Arābu valodas varietātes

Arābu valoda ir semītu saimes valoda ar daudzām varietātēm, kas var ievērojami atšķirties cita no citas; kā starp valstīm, tā arī vienas valsts robežās. Šajā rakstā apskatītas arābu valodas varietātes salīdzinot tās ar klasisko un standarta valodu, tā arī savstarpēji. Sociolingvistiskā griezumā arābu valoda ir tipisks diglosijas piemērs, kad valodas runātāji dzimtās valodas līmenī apgūst divas dažādas valodas formas piemērojamas dažādiem dzīves aspektiem. Arābu valodas gadījumā reģionālās varietātes valoda tiek apgūta dzimtās valodas līmenī un lietota sadzīviskās ikdienas situācijās. Standarta arābu valoda tiek apgūta skolā un tiek lietota formālās situācijās, drukātos materiālos, televīzijā. Dažādās valstīs atšķirības starp ikdienas sarunvalodu un literāro valodu ir ļoti atšķirīgas.

Apskats labot šo sadaļu

Pirmsislāma Arābijas senās ziemeļarābu valodas dialektu mantiniecei agrīnajai arābu valodai bija ievērojamas dialektālās atšķirības. Sevišķi izteikti bija kahtānu, adnānu un himjaru dialekti. Līdz ar islāma izplatīšanos 7. gs., Korāna (klasiskā) arābu valoda kļuva par vadošo dialektu.

Mūsdienās arābu valodas varietātes arābu apdzīvotajās valstīs bieži diezgan radikāli atšķiras no literārās arābu valodas un cita no citas. Vairākām no tām definīcija "valoda" vai "dialekts" ir ļoti politizēts jautājums. Šeit tiek lietots neitrāls termins "varietāte".

Galvenās varietātes labot šo sadaļu

Divas galvenās arābu valodas varietāšu grupas ir Magribas (Ziemeļāfrikas) un Tuvo Austrumu dialektu grupas. Nākamā atšķirību grupa ir starp nometnieku varietātēm un daudz konservatīvākajām beduīnu varietātēm. Atšķirīgas ir arī "perifērās" varietātes tajās zemēs, kur arābu valoda nav dominējošā (kā Turcija, Irāna, Kipra, Čada, Nigērija) un kur valoda mazāk ietekmējas no klasiskās arābu valodas. Vēsturiski šīs varietātes tomēr iekļaujas tajā pašā klasifikācijā, kā zināmākās varietātes. Dažos reģionos atšķirīgu konfesiju piederīgie runā dažādās varietātēs. Bagdādes kristieši un jūdi runā qeltu dialektā, bet musulmaņi — gilit dialektā.

Maltiešu valoda, kaut arī cēlusies no arābu valodas, lieto latīņu alfabētu un ir attīstījusies par pilnīgi patstāvīgu valodu. Iespējams, ka pati atšķirīgākā no nekreoliskajām arābu valodas varietātēm ir Kipras maronītu arābu valoda. Stipri ietekmējusies no grieķu valodas, mūsdienās gandrīz izzudusi.

Svarīgs faktors atšķirīgo varietāšu veidošanās procesā ir iepriekš vai paralēli šajā reģionā runātas valodas ietekme. No šīm valodām tiek aizgūts pietiekoši liels jaunu vārdu krājums, kā arī ietekmējas fonētika un vārdu secība.

Arābu valodas varietātēm tikai reizumis ir rakstīta forma, parasti arābu alfabētā. Parasti tās ir lugas, dzeja, reizēm atsevišķi citi sacerējumi (kā Platona sacerējumi). Šāda literatūra pastāv libāniešu un ēģiptiešu varietātēs. Dzeja tiek publicēta rakstveidā lielākajā daļā varietāšu. Alžīrijā franču laikā vietējā valodas varietāte tika pasniegta skolās un ir saglabājušās mācību grāmatas.

Arābu pidžinvalodas ar nelielu, pamatā arābisku, vārdu krājumu un vienkāršotu morfoloģiju ir vai bijušas izplatītas Sahāras dienvidos un Austrumāfrikā. Viduslaiku ģeogrāfs Al Bakri fiksējis vienas šādas valodas tekstus mūsdienu Mauritānijas teritorijā. Dažos reģionos, kā Sudānas dienvidos, šādas valodas ir kreolizējušās.

Varietāšu klasifikācija labot šo sadaļu

Pirmsislāma (pirmsekspansijas) varietātes labot šo sadaļu

Islāma laika (pēcekspansijas) varietātes labot šo sadaļu

Šajā grupā iekļautas varietātes, kas izdalījušās pēc arābu ekspansijas ārpus Arābijas pussalas.

Rietumu varietātes labot šo sadaļu

Centrālās varietātes labot šo sadaļu

Ziemeļu varietātes labot šo sadaļu

Dienvidu varietātes labot šo sadaļu

Perifērās varietātes labot šo sadaļu

Konfesionālās (sektārās) varietātes labot šo sadaļu

Diglosiskā varietāte labot šo sadaļu

Kreoliskās valodas labot šo sadaļu

Valstu dialekti un valodas labot šo sadaļu

Nometnieku un beduīnu varietātes labot šo sadaļu

Viena no pamata dialektālajām atšķirībām, kas izplatīta visās arābiski runājošajās zemēs, ir starp nometniekiem un nomadiem beduīniem. Levantē un Ziemeļāfrikā (pēcislāma ekspansijas perioda areālos) šīs atšķirības skaidri novērojamas starp pilsētu (nometnieku) un lauku (beduīnu) iedzīvotājiem. Sarežģītāka situācija ir Irākā un Arābijas pussalā.

Visbiežāk sastopamā fonētiskā atšķirība starp šīm dialektu grupām ir burts ق qāf, kas ir balsīgs (parasti /g/, bet dažkārt arī palatalizētie varianti /ʤ/ vai /ʒ/) beduīnu dialektos, bet nebalsīgs (/q/ vai /ʔ/) nometnieku dialektos. Otra galvenā fonētiskā atšķirība ir beduīnu dialektos saglabātie klasiskās arābu valodas interdentālie līdzskaņi /θ/ ث un /ð/ ذ, kā arī empātisko /dˤ/ ض and /ðˤ/ ظ apvienošana vienā /ðˤ/, atšķirībā no nometnieku /dˤ/

Tomēr visnozīmīgākās atšķirības ir sintaksē. Beduīnu dialekti ir konservatīvāki, nekā nometnieku un Arābijas pussalas beduīnu dialekti ir konservatīvāki par pārējiem. Starp nometnieku dialektiem rietumu varietātes (sevišķi Marokas varietāte) ir mazāk konservatīvas, kā austrumu varietātes.

Literatūra labot šo sadaļu