Baravikas
Baravikas jeb cietenes ir beku dzimtas sēnes,[1] kuru augļķermeņus lieto pārtikā kā vērtīgas ēdamās sēnes.[2]
| Baravikas | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Apakšvalsts | Augstākās sēnes (Dikarya) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Apakšklase | Agaricomycetidae |
| Rinda | Beku rinda (Boletales) |
| Apakšrinda | Beku apakšrinda (Boletineae) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Bekas (Boletus) |
Etimoloģija
labot šo sadaļuVārds "baravika" aizgūts no slāvu valodām,[3] kurās "bor" apzīmēja silu, baraviku iecienīto meža tipu. Vietām tiek lietots apvidvārds "cietene",[4] kas iespējami saistās ar igauņu baravikas sinonīmu "kiviseen", "akmenssēni". Dažas vārdnīcas pat norāda "cieteni" latviski kā pamatvārdu,[5], bet "baraviku" kā apvidvārdu.[6]
Līdz 21. gadsimta sākumam jēdziens "baravikas" latviski apzīmēja dažas vizuāli līdzīgas plašās beku ģints sēņu sugas, kuras sadzīvē un populārajos sēņu noteicējos parasti netika savstarpēji atšķirtas. Tomēr pēc tam ģenētiski molekulāru pētījumu rezultātā beku ģints tika pēc radniecības sadalīta daudzās sīkākās un 2020. gados terminu "baravikas" un "beku ģints" nozīme Latvijas teritorijā sakrīt — visas 4 Latvijā atrastās šīs ģints sēņu sugas ir baravikas. Tomēr pavisam pasaulē ģintī uz 2021. gada sākumu zināmas 282 sugas,[7] tai skaitā Vidusjūras reģionā populārā un Lietuvā atrastā Boletus aereus ("bronzas baravika") un oficiālie latviskie nosaukumi tām nav doti, pašlaik atbilstoši tradīcijai tām ir pieļaujami gan "beka", gan "baravika".
Vairākās citās valodās vārds "baravikas" vai tā formas apzīmē ne tikai visu beku ģinti, bet arī beku dzimtu (lietuviešu: Baravykai, Baravykiečiai, igauņu: Kivipuravik, Puravikulaadsed, poļu: Borowik, Borowikowce), citās tikai ģinti (krievu: Боровик, baltkrievu: Баравік).
Taksonomija
labot šo sadaļuDažādi avoti Latvijā izšķir no 4 līdz 19 baraviku formām, kuras ir atkarīgas no augšanas vietas: egļu, priežu, bērzu, ozolu un citas. Radikālākie skatījumi egļu baravikas formu reizēm izdala kā galveno, pārējās atzīstot tikai par tās paveidiem. Atšķirības pārsvarā attiecas uz cepurītes krāsu, kātiņa formu un tā tīklveida zīmējumu, dažreiz sugas grūti atšķirt citu no citas un to nosaukumi tiek saistīti ar attiecīgo koku sugu.[8] Saskaņā ar pašreizējo sistemātiku, Latvijā ir zināmas 3 vai 4 baraviku sugas un 2 vai 3 egļu baravikas formas.[9]
Egļu baravika (Boletus edulis)
labot šo sadaļuAug egļu un jauktajos egļu mežos. Cepurītes krāsa — kastaņbrūna, brūna, nevienmērīga, ar gaišākiem vai tumšākiem lāsumiem. Kātiņš sākumā resns, bumbuļveidīgs, vēlāk — vālesveidīgs un izstiepts, apakšdaļa ar paresninājumu. Tīklveida zīmējums ir redzams kātiņa augšdaļā.
Bērzu baravika (Boletus betulicolus)
labot šo sadaļuAug bērzu un jauktajos bērzu mežos. Cepurītes krāsa — gaiši brūna, pelēcīgi brūna, pie malas gaišāka, stobriņi ir īsi. Kātiņš ir resns, bumbuļveidīgs, ar paresninājumu apakšdaļā, ar tīklveida zīmējumu augšdaļā. Liela daļa pētnieku to atzīst tikai par egļu baravikas formu.
