Logogrāfi
Logogrāfi (sengrieķu: λογογράφος, daudzsk. λογογράφοι no λόγος, logos — vārds, prozas darbs un γράφω, grapho — rakstu) Senajā Grieķijā bija divas ļaužu grupas: vēsturnieki un runu sastādītāji. Logogrāfs — prozas sacerētājs.
Kritizējot savu priekšteču un laikabiedru darbus, vēsturnieks Tukidīds sauca tos par "logogrāfiem". Kā norāda Boruhovičs, Atikā 4. gadsimtā pr.Kr. par logogrāfiem biežāk sauca personas, kas par savu amatu izvēlējās runu sastādīšanu priekš tiem, kas tiesas prāvās uztājās kā prasītāji vai atbildētāji. Termins "logogrāfs" tiek izmantots agrīno grieķu vēsturnieku apzīmēšanai, kuri rakstīja pirms Hērodota un Tukidīda, vai arī bija viņu laikabiedri.
Vēsturnieki
labot šo sadaļuLogogrāfi bija pirmās sengrieķu vēsturiskās prozas autori.
Pirmie logogrāfi parādījās Jonijā 6. gadsimta pr.Kr. vidū. Tiek izdalītas divas logogrāfu paaudzes: vecākā (6. līdz 5. gadsimta pr.Kr. pirmā puse; Milētas Kadms, Milētas Hekatejs, Lampsakas Harons, Skilaks u.c.) un jaunākā (5. gadsimta pr.Kr. otrā puse; Ksants, Atēnu Ferekīds, Lezbas Hellaniks u.c.). Balstoties uz mītiem un teiksmām, logogrāfi centās restaurēt grieķu polisu un "barbaru" valstu leģendāro vēsturi, kā arī aristokrātisko dzimtu ģenealoģiju (tas ir redzams no Hekateja, Harona, Ksanta darbu fragmentiem, kas ir saglabājušies līdz mūsdienām). Daži logogrāfu darbi, balstīti uz personiskajiem piedzīvojumiem ceļojumos, satur vērtīgas etnogrāfiskas un ģeogrāfiskas ziņas (Hekateja, Skilaka darbi). Jaunākie logogrāfi, balstoties uz pilsētu hronikām, amatpersonu sarakstiem u.t.t. centās noskaidrot agrīno grieķu vēstures notikumu hronoloģisko secību. Pazīstamākā šajā sakarā ir Hellanika "Attīda" — Atēnu un citu seno gieķu Atikas polisu vēstures notikumu hronika.
Logogrāfi uzskatīja, ka episko tradīciju pamatā ir reāli notikumi, un centās tos noskaidrot, racionālistiski naivi interpretējot mītus, cenšoties nivelēt pretrunas un pārdabiskos elementus. No logogrāfu darbiem ir saglabājušies tikai fragmenti.
Runu sacerētāji
labot šo sadaļuNo 5. gadsimta pr.Kr. beigām logogrāfi Atēnās bija runu veidotāji priekš tiem, kam bija jāuzstājas tiesās. Runas tie gatavoja, iejūtoties "pasūtītāja" individualitātē.
Seno grieķu dzīvē tiesām bija liela loma, un tās maz līdzinājās mūsdienu tiesām. Prokuroru institūcija nepastāvēja, bet par apsūdzētāju varēja uzstāties jebkurš. Apsūdzētais aizstāvējās pats: uzstājoties tiesnešu priekšā viņš centās ne tik daudz pārliecināt tos savā nevainībā, cik iežēlināt un iegūt viņu simpātijas savā pusē. Šim mērķim tika pielietoti paši negaidītākie, no mūsu viedokļa, paņēmieni. Ja apsūdzētajam bija jāuztur ģimeni, viņš atveda savus bērnus, un tie lūdzās tiesnešus apžēlot viņu tēvu. Ja viņš bija karavīrs, tas atsedza savas krūtis un rādīja ievainojumu rētas, kas bija gūtas cīņās par dzimto pilsētu. Ja viņš bija dzejnieks, tas deklamēja savas dzejas, demonstrējot savu mākslu. Milzīgās, no mūsu viedokļa, kolēģijas priekšā (Atēnās normāli bija 500 tiesneši, bet kopumā tiesas piesēdētāji, helieji, bija 6000 cilvēki) līdz katram nodot loģisko argumentu būtību bija pilnīgi bezcerīgi: daudz izdevīgāk bija visādos veidos iedarboties uz viņu emocijām. "Kad tiesneši un apsūdzētāji — vienas un tās pašas personas, ir nepieciešams liet gaužas asaras un izteikt tūkstošiem žēlabu, lai tiktu labvēlīgi uzklausīti", — rakstīja Halikarnāsas Dionīsijs.
Juceklīgās tiesas prāvas apstākļos tiesāties Atēnās nebija viegli, turklāt, ne visi bija labi runātāji, lai iegūtu klausītāju labvēlību. Tāpēc tiesu prāvu dalībnieki izmantoja logogrāfu pakalpojumus, jo tie bija pieredzējuši un apveltīti ar oratoru talantu. Šie ļaudis, iepazīstoties ar lietas būtību, par maksu sastādīja savu klientu uzstāšanās runas, kuras tie iemācījās no galvas un atstāstīja tiesā. Bija gadījumi, kad logogrāfs sastādīja vienlaicīgi runu gan jautātājam, gan atbildētājam, t.i. vienā runā apgāza to, ko otrā runā bija apgalvojis.