Atēnu Ferekīds
Atēnu Ferekīds (sengrieķu: Φερεκύδης ὁ Ἀθηναῖος), saukts arī Leras Ferehīds (sengrieķu: Φερεκύδης ο Λέριος) bija 6. gadsimta pr.Kr. sengrieķu vēsturnieks-logogrāfs, kā arī ģenealoģiju pētnieks un mitogrāfs. Pēc Milētas Hekateja viņš bija viens no pirmajiem zināmajiem grieķu prozaiķiem un vēsturniekiem.[nepieciešama atsauce] Tāpat, kā Argosas Akusilavs, viņš tiek pieskaitīts logogrāfiem.[1]
| ||||||||||
| ||||||||||
Dzīves gājums
labot šo sadaļuAtēnu Ferekīds dzimis Leras salā ap 460-450. gadu pr. Kr., taču pēc tam pārcēlās uz dzīvi Atēnās, un tādēļ viņu sauc arī par Atēnu Ferekīdu. Bet vispār Suda viņu attiecina uz 75. olimpiādi jeb ap 480. gadu pr.Kr., savukārt, Eisēbijs un Pashālā hronika attiecina viņu uz 81. olimpiādi (456. gadu pr.Kr), bet Izidors uz 460. gadu pr.Kr. Jebkurā gadījumā viņš dzīvoja 5. gadsimta pr.Kr. pirmajā pusē, un bija Hērodota un Lezbas Hellanika laikabiedrs. Samosatas Lukiāns min viņu kā vienu no ilgdzīvošanas piemēriem un runā, ka viņš nodzīvoja apmēram 85. gadus.
Viņa galvenais darbs, kas pazīstams daudzām skolām un īpaši pateicoties Pseido-Apollodoram, kurš bieži viņu izmantoja par savu tekstu avotu, ir Historiai desmit sējumos, un tika uzrakstīts 5. gadsimta pr.Kr. sākumā. Šim darbam daudzveidīgā satura dēļ ir doti dažādi nosaukumi. To mēdza saukt gan Vēstures (Ἱστορίαι), gan Autohtoni (Αὐτόχθονες), gan arī Arheoloģijas (Ἀρχαιολογίαι) (ar nozīmi «senas lietas»). Katras grāmatas tēmu var saprast no daudziem zināmajiem fragmentiem. Viņš sāka ar «Teogoniju» par dievu izcelsmi, bet pēc tam stāstīja par varoņiem un to ģimenēm, iespējams, koriģējot mītus saskaņā ar konkrēto brīdi. Šis darbs bija uzrakstīts joniešu dialektā, lai pagodinātu seno Atikas dzimtu senčus, kas dzīvoja aizvēsturiskos laikos. Ferekīds mēdza koriģēt mītus ne tādēļ, lai tās racionalizētu, bet tādēļ, lai adaptētu tās sava laika populārajiem ticējumiem. Šī iemesla dēļ Ferekīdu nevar salīdzināt ar senāku mitogrāfu, Hekateju, kura ģenealoģijas bija kritiskākas un skeptiskāk veidotas.
Ferekīda darbs iekļāva sevī Atikas ģenealoģijas no varoņu laikiem (ieskaitot Ahilleju un Ajaksu) līdz autora laikabiedriem. Viņš mēģināja sistematizēt dievu un varoņu pasauli. Kaut arī Ferekīds nodarbojās galvenokārt ar mitogrāfiju, viņa darbam bija liela nozīme arī historiogrāfijas attīstībā, jo viņš saistīja šos aprakstus ar vēsturiskām personām un vēsturiskiem notikumiem. Tādā veidā mitoloģija un vēsture tika apvienoti vienā stāstījumā. Mūsdienās darbs ir pazaudēts, izņemot lielu daudzumu fragmentu. Darba prezentācija bija pieticīga. Spriežot pēc visa, Ferekīds necentās izveidot «racionāli pielāgotu» mitoloģiju, bet, piemēram, noformēja Jāsona un argonautu tēmu atstāstījuma veidā. Viņš norādīja uz «greizsirdīgo dievu ietekmi» uz varoņu un ļaužu pieņemamajiem lēmumiem kā uz galveno vēsturisko elementu un, attiecīgi, uz cilvēcisko izvēli (kaut arī dievu iespaidotu un vadītu), kas tajā laikā bija jaunums, salīdzinājumā ar priekšstatiem par vēsturi, kuru pilnībā kontrolē dievi. Saskaņā ar antīko klasifikāciju, Ferekīdu nevar saukt par vēsturnieku šī vārda tiešajā nozīmē. Taču jau iepriekš minētā notikumu atspoguļojuma dēļ no aizvēstures līdz viņa dzīves laikam, viņš tradicionāli tika uzskatīts par vēsturnieku. Ferekīds uzrakstīja vairākus kadastrus, un īpaši ievērojams ir tas, kas veltīts Hiādām, jo viņš pirmais izskaidroja šo zvaigžņu kopu mitoloģiski.
Darbi
labot šo sadaļuSuda dod arī citu viņa darbu sarakstu, dažus no kuriem piedēvē Leras Ferikīdam, bet citus Atēnu Ferikīdam, kurus tā kļūdaini uzskata par diviem atsevišķiem autoriem. Tā piemin, ka bija autori, kas uzskatīja Ferikīdu par orfisko sacerējumu vācēju, jaucot to ar Siras Ferekīdu. Pēc Sudas datiem viņa darbi saucās:
- «Pamācība ar vārdu» (Παραινεσεις δι᾽ἐπῶν) taču, visdrīzāk, tas nebija viņa darbs,
- «Par Leras salu» (Περὶ Λέρου),
- «Par Ifigēniju» (Περὶ ̓Ἰφιγενείας),
- «Par Dionīsa svētkiem» (Περὶ τῶν Διονύσου ἑορτῶν).
Neviens no šiem darbiem līdz mūsdienām nav saglabājies.