Priežu baravika (Boletus pinophilus)
labot šo sadaļuAug smilšainos priežu mežos un jauktajos priežu mežos. Cepurītes krāsa tumši sarkanbrūna, reizēm ar zilpelēku nokrāsu un gaišu malu (vistumšākā cepurīte starp baravikām). Kātiņš sākumā balts vai viegli brūngans, vēlāk ar izcilnētu baltu vai dzeltenīgu tīklveida zīmējumu.
Ozolu jeb vasaras baravika (Boletus reticulatus)
labot šo sadaļuLatvijā sastopama retāk kā citas baravikas. Aug zem ozoliem lapu un jauktos mežos, parkos. Cepurītes krāsa ir pelēcīgi brūna vecumā reizēm saplaisājusi. Kātiņš ar paresninājumu apakšdaļā, ar izcilnētu tīklveida zīmējumu.
Ekoloģija
labot šo sadaļuBaraviku augļķermeņi Latvijā atrodami parasti no jūnija vidus līdz oktobra vidum trijās četrās kārtās: reti un atsevišķi jūnija beigās, ražas kārta jūlija vidū, masveidā augusta otrajā pusē un septembra pirmajā pusē dažādos mežos, sausākās vietās. Mikorizu veido ar aptuveni 50 koku sugām, visbiežāk ar eglēm, priedēm, bērziem, ozoliem. Vasarā var atrast jaunajos mežos un stādījumos, silmalās. Rudenī dziļāk mežā, pie veciem kokiem, pie takām un pamestiem ceļiem. Bieži aug grupās vai saimēs (dažāda vecuma grupa) un atsevišķi.
Bioloģiski aktīvās vielas
labot šo sadaļuBaraviku augļķermeņi satur vērtīgu steroīdu — ergosterolu (500 mg uz 100 g kaltētu sēņu)[10], kā arī tā atvasinājumu ergosterola peroksīdu (30 mg uz 100 g kaltētu sēņu). Ergosterola peroksīdam piemīt pretmikrobu un pretiekaisuma aktivitāte, kā arī tam konstatētas citotoksiskas īpašības attiecībā uz dažām laboratorijā kultivētām vēža šūnu līnijām.[11]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Beku dzimtas sēnes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 23. jūnijā. Skatīts: 2017. gada 13. septembrī.
- ↑ «Baraviku pagatavošana». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 25. septembrī. Skatīts: 2017. gada 13. septembrī.
- ↑ «Latvijas daba. Sēņu nosaukumi stāsta». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 16. decembrī. Skatīts: 2021. gada 16. decembrī.
- ↑ Valodas konsultācijas. Anna Stafecka. Iz novadu valodas pūra lādes.
- ↑ Latviešu-krievu vārdnīca. Cietene
- ↑ Latviešu-krievu vārdnīca. Baravika
- ↑ Catalogue of Life. Boletus
- ↑ I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 24. lpp.
- ↑ «Egļu baravikas formas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 17. septembrī. Skatīts: 2017. gada 13. septembrī.
- ↑ Mattila P, Lampi A-M, Ronkainen R, Toivo J, Piironen V. (2002). "Sterol and vitamin D2 contents in some wild and cultivated mushrooms". Food Chemistry 76 (3): 293–98. doi:10.1016/S0308-8146(01)00275-8.
- ↑ Krzyczkowskia W, Malinowskaa E, Suchockib P, Klepsa J, Olejnikd M, Herold F. (2008). "Isolation and quantitative determination of ergosterol peroxide in various edible mushroom species". Food Chemistry 113 (1): 351–55. doi:10.1016/j.foodchem.2008.06.075.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Beku ģints |