Alise Freindliha

padomju / krievu teātra un kino aktrise

Alise Freindliha (krievu: Алиса Бруновна Фрейндлих, dzimusi 1934. gada 8. decembrī) ir padomju / krievu teātra un kino aktrise. 1971. gadā Freindlihai piešķirts Krievijas PFSR Tautas skatuves mākslinieces nosaukums, bet 1981. gadā — PSRS Tautas skatuves mākslinieces nosaukums. Apbalvota ar K. Staņislavska vārdā nosaukto Krievijas PFSR Valsts prēmiju (1976), trim Krievijas Federācijas Valsts prēmijām (1996, 2001, 2008) un Krievijas Federācijas valdības prēmiju (2010).

Alise Freindliha
Алиса Бруновна Фрейндлих
Alise Freindliha
Dzimusi 1934. gada 8. decembrī (86 gadi)
Ļeņingrada, Krievijas PFSR, Karogs: Padomju Savienība PSRS, tagad Karogs: Krievija Krievija
Nodarbošanās aktrise
Darbības gadi 1955—pašlaik
Dzīvesbiedrs Vladimirs Karasevs (1956—1957)
Igors Vladimirovs (1960.gadu sākums—1981)
Jurijs Solovejs (1980.gadu sākums—1990)
Bērni Varvara Vladimirova
Oficiālā mājaslapa

Kopš 1983. gada Freindliha ir viena no vadošajām aktrisēm Ļeņingradas Lielajā dramatiskajā teātrī.[1] Filmējusies nozīmīgās lomās tādās pazīstamās filmās kā "Salmu cepurīte" (1974), "Agonija" (1974), "Anna un Komandors" (1974), "Dienesta romāns" (1977), "D`Artanjans un trīs musketieri" (1978), "Stalkers", (1979), "Cietsirdīgā romance" (1984), Подмосковные вечера (1994), На Верхней Масловке (2004), Полторы комнаты, или Сентиментальное путешествие на родину (2009), "Dižais balets" (Большой, 2017).

Saņēmusi divas nacionālās teātra prēmijas "Zelta maska" (2001, 2006), četras Krievijas kinomākslas akadēmijas "Nika" prēmijas (1995, 2006, 2016 (goda balva), 2018) un divas Krievijas nacionālās kinobalvas "Zelta ērglis" (2018, 2020 (goda balva)).

BiogrāfijaLabot

Dzīves sākumsLabot

 
Alises Freindlihas vecāki, 1930. gadi

Alises Freindlihas māte Ksenija Fjodorova jaunībā dzīvoja Pleskavā, kur nodarbojās ar māksliniecisko pašdarbību. Vēlāk pārcēlās uz Ļeņingradu, kur Darba jaunatnes teātra dramatiskajos kursos satika vācu izcelsmes aktieri Bruno Freindlihu (1909—2002), kura priekšteči bija pārcēlušies no Vācijas uz Krieviju vēl 18. gadsimtā. Alise Freindliha piedzima 1934. gada 8. decembrī. Alisei jau kopš bērnības radās interese par teātri un operu.

 
Alise Freindliha bērnībā, 1940. gadu sākumā

Neilgi pirms kara sākuma PSRS Alises vecāki izšķīrās. Tēvs evakuējās kopā ar teātri uz Taškentu, bet māte ar Alisi palika Ļeņingradā un pārcieta kara laika blokādi. Tēvs atstāja Ļeņingradu vēl pirms no tās izraidīja vācu tautības iedzīvotājus, arī tēva radiniekus. Vēlāk kļuva zināms, ka tēva brālis ar sievu tika arestēti un nošauti.[2]

Pēc kara māte ar Alisi uz trim gadiem pārcēlās uz Tallinu, kur Alise mācījās vidusskolā, bet 1948. gadā atkal pārcēlās atpakaļ uz Ļeņingradu. No Taškentas atgriezās tēvs, bet viņam jau bija cita ģimene. Dažkārt tēvs tikās ar Alisi, bet jaunā sieva to neatbalstīja un viņu meita ilgu laiku nezināja par pusmāsas esamību.[3] Mācoties skolā Ļeņingradā, Alise sāka piedalīties teātra pulciņā, ko vadīja aktrise Marija Prizvana-Sokolova, kas saskatīja Alises talantu un iemācīja viņai teātra mākslas pamatus. 1953. gadā Alise pabeidza vidusskolu. Kādu laiku nevarēja izšķirties, vai mācīties muzikālā vai dramatiskajā jomā, jo Alisei bija laba balss, mecosoprāns. Tēvs deva padomu izšķirties par teātri, un Alise iestājās Ostrovska vārdā nosauktajā Ļeņingradas teātra institūtā, Borisa Zona kursā. Studiju gados, 1955. gadā, sāka filmēties nelielās lomās. 1956. gadā apprecējās ar savu kursa biedru Vladimiru Karasevu, bet pēc institūta beigšanas izšķīrās.[4]

