Arābu valodas varietātes

Arābu valoda ir semītu saimes valoda ar daudzām varietātēm, kas var ievērojami atšķirties cita no citas; kā starp valstīm, tā arī vienas valsts robežās. Šajā rakstā apskatītas arābu valodas varietātes salīdzinot tās ar klasisko un standarta valodu, tā arī savstarpēji. Sociolingvistiskā griezumā arābu valoda ir tipisks diglosijas piemērs, kad valodas runātāji dzimtās valodas līmenī apgūst divas dažādas valodas formas piemērojamas dažādiem dzīves aspektiem. Arābu valodas gadījumā reģionālās varietātes valoda tiek apgūta dzimtās valodas līmenī un lietota sadzīviskās ikdienas situācijās. Standarta arābu valoda tiek apgūta skolā un tiek lietota formālās situācijās, drukātos materiālos, televīzijā. Dažādās valstīs atšķirības starp ikdienas sarunvalodu un literāro valodu ir ļoti atšķirīgas.

Apskats

Pirmsislāma Arābijas senās ziemeļarābu valodas dialektu mantiniecei agrīnajai arābu valodai bija ievērojamas dialektālās atšķirības. Sevišķi izteikti bija kahtānu, adnānu un himjaru dialekti. Līdz ar islāma izplatīšanos 7. gs., Korāna (klasiskā) arābu valoda kļuva par vadošo dialektu.

Mūsdienās arābu valodas varietātes arābu apdzīvotajās valstīs bieži diezgan radikāli atšķiras no literārās arābu valodas un cita no citas. Vairākām no tām definīcija "valoda" vai "dialekts" ir ļoti politizēts jautājums. Šeit tiek lietots neitrāls termins "varietāte".

Galvenās varietātes

Divas galvenās arābu valodas varietāšu grupas ir Magribas (Ziemeļāfrikas) un Tuvo Austrumu dialektu grupas. Nākamā atšķirību grupa ir starp nometnieku varietātēm un daudz konservatīvākajām beduīnu varietātēm. Atšķirīgas ir arī "perifērās" varietātes tajās zemēs, kur arābu valoda nav dominējošā (kā Turcija, Irāna, Kipra, Čada, Nigērija) un kur valoda mazāk ietekmējas no klasiskās arābu valodas. Vēsturiski šīs varietātes tomēr iekļaujas tajā pašā klasifikācijā, kā zināmākās varietātes. Dažos reģionos atšķirīgu konfesiju piederīgie runā dažādās varietātēs. Bagdādes kristieši un jūdi runā qeltu dialektā, bet musulmaņi — gilit dialektā.

Maltiešu valoda, kaut arī cēlusies no arābu valodas, lieto latīņu alfabētu un ir attīstījusies par pilnīgi patstāvīgu valodu. Iespējams, ka pati atšķirīgākā no nekreoliskajām arābu valodas varietātēm ir Kipras maronītu arābu valoda. Stipri ietekmējusies no grieķu valodas, mūsdienās gandrīz izzudusi.

Svarīgs faktors atšķirīgo varietāšu veidošanās procesā ir iepriekš vai paralēli šajā reģionā runātas valodas ietekme. No šīm valodām tiek aizgūts pietiekoši liels jaunu vārdu krājums, kā arī ietekmējas fonētika un vārdu secība.

Arābu valodas varietātēm tikai reizumis ir rakstīta forma, parasti arābu alfabētā. Parasti tās ir lugas, dzeja, reizēm atsevišķi citi sacerējumi (kā Platona sacerējumi). Šāda literatūra pastāv libāniešu un ēģiptiešu varietātēs. Dzeja tiek publicēta rakstveidā lielākajā daļā varietāšu. Alžīrijā franču laikā vietējā valodas varietāte tika pasniegta skolās un ir saglabājušās mācību grāmatas.

Arābu pidžinvalodas ar nelielu, pamatā arābisku, vārdu krājumu un vienkāršotu morfoloģiju ir vai bijušas izplatītas Sahāras dienvidos un Austrumāfrikā. Viduslaiku ģeogrāfs Al Bakri fiksējis vienas šādas valodas tekstus mūsdienu Mauritānijas teritorijā. Dažos reģionos, kā Sudānas dienvidos, šādas valodas ir kreolizējušās.

Varietāšu klasifikācija

Pirmsislāma (pirmsekspansijas) varietātes

• Ziemeļsenarābu (pirms mūsu ēras 4. gs.)
• Senarābu
  • Austrumarābu, klasiskās arābu valodas priekštece
  • Rietumarābu valodaRietumarābu (Hidžaza)

Islāma laika (pēcekspansijas) varietātes

Šajā grupā iekļautas varietātes, kas izdalījušās pēc arābu ekspansijas ārpus Arābijas pussalas.

