Apdzira
Apdzira (latīņu: Huperzia selago) ir mūžzaļš, daudzgadīgs staipekņu dzimtas (pēc dažām klasifikācijām apdziru dzimtas) lakstaugs. Suga sastopama abās puslodēs, galvenokārt mērenajos un boreālajos apgabalos.
| Apdzira Huperzia selago (L.) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Staipekņu nodalījums (Lycopodiophyta) |
| Klase | Staipekņu klase (Lycopodiopsida) |
| Rinda | Staipekņu rinda (Lycopodiales) |
| Dzimta | Staipekņu dzimta (Lycopodiaceae) |
| Apakšdzimta | Apdziru apakšdzimta (Huperzioideae) |
| Ģints | Apdziras (Huperzia) |
| Suga | Apdzira (Huperzia selago) |
 Apdzira Vikikrātuvē | |
Latvijā H. selago ir vienīgā apdziru ģints suga, sastopama samērā reti. Tā ir ierakstīta Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā un Latvijas Sarkanās grāmatas nepietiekami izpētīto sugu kategorijā,[1] kā arī MK noteikumos par ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. [2]
Latvijas Botāniķu biedrība apdziru izvēlējās par Gada augu 2024.[3]
Apraksts
labot šo sadaļuApdzirai ir stāvi, 7—20 cm gari stublāji, kas augšdaļā dakšveidīgi (dihotomiski) zarojas. Uz stublāja un zariem blīvi sakārtotas lancetiskas 0,5—0,8 cm garas lapas. Lapu krāsa atkarīga no apgaismojuma: ēnā augošiem augiem tās ir tumši zaļas, bet saulainās vietās — dzeltenzaļas. Zaru vidusdaļā vai augšdaļā lapu žāklēs veidojas mazi, dzeltenīgi sporu nesēji jeb sporangiji. Sporas nogatavojas no jūlija līdz oktobrim. Attīstības cikls no sporu izveidošanās līdz jaunam augam (sporofītam) ilgst 15—20 gadus.[1][4]
Izplatība un biotopi
labot šo sadaļuApdzira sastopama gandrīz visā Eiropā no Norvēģijas līdz Pirenejiem un Spānijas ziemeļiem, līdz Apenīniem un Balkānu pussalai,[5] neiekļaujot galējos rietumu apgabalus. Ziemeļamerikā sugai ir atsevišķas atradnes, tā neveido vienlaidus areālu.[4] Arī Āzijā areāls ir izkliedēts.
Apdzira ir ēncietīgs meža augs. Tā veido nelielas grupas mitros egļu un platlapju—egļu mežos.[4] Retāk apdziru var atrast pārejas purvos, mežmalu krūmājos un izcirtumos.[1] Viduseiropā galvenokārt sastopama mēreni mitros, gaišos kalnu skujkoku mežos ar barības vielām nabadzīgām augsnēm.[6]
Sugas pastāvēšanu apdraud apdziru augšanai piemērotu mežu izciršana. Ilgā attīstības cikla dēļ nav pieļaujama augu ievākšana un izmantošana dekoratīviem mērķiem.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 Latvijas Sarkanā grāmata 3.sēj. Vaskulārie augi. Rīga: LU Bioloģijas institūts, 2003. 644. lpp. ISBN 9984-559-08-4
- ↑ Ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu saraksts Likumi.lv: Noteikumi. Skatīts: 2024.01.13.
- ↑ Gada augs 2024 – apdzira Dabasdati. Skatīts: 2024.01.13.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 N. Priedītis Enciklopēdija Latvijas augi. Rīga : Gandrs, 2014. 44. lpp. ISBN 978-9934-8015-2-5
- ↑ Erich Oberdorfer: Pflanzensoziologische Exkursionsflora für Deutschland und angrenzende Gebiete. 8. Auflage. Stuttgart, Verlag Eugen Ulmer, 2001, ISBN 3-8001-3131-5
- ↑ Huperzia selago (L.) Schrank & Mart. In: Info Flora, dem nationalen Daten- und Informationszentrum der Schweizer Flora. Abgerufen am 15. Februar 2022.