Priedaines, 2008.
  15. ↑ Lamze A. Lielrīgas teritorijas problēma // Rīga kā Latvijas galvaspilsēta.- Rīga: Latvijas kultūra, 1932. - 798. lpp.
  16. ↑ Rīgas zieds // Rīga. Enciklopēdija. Galv. red. P. Jērāns. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Beberbeķi&oldid=3823542"