Rietumu varietātes

• Magribas
  • Koinē:
    • Marokāņu (ISO 639-3:ary)
    • Alžīriešu (ISO 639-3:arq)
    • Tūnisiešu (ISO 639-3:aeb)
    • Lībiešu (ISO 639-3:ayl)
  • Pilnībā pirmshilāla:
    • Džebli
    • Džīdželas
    • Sikuloarābu (mirusi)
    • Maltiešu (ISO 639-3:mlt)
  • Beduīnu:
    • Sahāras (ISO 639-3:aao)
    • Hasanīja (ISO 639-3:mey)
• Andalūzijas (mirusi)

Centrālās varietātes

• Ēģiptiešu (ISO 639-3:arz)
• Saīdī (ISO 639-3:aec)
• Sudāniešu (ISO 639-3:apd)

Ziemeļu varietātes

• Ziemeļmezopotāmijas (ISO 639-3:ayp)
• Levantes (austrumarābu)
  • Ziemeļlevantes
    • Ziemeļsīrijas
    • Libānas-Centrālsīrijas (Ziemeļlevantes) (ISO 639-3:apc)
      • Libāniešu
      • Sīriešu
    • Palestīniešu (Dienvidlevantes) (ISO 639-3:ajp)
  • Bedavī (ISO 639-3:avl)
  • Kipras maronītu (ISO 639-3:acy)
• Irākiešu (ISO 639-3, Mesopotamian acm)
  • qeltu-varietātes
    • Bagdādes (jūdu)
  • gilit-varietātes
    • Bagdādes

Dienvidu varietātes

• Līča arābu valodas (ISO 639-3:afb)
• Beharānīja (ISO 639-3:abv)
• Nedždīja (ISO 639-3:ars)
• Hedžazī (ISO 639-3:acw)
• Jemeniešu
  • Hadramī (ISO 639-3:ayh)
  • Sanas (ISO 639-3:ayn)
  • Taizas-Adenas (ISO 639-3:acq)
• Zufāras (ISO 639-3:adf)
• Omāniešu (ISO 639-3:acx)
• Šihi (ISO 639-3:ssh)

Perifērās varietātes

• Vidusāzijas arābu valodas
  • Tadžikī (ISO 639-3:abh)
  • Uzbekī (ISO 639-3:auz)
• Huzestānī
• Širvānī (mirusi)
• Šuva (ISO 639-3:shu)
• Nigērijas

Konfesionālās (sektārās) varietātes

• Jūdarābu valodas (ISO 639-3:jrb)
  • Irākas jūdarābu valoda (ISO 639-3:yhd)
  • Marokas jūdarābu valoda (ISO 639-3:aju)
  • Tripolitānijas jūdarābu valoda (ISO 639-3:yud)
  • Tūnisijas jūdarābu valoda (ISO 639-3:ajt)
  • Jemenas jūdarābu valoda (ISO 639-3:jye)

Diglosiskā varietāte

• Standarta arābu valoda (ISO 639-3:arb)

Kreoliskās valodas

• Kinūbī
• Babalīja
• Džūbas arābu valoda

Valstu dialekti un valodas

• Alžīrijas
• Bahreinas
• Čadas
• Ēģiptes
• Emirātu
• Irākas
• Jemenas
• Jordānijas
• Kataras
• Kuveitas
• Libānas
• Lībijas
• Marokas
• Mauritānijas
• Nigērijas
• Omānas
• Palestīnas
• Sahāras
• Saūda Arābijas
• Sīrijas
• Sudānas
• Tūnisijas

Nometnieku un beduīnu varietātes

Viena no pamata dialektālajām atšķirībām, kas izplatīta visās arābiski runājošajās zemēs, ir starp nometniekiem un nomadiem beduīniem. Levantē un Ziemeļāfrikā (pēcislāma ekspansijas perioda areālos) šīs atšķirības skaidri novērojamas starp pilsētu (nometnieku) un lauku (beduīnu) iedzīvotājiem. Sarežģītāka situācija ir Irākā un Arābijas pussalā.

Visbiežāk sastopamā fonētiskā atšķirība starp šīm dialektu grupām ir burts ق qāf, kas ir balsīgs (parasti /g/, bet dažkārt arī palatalizētie varianti /ʤ/ vai /ʒ/) beduīnu dialektos, bet nebalsīgs (/q/ vai /ʔ/) nometnieku dialektos. Otra galvenā fonētiskā atšķirība ir beduīnu dialektos saglabātie klasiskās arābu valodas interdentālie līdzskaņi /θ/ ث un /ð/ ذ, kā arī empātisko /dˤ/ ض and /ðˤ/ ظ apvienošana vienā /ðˤ/, atšķirībā no nometnieku /dˤ/

Tomēr visnozīmīgākās atšķirības ir sintaksē. Beduīnu dialekti ir konservatīvāki, nekā nometnieku un Arābijas pussalas beduīnu dialekti ir konservatīvāki par pārējiem. Starp nometnieku dialektiem rietumu varietātes (sevišķi Marokas varietāte) ir mazāk konservatīvas, kā austrumu varietātes.

Literatūra

• Durand, O., (1995), Introduzione ai dialetti arabi, Centro Studi Camito-Semitici, Milan.
• Fischer W. & Jastrow O., (1980) Handbuch der Arabischen Dialekte, Harrassowitz, Wiesbaden.
• Heath, Jeffrey "Ablaut and Ambiguity: Phonology of a Moroccan Arabic Dialect" (Albany: State University of New York Press, 1987)
• Holes, Clive (2004) Modern Arabic: Structures, Functions, and Varieties Georgetown University Press. ISBN 1-58901-022-1
• Versteegh, Dialects of Arabic
• Kees Versteegh, "The Arabic Language" (New York: Columbia University Press, 1997)
• George Grigore, (2007). L'arabe parlé à Mardin. Monographie d'un parler arabe périphérique. Bucharest: Editura Universitatii din Bucuresti, ISBN 978-973-737-249-9 [1]
• Columbia Arabic Dialect Modeling (CADIM) Group
• Israeli Hebrew and Modern Arabic — a Few Differences and Many Parallels