Darbs teātrī un kinoLabot

Freindliha sāka strādāt Veras Komisarževskas vārdā nosauktajā Akadēmiskajā drāmas teātrī. Pēc dažiem gadiem viņu ievēroja režisors Igors Vladimirovs. Kad viņš 1961. gadā kļuva par Ļensoveta vārdā nosauktā Akadēmiskā teātra vadītāju, Freindliha pārgāju uz šo teātri. 1960. gadu sākumā viņa apprecējās ar Vladimirovu. Vēlāk piedzima meita Varvara. 1970. gadi Freindlihas teātra karjerā bija ļoti veiksmīgi.

Arī kino viņa spēlēja arvien nozīmīgākas lomas — filmās "Salmu cepurīte" (Соломенная шляпка, 1974) un "Agonija" (1974). Pirmā galvenā loma bija filmā "Anna un Komandors" (1974). Viena no slavenākajām viņas lomām bija Ludmilas Kaluginas loma Eldara Rjazanova filmā "Dienesta romāns" (1977). Šī filma guva lielus panākumus, filmas veidotāji saņēma Krievijas PFSR Valsts prēmijas, bet žurnāls Советский экран, nosauca Freindlihu par gada labāko aktrisi. Šajā filmā viņa izpildīja arī dziesmas «У природы нет плохой погоды» un «Моей душе покоя нет», kas kļuva ļoti populāras.[4]

Sekoja vēl viena nozīmīga loma — karalienes Annas loma filmā "D`Artanjans un trīs musketieri" (1978). Pēc tam Freindliha piedalījās Andreja Tarkovska slavenajā filmā "Stalkers" (1979), attēlojot stalkera sievas lomu. Loma nebija liela — dažas epizodes filmas sākumā un monologs beigās. Kā pēc tam kļuva zināms, monologs bija aktrises improvizācija. Uzņemšanas laukumā bija tāda atmosfēra, ka ļaudis sarunājās pusčukstus. Daudzo dublu dēļ epizodē, kur bija jāattēlo histērija, Freindliha to darīja ar tādu atdevi, ka no lielās spriedzes gandrīz zaudēja samaņu. Viņa izteikusies, ka tik saliedētu filmēšanas grupas darbu, kā pie Tarkovska, viņa pieredzējusi vēl tikai pie Rjazanova.[5]

1981. gadā Freindlihai piešķīra PSRS Tautas skatuves mākslinieces nosaukumu. Tajā pašā gadā izjuka laulība ar Vladimirovu. Vēl divus gadus viņi strādāja kopā teātrī, bet 1983. gadā Freindliha pārgāja uz Ļeņingradas Lielo dramatisko teātri, kura mākslinieciskais vadītājs bija Georgijs Tovstonogovs.[4] Neilgi pirms tam viņa bija iepazinusies ar Ļensoveta teātra aktieri (un vēlāk mākslinieku) Juriju Soloveju, ar kuru drīz apprecējās.[6] 1990. gadā tomēr izjuka arī šī trešā laulība.

Paralēli darbam teātrī, Freindliha turpināja arī filmēties. Nozīmīgākā loma 1980. gados bija Eldara Rjazanova filmā "Cietsirdīgā romance" (1984). Pēc PSRS sabrukuma kinolomas kļuva retākas. Bet ievērību guva viņas loma Valērija Todorovska filmā Подмосковные вечера (1994), par kuru aktrisei piešķīra Krievijas kinomākslas akadēmijas prēmijas "Nika" statueti par labāko otrā plāna lomu. Pēc desmit gadiem aktrise saņēma otru statueti par labāko galveno lomu filmā На Верхней Масловке (2004). Freindliha attēloja Josifa Brodska mātes lomu filmā Полторы комнаты, или Сентиментальное путешествие на родину (2009), par kuru tika nominēta "Nikai". Bet ieguva trešo "Niku" par otrā plāna lomu filmā "Dižais balets" (Большой, 2017). Vēlreiz nominēta "Nikai" par filmu Карп отмороженный (2017). Par otrā plāna lomu šajā filmā saņēma Krievijas nacionālo kinobalvu "Zelta ērglis".

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot